Baltijas valstu – Latvijas, Igaunijas, Lietuvas – simtgadi un zviedru kormūzikas leģendas, jaunās kora skaņas izveidotāja Ērika Ēriksona simto jubileju godina ikgadējais Baltijas jūras festivāls Stokholmas Bervalda koncertzālē. Ar koncertprogrammu Baltiešu jubileja, ko diriģēja Normunds Šnē, festivālā 23. augustā uzstājās Valsts kamerorķestris Sinfonietta Rīga un Tallinas kamerorķestris, savukārt Ērikam Ēriksonam veltītajā programmā 28. augustā līdzās Zviedrijas Radio korim un Igaunijas filharmonijas kamerkorim dziedāja Latvijas Radio koris Sigvarda Kļavas vadībā. Baltijas jūras festivāls norisinās jau sešpadsmito reizi, un, kā vienmēr, tā koncertu un konferenču fokusā ir raizes par piesārņoto, daudzviet jau nedzīvo Baltijas jūru. Līdzās vienpadsmit koncertiem, kas notiek ik vakaru no 22. augusta līdz 1. septembrim, festivāla programmā ir septiņi Baltijas jūras glābšanai veltīti semināri.
Vēstījums par cilvēcību
Baltijas jūras festivālā, kas ik vasaru Zviedrijas galvaspilsētā Stokholmā pulcē izcilākos Ziemeļeiropas mūziķus, orķestrus un korus, Sinfonietta Rīga viesojās jau trešo reizi. Normunda Šnē veidotajā koncertprogrammā muzicējot gan atsevišķi, gan kopā, Sinfonietta Rīga un Tallinas kamerorķestris līdzās divu Austrumeiropas XX gadsimta klasiķu Bēlas Bartoka un Bohuslava Martinū koncertopusiem atskaņoja starptautiski pazīstamāko Igaunijas un Latvijas mūsdienu komponistu Erki Svena Tīra un Pētera Vaska darbus. "Tas ir izcils, ģeniāls vijoļkoncerts, un es gribētu, lai visiem, kas to gatavojas spēlēt, būtu iespēja arī personiski iepazīt Pēteri Vasku un izjust viņa patiesumu un cilvēcību," teica Pētera Vaska vijoļkoncerta Tālā gaisma solists Marks Buškovs.
Viņa spēles versmainais dinamiskums, kontrasti un emocionālais piesātinājums pārsteidza pat Pēteri Vasku, kurš pieredzējis jau ap simt šī sava skaņdarba interpretāciju. "Tālā gaisma mūzikas valodā nav avangardisks, taču sajūtas, kuras tas rada, ir aktuālas un ļoti patiesas. Tās attiecas uz pilnīgi visiem cilvēkiem. Es ļoti, ļoti mīlu Vaska mūziku," atzīstas Marks Buškovs.
Viņš un Sinfonietta Rīga pirmoreiz Vaska vijoļkoncertu kopā atskaņojuši 2014. gadā Vācijā, programmā iekļaujot arī viņa Vox Amoris. Nākamajā gadā sekojuši kopīgi koncerti Rīgā un Pēterburgā, kur uzstāšanos draudēja izjaukt vijolnieka aizturēšana uz robežas lidostā neatbilstoši noformētas vīzas dēļ. Turpmākajos gados Marks Buškovs Tālo gaismu atskaņojis vēl ar trim orķestriem – ar Maskavas virtuoziem, Maskavas solistiem un ar Baltkrievijas Valsts kamerorķestri, kuru diriģē vijolnieka tēvs Jevgeņijs Buškovs, kurš pats savulaik bijis starptautiski slavens vijolnieks. M. Buškovs Vaska vijoļkoncertu gribētu nospēlēt arī Francijā un Vācijā.
Frankfurtē dzīvojošais franču vijolnieks ar krievu un ukraiņu saknēm nāk no ievērojamu vijolnieku ģimenes vairākās paaudzēs un atminas, ka vijoles spēli viņam iemācījis vectēvs. Vecmāmiņa Zorja Šihmurzajeva bija Karalienes Elizabetes konkursa 4. vietas laureāte un Maskavas konservatorijas profesore. Viņas vīrs bija Spivakova un Bašmeta orķestru mūziķis. "Piedzimu Francijā, bet mājās runājām krieviski. Mani Lionā izaudzināja vecāmāte un vectēvs. Viņi man iemācīja mīlestību uz klasiskajām vērtībām, uz skaistumu, kas tika radīts, kad cilvēkiem vēl bija laiks. Protams, man patīk mūsdienu mūzikas enerģija, esmu spēlējis arī roka ģitāru," stāsta Marks Buškovs.
Latvijas un Igaunijas kamerorķestru kopīgajā programmā Normunds Šnē bija iekļāvis ne tikai pazīstamus, bet arī vēsturiski zīmīgus XX gadsimta lielmeistaru darbus. Piemēram, ungāru klasiķis Bēla Bartoks – folkloras pētnieks un jaunu ceļu gājējs – bijis ass nacisma pretinieks, tāpēc atteicies Vācijā atskaņot un publicēt savu 1936. gadā komponēto Mūziku stīgām, sitaminstrumentiem un čelestai. Tas ticis izdots Austrijā un pirmatskaņojumu piedzīvojis Šveicē. Ritmiski sarežģītajā un spraigajā koncertā īpaši nozīmīgi ir sitaminstrumenti, tostarp klavieres un čelesta, pie kurām muzicēja Elīna Bērtiņa un Agnese Egliņa. Čehu komponista Bohuslava Martinū Dubultkoncertu diviem stīgu orķestriem, klavierēm un timpāniem (1938), kura spēcīgais dinamiskais centrs bija Agneses Egliņas klavieru solo, caurvij spriedze, kāda izriet no autora sajūtām pēc togad noslēgtās Minhenes vienošanās, kas atļāva Vācijas nacistiskajam režīmam anektēt daļu no komponista dzimtās Čehoslovākijas.
Iecirsti klintī un laikā
Bervalda halle – Zviedrijas Radio simfoniskā orķestra, Zviedrijas Radio kora un Baltijas jūras festivāla mājvieta – ir komfortabla, vienkārša, mājīga. Tā iebūvēta klintī, kura ir redzama skatītāju foajē. Ēka no ārpuses nešķiet liela, jo tās lielākā daļa ir paslēpusies zem zemes, kalnā. Tā atklāta 1979. gadā un nākamgad svinēs 40. jubileju. Zālē ir 1300 sēdvietu, un tā ar nolūku ir būvēta kā radio studija. Šodien tā ir Zviedrijas Radio studija nr. 1. Daudzus koncertus no šejienes raida ne tikai visā Zviedrijā, bet arī Eiropā. Uz pašu radio namu no šejienes ved pazemes tunelis. Tiešraidē bija klausāms arī Latvijas un Igaunijas kamerorķestru koncerts.
Baltijas jūras festivālu 2003. gadā dibinājis toreizējais Bervalda zāles direktors Mīkaēls Tīdens sadarbībā ar Losandželosas filharmonijas orķestra ilggadējo māksliniecisko vadītāju, somu diriģentu un komponistu Esu Peku Salonenu un Sanktpēterburgas Marijas teātra māksliniecisko vadītāju Valēriju Gergijevu.
Jau no pirmsākumiem festivāla uzmanības centrā ir izvirzīta Baltijas jūras glābšanas tēma un reģiona valstu sadarbība ekoloģisko problēmu risināšanā. Ne velti festivāla patronu pulkā ir Pasaules Dabas fonds (WWF).
Festivāla 16 gadu pastāvēšanas gaitā tajā viesojušies ievērojami kolektīvi: sera Georga Šolti 1995. gadā dibinātais Pasaules Miera orķestris, Valērijs Gergijevs ar Sanktpēterburgas Marijas teātra orķestri, Daniela Barenboima izveidotais orķestris West-Eastern Divan. Festivāla koncertus diriģējuši Esa Peka Salonens, Valērijs Gergijevs, Rikardo Muti, Daniels Barenboims, Daniels Hārdings un Pēters Dijkstra. Protams, festivāla balsts ir Zviedrijas Radio koris un Zviedrijas Radio simfoniskais orķestris, kurš festivāla atklāšanā 22. augustā diriģenta Daniela Hārdinga vadībā spēlēja vērienīgo Gustava Mālera 8. simfoniju. Savukārt noslēguma koncertu diriģēs Esa Peka Salonens, tiks atskaņota Ludviga van Bēthovena 7. simfonija.
Sanktpēterburgas Marijas teātra orķestra vieskoncertā Valērija Gergijeva vadībā 26. augustā skanēja Igora Stravinska baletsvītas Ugunsputns un Petruška. Ekstravagantais, teatrālais saksofonists Magnuss Lindbergs publiku žilbināja zviedru džeza leģendām veltītā programmā (25. augustā). Ar režisora Ingmara Bergmana kinodrāmas Rudens sonāte versiju somu komponista Sebastiana Fāgerlunda tāda paša nosaukuma operā viesojas Somijas Nacionālā opera.
Bijušo Zviedrijas Radio kora vadītāju Ēriku Eriksonu simtgades atcerē 28. augustā godināja Zviedrijas Radio koris, Igaunijas Filharmonijas kamerkoris un Latvijas Radio koris diriģentu Sigvarda Kļavas un Tenu Kaljustes vadībā, savukārt ar programmu Saulrieta un krēslas dziesmas 30. augustā, kuras centrā ir šādi nosaukta Ramintas Šerkšnītes dramatiska kompozīcija orķestrim, solistiem un korim, viesosies Lietuvas Nacionālais simfoniskais orķestris Ģiedres Šlekītes vadībā. Spožajā solistu ansamblī – soprāns Lina Dambrauskaite, mecosoprāns Justīna Gringīte, tenors Edgars Montvids un bass Nerijus Masevičs. Pianists Andrjus Žlabis būs Esas Pekas Salonena klavierkoncerta solists.
Ļoti īpašu audiovizuālu piedzīvojumu – zviedru komponista Jespera Nordina jaundarba Emerging from Currents and Waves (31. augustā) koncertperformanci – gatavo Esa Peka Salonens kopā ar klarnetistu Martinu Frestu un Zviedrijas Radio simfonisko orķestri. Autors šim opusam izgudrojis digitālu mūzikas instrumentu Gestrument – lietotnē balstītu komponēšanas un improvizēšanas rīku, kas reaģē uz mūziķu ķermeņu kustībām. Telpiski daudzdimensionālo mūziku papildinās scenogrāfija, vizuālās projekcijas un horeogrāfija. "Tas būs hi-tech – jauno tehnoloģiju – koncerts, kas nojauks robežas starp skatuvi un klausītāju zāli. Gaidāms satriecošs pārsteigums," sarunā ar KDi norāda Helēna Vesmane, kura pašlaik pārņem festivāla līdzšinējā direktora Mīkaela Tīdena darbu, jo festivāla izveidotājs un ilggadējais vadītājs dodas pensijā. Viņu godināja uz skatuves pēc Mālera 8. simfonijas atskaņojuma.
Putnu vērošana
Nostāsti vēsta, ka festivāls piedzimis ieilgušās vakariņās kādā no Pēterburgas restorāniem, kur Mīkels Tīdens ticies ar diriģentiem Esu Peku Salonenu un Valēriju Gergijevu. Mīkaels Tīdens gan teic, ka stāsts neatbilst patiesībai, tomēr nenoliedz, ka 1999. gadā tiešām devies uz Pēterburgu, lai aicinātu Gergijevu Stokholmā diriģēt Zviedrijas Radio simfonisko orķestri. Tieši tolaik Esa Peka Salonens diriģējis Marijas teātrī. "Tā pirmoreiz satikāmies trijatā. Mums bija vēlme kaut ko darīt kopā, bija pagājis desmit gadu kopš Berlīnes mūra krišanas un Baltijas jūru ar valstīm tās krastos redzējām kā labu komunikācijas platformu. Reiz pat sarīkojām koncertceļojumu ar kruīza kuģi Tallink pa dažādām valstīm. Tā Esa Peka Salonens pirmo reizi mūžā diriģēja Tallinā, savukārt Valērijs Gergijevs – Gdaņskā. Sarunas par festivālu turpināju gan ar Salonenu, gan ar Gergijevu, bet vienojāmies tikai 2001. gadā, trijatā pusdienojot Bādenbādenē," atceras Mīkaels Tīdens. Uzsverot, ka mūzikā ir vieglāk saprasties un runāt par būtisko, viņam personiski visbūtiskākā ir draudzība, kas mūzikā īstenota starp Igauniju, Latviju, Lietuvu, Somiju un Krieviju.
Sākums 2003. gadā nav bijis rožains, jo atteikts cerētais Eiropas Savienības atbalsts. "Tā bija katastrofa, tomēr festivāls notika un Valērijs Gergijevs pateica: mēs turpināsim! Nākamajā gadā viņš atveda Marijas teātra viesizrādes – Dmitrija Šostakoviča operu Deguns. Izrādei bija milzīgi panākumi, tomēr festivāls joprojām bija neliels un ilga tikai četras dienas. Vēlāk festivālam radās atbalstītāji privātajā sektorā. Tagad gan festivālu finansē tikai valsts un Stokholmas pašvaldība, savukārt Zviedrijas Radio tiešraides dara festivālu pieejamu ikvienam," stāsta Mīkaels Tīdens. Atvadoties no festivāla un domājot par saspīlēto situāciju mūsdienu pasaulē, viņš ļoti vēlējies, lai Ērikam Ēriksonam veltītajā koru koncertā skanētu Arnolda Šēnberga darbs Miers virs zemes/ Friede auf Erden, un ir ļoti gandarīts, ka tā notika.
Tikpat rūpīgi kā Baltijas jūras festivālu, tā izveidotājs un ilggadējais vadītājs izplānojis arī savu turpmāko dzīvi. "Man ir 66 gadi. 17 gadu esmu nostrādājis Bervaldhalles, kā arī Zviedrijas Radio simfoniskā orķestra un kora direktora amatā, un 16 gadu vadījis festivālu. Manuprāt, pietiek! Beidzot man būs laiks putnu vērošanai, ar ko aizraujos kopš astoņu gadu vecuma. Arī līdz šim mūsu vasaras mājā Gotlandē ik rītu ceļos pussešos un dodos vērot un fotografēt putnus. Tā es jau daudzus gadus katru rītu esmu fotografējis Baltijas jūru," uzsver Mīkeals Tīdens.