Laika ziņas
Šodien
Viegls lietus
Rīgā +3 °C
Viegls lietus
Pirmdiena, 30. decembris
Daniela, Dāniels, Dāvids, Dāvis

Balss cilvēkiem, čellam un ģitārai. Festivāla Rīga Jūrmala otrās nedēļas nogales koncertu recenzija

Kas apvieno piecus koncertus, kuri Dzintaros izskanēja pagājušās nedēļas nogalē? Jā, protams, pasaulslaveni vārdi un kvalitātes latiņa, kuru festivāls Rīga Jūrmala tur ļoti augstu

Var apgalvot, ka šoreiz kopsaucējs ir cilvēka balss. Gan tā, kas skanēja soprāna Olgas Peretjatko un baritona Benjamina Apla solokoncertos, gan tā, kuras avots bija Mišas Maiska čells, cilvēka balsij vistuvākais instruments. Galu galā arī ģitārists Milošs Karadagličs publikai Dzintaros atzinās, ka kādreiz sapņojis kļūt par dziedātāju un par visu vairāk vēlas, lai viņa ģitāra dziedātu.

 

Maiska kods. Brīvība

Miša Maiskis ir viens no pasaulslavenajiem mūziķiem – mūsējiem, Rīgā dzimušajiem un bērnībā Dārziņskolas solu deldējušajiem. Gluži pašsaprotami, ka 16. augusta kamermūzikas vakars Dzintaru koncertzālē nebija pirmā reize, kad viņš dzimtenē muzicēja kopā ar meitu pianisti Liliju Maisku. Bažas, kā gan uzrunās kamermūzikas vakars Dzintaru Lielās zāles plašajā telpā (ar 2000 vietām un neizbēgamo skaņas pastiprinājumu), izrādījās nepamatotas: Maisku duets uzreiz aizrāva ar savu kaismīgo, versmaino spēli un plašo, brīvo mūzikas elpojumu, kam bija īsti romantisks vēriens.

Duets piedāvāja dažādību no izsmalcinātās Franča Šūberta sonātes XIX gadsimta pirmās puses salonu modes instrumentam, ģitāras un čella krustojumam arpedžonei (arpeggione), un trim spilgti tēlaini kontrastējošajiem Roberta Šūmaņa Fantāzijskaņdarbiem līdz vispopulārākās Pētera Čaikovska klaviermūzikas aranžējumiem (Rudens dziesma no cikla Gadalaiki un Sentimentāls valsis) un Dmitrija Šostakoviča sonātei čellam un klavierēm (op. 40), piedevās skanēja slavenā Šostakoviča Romance no filmas Dundurs. Protams, netrūka arī Mišas Maiska firmas zīmes – Johana Sebastiāna Baha, kas skanēja arī Mihaila Pļetņova vadītā Krievijas Nacionālā orķestra koncerta piedevā 18. augustā.

Atslēgas vārds jebkuras mūzikas izpildījumam Mišas Maiska rokās ir mākslinieciskā brīvība, impulsivitāte, fenomenāla spēles tehnika, dziļi piesātināts tonis, liesmains temperaments un maksimāla pašatdeve. Tā neatdziest un nenorimst, kaut arī čellists ir tajā vecumā, kad daudzi orķestru mūziķi jau labu laiku bauda pensionētu mākslinieku mieru. Miša Maiskis pārliecinoši klausa pats savai mūzikas izjūtai, un tā, par laimi, saskan ar viņa meitas pianistes Lilijas Maiskas redzējumu.

Nav šaubu, ka tēvs ir Lilijas galvenais skolotājs, tomēr tas nenozīmē būt tikai meistara atbalsij. Viņi kopā īsteno idejas, kuras neierobežo ne rutīna, ne vienīgās pareizās interpretācijas standarti. Ja šo pašu programmu atkārtotu vēlreiz, tā skanētu pavisam citādi – tā, kā mākslinieki jūt konkrētajā brīdī. Tas, kas viņus uzreiz atšķir no daudziem citiem, ir atļaušanās bieži un pēkšņi mainīt tempu. Viņu īpašā mūzikas laika izjūta vienā vārdā visdrīzāk būtu saucama par rubato.

Ja tik impulsīvu, iepriekšneparedzamu tempa maiņu kāds mēģinātu atdarināt, rezultāts, visticamāk, būtu saraustīts, samākslots, bezgaumīgs, pārspīlēti eksaltēts un diez vai izdotos bez neveiklas buksēšanas saprasties duetā. Taču tēva un meitas Maisku duetā šāda muzicēšana pārliecina, jo ir gluži dabiska saruna. Viņus vieno mākslinieciskā domāšana, temperaments, emocionalitāte un mūzikas izjūta. Abi ir izteikti impulsīvi un ļoti ekspresīvi mākslinieki. Turklāt te nevalda tikai izteikts viena līdera pārsvars, kam atliktu vien sekot un pielāgoties. Ar to gribu teikt, ka šis nav gadījums, kad mīlošais tēvs par visu vari velk savu atvasi.

Ļoti iespējams, ka muzicēšanas brīvība Lilijai Maiskai nākusi ne tikai no pārmantotajiem gēniem un ģimenes kamermuzicēšanas tradīcijām, kuras viņu veidojušas jau kopš ļoti agras bērnības, bet arī no kādreizējām džeza pianisma studijām Pērsela mūzikas skolā.

Nekoordinētā saspēlē ar lielāku izpildītāju sastāvu Mišas Maiska brīvība var būt bīstama. To pērnvasar parādīja ģimenes trio (Miša Maiskis, Lilija Maiska un vijolnieks Saša Maiskis) uzstāšanās kopā ar kamerorķestri Maskavas virtuozi, kad viņi bez diriģenta atskaņoja Ludviga van Bēthovena Trīskāršo koncertu. Toties Kamila Sensānsa čella koncerta atskaņojums 18. augustā kopā ar Krievijas Nacionālo orķestri Mihaila Pļetņova vadībā norisinājās uz viena viļņa, mērķtiecīgā dramaturģijā pārmaiņus izceļot gan solista žilbinošo tehniku, gan izsmalcināto muzikalitāti un Sensānsa mūzikas skaistumu.

Jaudīgu orķestra pašapliecinājumu – turklāt ne tikai Krievijas orķestriem raksturīgo "dvēseles stīgu" aspektā – sagaidījām Žorža Bizē svītā Arliete un Sergeja Prokofjeva baleta Romeo un Džuljeta mūzikā Mihaila Pļetņova paša izraudzītā secībā.

 

Siltais, dzidrais šarms

Ja vien vērtību mērs vokālajā mūzikā nav "vispirms tenors un tikai pēc tam viss pārējais", nesatrauca pēkšņā izpildītājmākslinieku maiņa, kuras rezultātā 17. augusta koncertā pasaulslavenā tenora Jozefa Kalejas uzstāšanās vietā Dzintaru Mazās koncertzāles lieliskajā akustikā pavērās iespēja klausīties Krievijas operzvaigznes Olgas Peretjatko silto un dzidro soprānu. Vienlaikus tā bija arī iespēja nelielās koncerttelpas tuvplānā izbaudīt mākslinieces neatvairāmo personības šarmu, kuru pirmoreiz klātienē pieredzējām Siguldas Opermūzikas svētkos 2017. gadā.

Olgas Peretjatko sniegumā gan franču operas repertuārā (Leilas ārijā no Žorža Bizē Pērļu zvejniekiem, Šarla Guno Džuljetas valsī no Romeo un Džuljetas), gan itāļu bel canto operu ārijās (Annas ārijā no Gaetāno Doniceti Annas Boleinas, spriganās, pašpārliecinātās Norīnas kavatīnē no Doniceti komiskās operas Dons Paskvāle, Matildes ārijā no Džoakīno Rosīni heroiskās operas Vilhelms Tells un titulvarones ārijā no operas Semiramīda) valdzināja dabiskums, patiesā emocionalitāte, intonatīvā tīrība, izteiksmīgums, precizitāte, maigais plūdums, jūtīgums, nianšu smalkums un žilbinoši spodrās koloratūras. Kaut arī tā ir tikai viena, no visas operas konteksta izcelta ārija, tēla atklāsme ir ļoti dzīva un emocionāli piepildīta, jo dziedātājai ir svarīgs katrs vārds un satura pavērsiens. Tas spilgti izdevās piedevās nodziedātajā Rozīnas kavatīnē Una voce poco fa no Džoakīno Rosīni komiskās operas Seviljas bārddzinis, taču vēl jo būtiskāk tas ir apjomīgajās bel canto dramatisko opera seria ārijās, kuru dažādajos posmos jāizdzīvo atšķirīgas, pat krasi pretējas domas, jūtas un rakstura šķautnes, plaša monologa noslēgumā nonākot pie izšķirošā lēmuma.

Turpat blakus – Sergeja Rahmaņinova intīmi personiskās, ļoti izjusti izdziedātās romances Šeit labi, Nedziedi, skaistule, Pavasara ūdeņi un Vokalīze, kuras bezgalīgo melodiju Olga Peretjatko prot izvīt tik sirsnīgi sentimentālu, gaišas nostalģijas piepildītu. Šis arī bija ķēdes posms, kas sasaucās ar Mišas Maiska čella "izdziedāto" šo pašu vokalīzi iepriekšējā vakarā.

Dabas dotā siltā, gaišā balss, kas nekur nekļūst griezīgi asa, ir arī ļoti veikla, virtuoza, balstīta perfekti izkoptā vokālajā kultūrā un meistarībā, ko devusi mērķtiecīga skola. Koncertā dzirdētais vēlreiz apliecināja, ka Olga Peretjatko ir viena no tiem Krievijas māksliniekiem, kura sevī spējusi apvienot labāko, ko dod slāvu atvērtās dvēseles savijums ar Rietumu skolu, kura skrupulozi strādā pie vokālo paņēmienu paletes un stila izjūtas. Klausoties šķiet, ka pat vissarežģītākās pasāžas, pērļainās koloratūras, vokālā gaismošana, trilleri un filierēšana dziedātājai izdodas bez pūlēm, itin visā atklājot dzīvu un patiesu emocionālo saturu. Turklāt viņa ir dziedātāja, kurai piemīt tā īstas mākslinieces vienkāršība un pazemība, ko nespēj sabojāt pat visspožākie panākumi. Šajā ziņā viņa ir gara radiniece diriģēšanas vecmeistaram maestro Vladimiram Fedosejevam un mūsu soprānam Marinai Rebekai.

Ar pēdējo, starp citu, līdzīgais ir arī franču un retāk dzirdēta itāļu bel canto operrepertuāra, kā arī Sergeja Rahmaņinova vokālās kamermūzikas izvēlē un izjūtā. Līdzīgs ir arī koncerta programmas modelis, kurā muzicē nevis dziedātāja un koncertmeistars pavadītājs, bet divi līdztiesīgi interpretācijas mākslinieki. Matiass Zamuils ne tikai aizraujoši un krāsām bagāti apdzīvoja citkārt garlaicīgos, "plikos" operpavadījumus, bet arī ieveda saviļņojošā romantiskās klaviermūzikas pasaulē. Sergeja Rahmaņinova Elēģijas (op. 3, nr. 1) un Friderika Šopēna dodiēzminora Noktirnes (op. 20) lasījumi bija daudz kas vairāk nekā tikai brīdis, lai dotu atelpu dziedātājai. Matiasu Zamuilu es ļoti vēlētos sagaidīt atgriežamies solo klaviermūzikas vakarā.

 

Īsta kamermūzika

Jācer, ka solokoncerts 17. augustā nebūs vienīgā jaunā vācu baritona, vokālās kamermūzikas leģendas Dītera Fišera-Dīskava pēdējā skolnieka un arī viņa balvas ieguvēja, pirmā un pēdējā viesošanās Latvijā. Viņu iepazinām kopā ar pianistu, prestižā Kārdifas konkursa Singer of the World pastāvīgo koncertmeistaru Saimonu Leperu, dziļi cilvēciskā, tematiskā vācu, austriešu, franču, norvēģu un angļu XIX un XX gadsimta komponistu dziesmu programmā Mājas jeb Dzimtene/Heimat. Apzināti šoreiz izvairos no vārda "konceptuāls", kas atbaida ar savu atsvešināti nemājīgo skanējumu.

Šo programmu veidojis dziedātājs pētnieks. Tajā ir vairāki pārsteidzoši atradumi, sākot ar retāk dzirdētiem kamermūzikas klasiķu darbiem un beidzot autoriem, kuri palikuši ārpus lielās mūzikas aprites. Francis Šūberts, Makss Rēgers, Francis Šrekers, Johanness Brāmss, Edvards Grīgs, Fransiss Pulenks, Reifs Vons-Viljamss, Henrijs Roulijs Bišops, Pīters Vorloks un Džons Airlends, Rihards Štrauss un maz zināmais viņa uzvārda brālis, ebreju komponists dolfs Štrauss, kurš īsu brīdi pirms nāves koncentrācijas nometnes gāzes kamerā uzrakstījis bezgala gaišu, sapņainu dziesmiņu Es zinu droši, es tevi atkal satikšu labākajās salonmūzikas tradīcijās.

Benjamins Apls ne tikai dzied, bet arī sirsnīgi un interesanti stāsta par izraudzīto dziesmu būtību un autoriem. Pats galvenais – šī bija īsta kamermuzicēšana, tīra manta bez operiskas manieres un lielo balsu vēriena, kuru grūti savaldīt. Dziedātāja un pianista sniegums risinājās kā intīma saruna ar klausītāju, taču nenivelējot raksturu un noskaņu spilgtumu.

 

Ģitāras modinātājs

"Vēlos ģitāru atmodināt no snaudas un parādīt, ko varu izdarīt es un ko var izdarīt mans instruments. Ģitārai ir jāpiedzīvo renesanse," karjeras sākumā apņēmies talantīgais Melnkalnes ģitārists Milošs (pilnā vārdā Milošs Karadagličs), kurš pašlaik 36 gadu vecumā jau ir atzīts par vienu no sešiem izcilākajiem mūsu gadsimta ģitāristiem (BBC Music Magazine vērtējumā). Mūziķa vārdi gan būs pārprasti, ja ģitāras atmodināšanu iztēlosimies kā kliedzienu.

Dzintaru mazajā koncertzālē muzicēdams gan solo, gan kopā ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra solistu kvintetu (vijolnieki Georgs Sarkisjans un Sandis Šteinbergs, altiste Ināra Brīnuma, čelliste Diana Ozoliņa, kontrabasists Oskars Bokanovs), Milošs atklājās kā ļoti smalks mūziķis – klasiskās ģitāras dziesminieks un dzejnieks plašā repertuārā no baroka vecmeistaru Johana Sebastiāna Baha un Luidži Bokerīni darbiem līdz Simon & Garfunkel un The Beatles dziesmām. Koncerts izvērtās kā ceļojums cauri mūzikas vēsturei – ar pieturām Spānijā (Enrike Granadoss, Manuels de Falja), Itālijā (Karlo Domenikoni), Astora Pjacollas un viņa sekotāja Horhes Kardoso Argentīnas tango pasaulē, arī Brazīlijā (Eitors Vila-Lobuss), visu vainagojot ar britu un amerikāņu popmūzikas hitiem. Tostarp ar jaunākajā, tikko klajā nākušajā ģitārista albumā iekļauto urbāni melanholisko Radiohead dziesmu Street Spirit, Pola Saimona sapņaini lirisko The Sound of Silence un Harolda Ārlena balādi Over the Rainbow, kas komponēta slavenajam kinomūziklam Oza zemes burvis.

Gudri veidotajos un smalkjūtīgi interpretētajos aranžējumos ģitārai un stīgu kameransamblim popmūzikas un mūziklu hiti ieguva negaidīti jaunas krāsas, pārtopot par dziļi personisku instrumentālo kamermūziku, gluži kā savulaik noticis ar romantisma klasiķu dziesmām.

Top komentāri

zane
z
Pilnīgi nepamatots apgalvojums par mazās Dzintaru koncertzāles akustiku! Basij nebija kur izskanēt!!! Un tas, ka nomainīja solistus un klausītājiem līdz pēdējai minūtei par to nebija informācijas- ļoti neprofesionāls žests no organizatoru puses!!!
Ja
J
pasaulē zināms, tad lūsiņa lej šķebinošu cukurūdeni? Tao oļkai ir laba tehnika, bet prasta. Man šo negribas klausīties.
Gribētu būt klausītājs
G
Zemē, kas nav labklājības valstu sarakstā, diez cik "tīra" ir nauda kas šo visu sponsorē. Tomēr šķebina.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Skanošā fotoizstāde IRu

Apvienojot skaņas un attēla spēku, radīta skanoša foto izstāde IRu. Izstādes fotogrāfiju autors Lauris Vīksne. 52 fotogrāfijas uzņemtas Japānā, Tokijā un Latvijā. Izstādē skan Pūt, vējiņi!, latviešu ...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja