Liels talants rada lielas problēmas. Ja nu ir kāds, uz kuru šo teicienu var attiecināt, – tas ir britu rakstnieks sers Terijs Pračets. Pirmajā acu uzmetienā šķiet, ka par problēmām slavenā autora sakarā runāt būtu nepamatoti, jo statistikas datu dziedātās slavas dziesmas viņa daiļradei var salīdzināt ja nu vienīgi ar tām, kas tiek skandētas Dž. K. Roulingas un Stīvena Kinga godam. Terija Pračeta sarakstīto grāmatu skaits iesniedzas visnotaļ cienījamā piektajā desmitā, valodu skaits, kurās tās tulkotas, – ceturtajā, un visiem šiem skaitļiem vēl jāpierēķina rakstnieka vārda priekšā liekamais bruņinieka tituls, kuru par veikumu literatūrā autoram piešķīrusi Anglijas karaliene.
Līdzās fantāzijas grandiem
Terijs Pračets ir viens no tiem retajiem autoriem, kam savu vārdu literatūras vēsturē izdevies ierakstīt ne vairāk, ne mazāk kā ar uzstāšanos demiurga lomā, proti, viņa grāmatās uzburtā Diska pasaule godam var stāties līdzās tādiem fantāzijas grandu visumiem kā Dž. R. R. Tolkīna Viduszeme un K. S. Lūisa Nārnija – jo Diska pasaule, kurā risinās gandrīz visu sera Terija grāmatu darbība, ir radīta tik pilnasinīgi, ka dzīvo gan tekstos, palīgtekstos (kartes, almanahi un pat pavārgrāmatas) un fanu sacerējumos, gan komiksos, animācijas filmās, galda un datorspēlēs, radio un televīzijas pārraidēs, gan mūzikas ierakstos un uz teātra skatuves. Turklāt šī pasaule ar tās daudzajiem iemītniekiem un faniem turpina savu ritēšanu, pat par spīti tam, ka tās radītājs pirms četriem gadiem pārcēlies uz dzīvi citā esamībā.
Diska pasaules nosaukums atvasināts no daļēji mitoloģizētā pieņēmuma par sentautu skatījumu uz mūsu pašu pasauli kā plakanu disku, kuru uz muguras tur četri bruņurupuči, kas savukārt balansē uz milzu ziloņa. Tā kā esošās pasaules parametri šo priekšstatu diez kā neapstiprina, sers Terijs jutās aicināts radīt pasauli, kas būvēta tieši šādi, komplektā ar visu no šādas konstrukcijas izrietošo ģeogrāfiju un klimatiskajiem apstākļiem. Iemitinājis šajā pasaulē lērumu visdažādāko radījumu, sākot no raganām un mājsaimniecēm un beidzot ar rūķiem un operdziedātājiem, autors ķērās pie darba, vairākos desmitos grāmatu (dažas no tām veido sava veida minisērijas, citas ne) atveidojot dzīvi un problēmas, kuras ļoti atgādina mums pazīstamās pasaules niķus un stiķus, tikai uzlūkotus caur fantastiski raiba un arī fantastiski greiza spoguļstikla prizmu. Savādā kārtā tieši šis skatījums, kurš brīžiem liek domāt, ka autors, vērojot eksistenciālas nebūšanas, saķēris vēderu, vārtās smieklu lēkmē, miljoniem lasītāju bija tik pieņemams, ka Diska pasaule – tāpat kā Nārnija, Aizspogulija un citas fantastu versijas par mums labi zināmo realitāti – ir kļuvusi par faktoru, ar kuru literārajā pasaulē jārēķinās.
Valodas draiskulības
Ja jau gan radītājam, gan radījumam klājies tik labi, kur gan slēpjas sākumā minētās problēmas? Lūk, kur. Pateicoties sera Terija teju neizsmeļamajiem erudīcijas krājumiem, viņa grāmatu teksti ir līdz plīšanai pārsātināti ar atsaucēm uz kultūras, vēstures, zinātnes un citu jomu faktiem, turklāt autors īsti britiska humora garā tekstos pilnā sparā rotaļājas ar kalambūriem, vārdu spēlēm un visas iespējamās valodas figūras mētā kā prasmīgs žonglieris duci bumbiņu uzreiz.
Šīs valodiskās draiskulības savukārt padara Pračeta tekstus teju netulkojamus, jo, dabiski, ne katrā valodā attiecīgās vārdu bumbiņas būs savstarpēji radniecīgas. Par spīti tam, Pračeta darbi, kā jau teikts, tulkoti vairākos desmitos valodu, un literatūrpētnieki pavada ne vienu vien konferenci, cenšoties izzināt, kā tulkotājiem izdevies – vai nav izdevies – šo valodas trakumu notvert un pienaglot.
Latviešu valodā no sera Terija darbiem līdz pat nesenam laikam bijuši tulkoti vien trīs – bērnu grāmatas Mazie brīvie ķipari un Brīnumainā Morisa dēkas (abas 2006. gadā) un kopā ar citu slavenu britu Nīlu Geimenu sarakstītais romāns Labās zīmes 2014. gadā. Taču nule šis skaitlis vairāk nekā dubultojies, jo latviski izdota pirmā pilnībā pārtulkotā Pračeta radītā sērija – piecu grāmatu cikls, kuru kopīga nosaukuma neesamības dēļ arī starptautiski sauc par Tifānijas sēriju. Pārradot to latviešu valodā, tulkotājai Mārai Poļakovai godam izdevies pārlēkt gan galvu reibinošā augstumā uzstādītajai valodnieciskajai latiņai, gan tai, ko uzliek teksta atsauču blīvums.
Iniciācijas stāsts
Tifānija Smelga ir šķietami pavisam parasta meitene, kas dzīvo lauku kalnainē un kaut ko zina tikai par aitkopību – tāpat kā visi viņas ciema iedzīvotāji. Taču no desmit līdz sešpadsmit gadu vecumam (tāpat kā daudzi citi autori, Pračets izvēlējies veltīt pa grāmatai katram pusaudža pieaugšanas gadam) viņa kļūst par ciema raganu – un interesantākais, kā arī svarīgākais, ko Tifānija šajā dēkainajā ceļā uzzinās, būs nevis tas, ko ar maģijas palīdzību darīt, bet gan tas, ko šādā veidā nedarīt. Un, tāpat kā daudzās labās fantāzijas žanra grāmatās, atliek vien, piemiedzot acis, noņemt stāstam maģiskos rotājumus, un pāri paliek stāsts par jauna cilvēka veidošanos, pieaugšanu – iniciāciju, ja gribat.
Tifānija neapgūst zižļa vicināšanu un buramvārdus – smalki velkot robežu starp pārdabiski apdāvināto personu tradicionālo iedalījumu burvjos (vīrišķais, apolloniskais gaismas un gaisa spēks) un raganās (sievišķais, tumsas un zemes spēks), autors savai varonei liek mācīties to, ko mūsdienīgs pieaugušais, visticamāk, nosauktu par medicīnas, botānikas, akušierijas un psiholoģijas apvienojumu: jo cilvēkiem krīzes situācijās absolūtā lielākajā daļā gadījumu vajadzīga nevis maģiska, bet praktiska palīdzība. Apgūdama to visu – un ne jau kādā burvju skolā, bet vienīgi praksē, tādās kā sava veida mācekļa gaitās pie vecākām un viedākām raganām –, Tifānija vienlaikus saskaras ar to pašu problēmu spektru, kas pazīstams jebkurai šī vecuma meitenei: sākot no pašpārliecības trūkuma un beidzot ar draudzeņu un puišu izvēli. Augt vidē, kurā ik uz soļa piemeklē dēkas un kuru pārpilda maģiskas būtnes (īpašu lomu šai sērijā spēlē "mazā brīvā cilts", kareivīgu un rupeklīgu mazu elfu – nejaukt ar laumiņām! – kopiena, kuras oriģinālo skotu dialektu latviski atveidojot tulkotāja, šķiet, paveikusi neiespējamo), protams, ir aizraujošāk nekā izaugt parastā ciematā – un tāpēc Pračets Tifāniju dāsni izvadā pa visdažādāko piedzīvojumu virpuļiem. Tomēr lai fantastiskie elementi lasītājam nelaupa drosmi – Tifānija nav nekāda ēteriska pasaku princese vienradža mugurā, bet praktiski domājoša lauku meitene, kura cīņā pret neradījumiem var doties, bruņojusies ar cepampannu, dod priekšroku praktiskiem zābakiem, nevis stilīgi spicai raganas cepurei un drīzāk no nepatikšanām izglābs savu bruņinieku, nevis tas viņu.
Meitenei pamazām augot un veidojoties par pieaugušu sievieti, arvien tālāk atkāpjas bērnišķīgi egoistiskais pasaules redzējums, kura centrā ir pati Tifānija un viņas pašas raizes, un arvien skaidrāk izkristalizējas citāds un plašāks skatījums uz pasauli, kurā tik ļoti nepieciešams godīgums, nesavtība un skaidrs saprāts. Jā, Tifānijas gadījumā šī pasaule balstās uz četru bruņurupuču mugurām, bet uzmanīgs lasītājs ieraudzīs, ka abas šīs pasaules – apaļā un plakanā – kaut kur pavisam tuvu ir pārklājušās.