Briti šogad savāca desmitiem tūkstošus parakstu, lai joprojām brīvās hipiju noskaņas saglabājušā Glastonberijas festivālā nespēlē reperis Kanje Vests, kura lielākā dzīves skāde esot fakts, ka viņš nekad nevarēs pats sevi noklausīties dzīvajā. Protams, ka organizatori šādu protestu dēļ programmu neizmainīja un Kanje Vests uzstājās – koncerts neesot bijis diez ko labs, jo gan jau tādai superzvaigznei nebija viegli spēlēt saviem heitotājiem, bet tas ir pavisam cits stāsts.Opener festivāla priekšrocība ir tā, ka Polija ģeogrāfiski atrodas Austrumeiropā, kur tauta joprojām ar milzīgu koncertu klāstu netiek lutināta, tāpat kā Latvijā. Tāpēc cilvēki ir mazāk izlepuši, arī mazāk izglītoti, un tā daļa, kas tomēr grib ļauties vēl neizbaudītiem muzikāliem piedzīvojumiem, šīs iespējas meklē. 2015.gada Opener festivāla trešajā dienā tronis bija atvēlēts roka trokšņotājiem un eksperimentētājiem, kādus popmūzikas festivālos parasti liek vai nu ļoti agri (ja tie iesācēji) vai arī pavisam vēlās nakts stundās, un kas ir vairāk mūsu festivāla Skaņu Mežs, nevis Positivus formāts. Turstons Mūrs no Sonic Youth,_ Swans _un Džonijs Grīnvuds no Radiohead ar Londonas Mūsdienu orķestra solistiem spēlēja cits pēc cita vienotā blokā, un interesentiem bija iespēja bez lielas staigāšanas noskatīties tos visus. Arī uz lielās skatuves tajā laikā spēlejošie Mumford and Sons un D’Angelo nevarēja traucēt, jo viņi nav tik vilinoši cilvēkiem, kuri gaida muzikālu meditatīvu ceļojumu, nevis vieglu izklaidi. Nedaudz žēl neredzētos Of Monsters and Men, bet gan jau viņi kaut kad drīz būs Positivus vai Palladium, savukārt Hosē Gonzaless Latvijā jau spēlējis ne vienreiz vien.Swans līdera Maikla Džirā, Mūra un Grīnvuda koncertos cilvēku sejās bija laime un nereti pārsteigums, ka kaut kas tik neparasti interesants mūzikā vispār mēdz būt. Un to sajuta arī mūziķi, ar patiesu aizrautību spēlējot atsaucīgajai Polijas publikai, kas, iespējams, atpazina izskatīgo džeku pusgariem matiem – to pašu, kuram pieder slavenais uzsitiens pa ģitāras stīgām hitā Creep starp piedziedājumu un pantu, un kurš tagad ļāvies vēl lielākiem muzikāliem eksperimentiem nekā Radiohead albumos Kid A un Amnesiac. Pats Džonijs spēlē slīdskani un ģitāru, ar kuru vienā brīdī Stīva Reiha skaņdarbā viņš paliek uz skatuves viens, bet tieši šis brīdis sagādā vilšanos, jo skan jau gatava basa, bungu un ģitāras fonogramma, kam Grīnvuds drusku uzspēlē pa virsu. Vārdu sakot, haltūra. Gan jau kāds no čellistiem un vijolniekiem prastu to nospēlēt arī dzīvajā ar ģitārām, ja Džonijs palūgtu. Pirms kāda skaņdarba visi tiek aicināti tajā piedalīties, viedtālruņos atverot kādu interneta lapu. Rādot piemēru citiem, savos telefonos ierokas arī čellisti, vijolnieki un diriģents. Nekas jau nenotiek – parādās tikai oranžs aplis, daži mēģina likt telefonus pie ausīm, lai pārliecinātos, vai tur kaut kas neskan, bet nē – visticamākais, tieši šāds mikropanikas stāvoklis bija nepieciešams skaņdarba uztveršanai, tāpat kā citam, iespējams, vajag niknu salu, izsalkuma sajūtu vai neciešamas paģiras. Divarpus stundu garo Swans koncertu publika varēja baudīt sev ērtākajās pozās un to arī darīja – cits sastindzis stāvot, cits dejojot, cits saritinājies guļot vai sēžot un pīpējot kāsi. Pienākot noslēgumam, publika, kura tik ilgā koncertā jau padarīta atkarīga no Swans skaņām, kliedz pēc vēl, līdz tiek daļēji apmierināta īsā Džirā_ a capella _dziedājumā ar cigareti un glāzi rokā – droši vien viņš jau ir ceļa jūtīs uz afterparty kopā ar savu laikabiedru un muzikālo dvēseļu radinieku – skaisto Turstonu Mūru – tieši tā viņš Sonic Youth ekslīderi nokomplimentēja koncertā. Nakts noslēgumā, jau sākoties saullēktam, uzstājās The Prodigy – grupas elektroniskājām smadzenēm Laiemam Houletam un frontmeniem Kītam Flintam un Maksimam pievienojas dzīvais bundzinieks un ģitārists, padarot koncertu par īstu elektroniskā rokenrola šovu. Sāk viņi ar superhitu Breathe, kas joprojām ir nepārspēts panciski agresīvas deju mūzikas grāvējs, kaut tam jau drīz divdesmit gadu, gandrīz tāpat kā lielas publikas daļas mīlestībai pret The Prodigy – tiem, kuri agrā jaunībā pirms divdesmit gadiem saslimusi ar viņu tolaik novatorisko mūziku, tā šodien jau ir deviņdesmito gadu klasika. Un viņi var justies droši, ka jaunībā nav kļūdījušies, jo līdzās dejo puiši un meitenes, kuri ir tik jauni, kā viņi toreiz. Īstām vērtībām nav noilguma.
Rudaks no festivāla Opener. Trešā diena - trokšņu mākslas paraugpiektdiena
Muzikāla dažādība populārās mūzikas festivālos ir slidena lieta - nereti ir dzirdēts, ka, mainot kursu no ierastā uz daudzveidības pusi, viss tiek sabojāts. Jo tas, kas domāts visiem, vairs nav īsti vajadzīgs nevienam. Tepat Latvijā ir dzirdēti viedokļi par to, ka visai alternatīvi noskaņotajam Fonofest nevajadzēja aicināt Musiqq, par to, ka Klang! no sākotnēji smagās mūzikas festivāla pārvērties par rokmūzikas soļanku, un ir arī pretēji viedokļi – Pukkelpop Belgijā daudziem bija sabojāts, kad tur parādījas Metallica un līdz ar viņiem melnā tērpti notetovēti vīri, kuri kā visurgājēji dūra cauri maigāku mūziku mīlošo hipsteru pulciņiem, izsitot no viņu rokām veģetāros burgerus un mazos aliņus.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.