Pēcskaņas un poētiska caurspīdīguma meistaram šī gada septembrī apritēja 85 gadi. Kara dēļ viņš šo jubileju sagaidīja Vācijā, kurp piekritis doties tikai draugu pierunāts. Labdarības pasākums Veltījums Ukrainai kopā ar Valentīnu Silvestrovu, kas, pašam Silvestrovam klātesot, notika Dzintaru koncertzālē 14. decembrī, bija pasaules nozīmes mūzikas notikums. Tas notika ar Jūrmalas valstspilsētas atbalstu un bija adresēts Ukrainas armijas varoņiem, kuri patlaban atkopjas Vaivaru rehabilitācijas centrā, viņu palīgiem un bēgļiem no Ukrainas.
Koncertā Valentīna Silvestrova skaņdarbus izpildīja ukraiņu dziedātāja Inna Galatenko kopā ar dēlu, patlaban Vācijā studējošo pianistu Jevgeniju Motorenko. Ar dzejas lasījumiem piedalījās arī Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš. Kamerzālē varēja noskatīties filmu par komponistu.
Kad viss tiek apšaubīts
Valentīna Silvestrova introvertā, klusinātā mūzika kara laikā ir kļuvusi par simbolu. Viņš turpina komponēt un pirms koncerta improvizēja pie klavierēm vēl tukšajā zālē. Viņš pats gan atzīst: "Es turpinu kaut ko darīt, bet ir sajūta, ka ne jau ar to tagad jānodarbojas. Pirmkārt, ir jāgādā ieroči Ukrainai, lai ienaidnieks vairs nevarētu apšaudīt pilsētas, bērnudārzus. Ukraina neuzbruks dzīvojamo namu kvartāliem. Lūk, kur ir atšķirība. Ukraina uzbruks tikai karaspēka daļām. Pie kā mēs esam nonākuši? Tagad viss tiek apšaubīts – mūzika, reliģija. Bet kāpēc? Ja mazais ir pareizi, tad arī lielais būs pareizi. Ja mazais ir aplami, tad sabrukums ir arī lielajā līmenī – rodas fašisms, komunisms. Galvenais ir dzīves bezgalīgā vērtība. Pati dzīve kā tāda ir dievs. Nevis ikona ir svētums, bet dzīvs cilvēks. Tā ir bezgalīga dzīves vērtība un bezgalīga mūzikas vērtība. Viss sākas ar vienu upuri. Ja tas tā arī paliks, tad ies bojā miljoni. Kāpēc kristieši tūkstošiem gadu karo cits ar citu, nogalina miljoniem cilvēku? Kā tas ir iespējams? Kā var Kristus vārdā nogalināt cilvēkus? Tiek sagrauti paši pamati, pamatvērtības."
Atgriežoties pie mūzikas un stāstot, kāpēc avangarda eksperimentus nomainījis ar jauno vienkāršību un kliedzienu – ar introvertu meditatīvismu, Valentīns Silvestrovs saka: "Visi jau ir noguruši no disonansēm, bet stāsts nav par to. Arī dzejnieki, krievu futūristi – kā Hļebnikovs un citi –, parotaļājās ar vārdiem un to sastāvdaļām un pēc tam atgriezās pie valodas. Dzejniekam ir jāsamierinās ar valodu, kurā viņš runā, lai kā arī viņš būtu no tās noguris. Arī mūzikā ir tendence atgriezties pie mūzikas valodas. Vai avangards kaut ko ir atklājis? Piemēram, Džons Keidžs uzskatīja, ka visa pasaule, viss, kas skan, ir mūzika, Viņaprāt, kam gan vajadzīgs mūzikas attīstības process, piemēram, orķestrī, ja var iziet uz ielas un klausīties āra skaņu "mūziku": tur atlido putniņš, tur atskan kāds signāls vai vēja brāzma. Taču tas, uz ko avangards noskaņoja komponista dzirdi, bija sena ideja. Tā ir dao mūzika – tas, ko Ķīnā uzskatīja par debesu un zemes mūziku. Vējš, kas pūš cauri klints aizai – tā ir debesu flauta. Savukārt mūzika, kas izmanto vārdus (tekstus), ir cilvēku mūzika. Dao mūziku mēs varam tikai klausīties, bet cilvēku mūzika ir mūsu valoda. Eiropas mūziku veido muzikālie vārdi, mūzikas un poēzijas saikne. Tā tas ir jau kopš Senās Grieķijas laikiem. Ļoti svarīgi saprast, ka "jaunā", novitātes motivācija ir pārcēlusies uz daudz izsmalcinātāku sfēru un vedina vienkāršībā ieraudzīt bezgalīgo, mūžīgo. Tendence atgriezties pie mūzikas valodas nenozīmē atkārtošanos. Šūmanim un Šopēnam teksts bija vienots, bet tagad – pārtraukts, nepabeigts, kā mirkļi ar pārtraukumiem, kas iedarbojas spēcīgāk nekā tad, ja turpinātu. Mūzika plūst, bet te pēkšņi apstājas, pārtrūkst, izdziest. Tā mēs zaudējam laika izjūtu un atrodamies pārtrauktajā laikā. Ja mūzika ir klusa, tā liek ieklausīties, saasina uzmanību. Šī mūzika nevis uzbāžas, bet ielūdz, aicina. Nevis uzbrūk, bet ievelk."
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 16. decembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!