Anšlavu Eglīti pazīstam kā izcilu prozaiķi, kura darbi Līgavu mednieki, Pansija pilī un Homo novus lasītāju mīlestību izpelnījās gan uzreiz pēc klajā laišanas – un tas notika, rakstniekam atrodoties trimdā, – gan pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, kad darbi beidzot tika laisti klajā arī autora dzimtenē.
Interesi par Eglīša romāniem pēdējo gadu laikā veicina arī to ekranizācijas – 2018. gadā pirmizrādi piedzīvoja pēc romāna Homo novus motīviem veidota spēlfilma, bet šī gada sākumā pie skatītājiem nonāca daudzsēriju filma Pansija pilī. Lasītājus turpina iepriecināt, sasmīdināt un aizraut Anšlava Eglīša izcilās vērotāja spējas, trāpīgie secinājumi, dzirkstošie dialogi un darbus caurvijošā inteliģence.
Taču ne katrs lasītājs zina, ka Anšlava Eglīša aizraušanās un profesiju sarakstā rakstniecība nebūt nebija vienīgā. Pēc tam, kad padomju okupācija bija piespiedusi rakstnieku ar ģimeni bēgt no Latvijas vispirms uz Vāciju un tad tālāk uz ASV, par rakstnieka pamatnodarbošanos kļuva kino žurnālistika – Eglītis iesaistījās Holivudas Ārzemju žurnālistu apvienībā, rakstīja filmu apskatus un recenzijas, intervēja ievērojamus aktierus un režisorus un veidoja rakstus par filmu industrijas fenomenu, kas nepilna pusgadsimta laikā bija izveidojies par vienu no jaudīgākajiem ne tikai izklaides nozares, bet arī propagandas instrumentiem. Savus vērojumus, iespaidus un secinājumus Eglītis apkopoja grāmatā ar nosaukumu Lielais Mēmais. Filmu žurnālista piezīmes, kas nāca klajā 1972. gadā ASV. Tas vairāk nekā piecdesmit gadu palika vienīgais šīs grāmatas izdevums, taču tagad Lielais Mēmais ir laists klajā arī Latvijā apgādā Zvaigzne ABC.
Neraugoties uz apakšvirsrakstu, tās nav tikai filmu žurnālista piezīmes. Tā ir rakstnieka biogrāfija, uzlūkota caur “sudraba ekrāna” prizmu – no pirmajiem Rīgas kinoteātriem 20. gadsimta pirmajās desmitgadēs un zēnu blēņām, cenšoties iekļūt kino bez biļetes, caur trīsdesmito gadu žilbinošo kinodīvu laikmetu, līdz Baigā gada zvērībām un Latvijas okupācijai, bēgļu gaitām cauri sabombardētās Berlīnes izmisīgajai pirmskapitulācijas līksmei un mierīga švābu ciemata pavēnim, visbeidzot sasniedzot Holivudu, kas lasītāja acu priekšā atklājas ne kā sapņu fabrika, bet kā dzīvs, raibs, teju psihodēliski ņirbošs organisms. Eglītis apraksta leģendārus aktierus un režisorus, dalās ar trāpīgiem vērojumiem un detaļām un sniedz plašu ieskatu dažādu valstu, tostarp Latvijas, kinoindustrijas vēsturē, īpaši akcentējot kino propagandas līkločus 20. gadsimta vēstures kūleņos. Šajās lappusēs dzīvo Kerijs Grānts un Alfrēds Hičkoks, Klints Īstvuds un Federiko Fellīni, Čārlijs Čaplins un Elizabete Teilore. Tomēr pašos pamatos Lielais Mēmais ir skaudri godīgs stāsts par Anšlavu Eglīti un viņa laiku.