Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +5 °C
Apmācies
Sestdiena, 30. novembris
Andrejs, Andrievs, Andris

No nāves instagramā līdz baroka un hiphopa brālībai. Augstākais opermākslas lidojums Parīzē

Deja vulkāna virsotnē. Parīzes opera sāk sezonu ar divām iespaidīgām pirmizrādēm – Džuzepes Verdi Traviatu un Žana Filipa Ramo Galantajām zemēm

Kas ir sāpīgāk – zaudēt vienu mīļoto vai dažus simtus tūkstošu sekotāju sociālajos tīklos? Veiksmīga blogere, Twitter un Instagram pavēlniece Violeta Valerī ir izdevīgi monetizējusi savu vārdu digitālajā vidē un radījusi parfīmu, taču nedomājiet, ka šai sievietei nav dvēseles un dzīvē viņu stimulē tikai nauda. Violeta grib mīlēt un būt mīlēta arī offline režīmā. Viņai diagnosticēts vēzis, un scenārijs ir skaidrs – arī virtuālajā pasaulē neviens nav mūžīgs. Tā sākas prominentā režisora Saimona Stouna veidotais Džuzepes Verdi Traviatas jauniestudējums uz Parīzes Nacionālās operas vēsturiskās – Garnjē pils – skatuves.

Vientulība tīmeklī

Traviata ir atgriezusies Parīzes greznajā opernamā – šoreiz laikmetīgā interpretācijā, kaut gan jūtams, ka izrāde cenšas izlikties modernāka, nekā tā patiesībā ir. Traviata ir Parīzes klasika – darbība risinās šajā pilsētā un tās apkārtnē –, un Verdi meistardarbu Francijas lielākais teātris regulāri atsvaidzina. 1986. gadā Garnjē pilī to iestudēja itāļu grands Franko Dzefirelli, 1997. gadā Bastīlijas operā savu versiju piedāvāja anglis Džonatans Millers, 2007. gadā Garnjē pilī – šveiciešu novators Kristofs Martālers, 2014. gadā Bastīlijas operā – franču kinorežisors Benuā Žako.

Jauno Traviatu Parīzes Nacionālās operas direktors Stefāns Lisnērs pasūtījis vienam no pieprasītākajiem drāmas teātra režisoriem – Eiropā dzīvojošajam austrālietim Saimonam Stounam, kurš guvis atzinību ar asiem, skarbiem, tēlainiem, mūsdienām pietuvinātiem klasisko lugu lasījumiem. Saimona Stouna lielākie hiti ir Mēdeja un Trīs māsas. Viņa izrāžu darbība bieži notiek hiperreālistiskā vidē. Šodien Traviatas titulvarone kurtizāne Violeta Valerī sniedz pakalpojumus nevis Parīzes smalkajos salonos, bet internetā – XXI gadsimtā sociālais statuss un attiecību modeļi tiek konstruēti tīmeklī, flirtam var izmantot specializētas iepazīšanās lietotnes, ātro randiņu bizness internetā rullē! Taču Violetai patīk ne tikai online aktivitātes – viņa labprāt parādās smalkā sabiedrībā un pozē pie saviem plakātiem. Violetai ir jāreklamē kosmētikas produktu līnija.

Verdi operas iestudējumu Saimons Stouns veidojis kopā ar itāļu diriģentu Mikēli Marioti. Gan muzikāli, gan vizuāli Traviata ir stilīga izrāde, kurā nav nekā lieka. Scenogrāfiju veido videoekrāni un daži objekti, kas ir maksimāli estetizēti, – šampanieša glāžu kalns, Žannas d’Arkas statuja (tāda pati, kādu var redzēt blakus Luvrai), kebabu ēstuve, miskastes un neona skulptūras, kas atgādina mākslinieka Brūsa Naumana darbus.

Pirmā cēliena āriju Sempre libera Violeta dzied blakus Žannai d’Arkai – sieviešu spēka simbolam. Otrā cēliena sākumā, kad Instagram dīva un viņas mīļotais Alfredo izbauda detoksa atvaļinājumu laukos, Violeta eleganti slauc govi. Jā, īstu govi, kas ir perfekts grafisks elements izrādes nevainojami dizainētajā zīmējumā. Trešajā cēlienā Violeta ir redzama tikpat perfektā nāves gultā. Taču režisors neatļaujas radikālus žestus – Saimons Stouns turas rāmjos un stāstu nepārraksta.

Skaistuma potenciāls

Labākais, kas ir jaunajā Traviatā, ir solistu trio. Violetas lomā debitē Dienvidāfrikas soprāns Pritija Jende. 2008. gada nogalē toreiz nevienam nepazīstamā tumšādainā dziedātāja apbūra publiku Vecgada koncertā Latvijas Nacionālajā operā. Pritijas Jendes uzstāšanās Latvijā – viņa šeit atgriezusies vairākkārt – bija viņas pirmie soļi uz starptautiskās skatuves. Esam dzirdējuši Pritiju Jendi gan Mikaēlas lomā Žorža Bizē Karmenā, gan Leonarda Bernsteina mūziklā Brīnišķīgā pilsēta. Tagad Pritija Jende ir kļuvusi par lielu zvaigzni – iegūst balvas, dzied labākajos teātros, viņas albumus izdod ierakstu kompānija Sony Classical.

Violetas lomā Pritija Jende saviļņo ar balss spēku, tembra skaistumu un aktierspēles dabiskumu. Katrā nākamajā cēlienā viņa dzied arvien izteiksmīgāk un izstaro arvien spožāku gaismu – Pritijas Jendes atveidotajai stila ikonai piemīt organisks, neuzspēlēts magnētisms. XXI gadsimta Violeta ir valdzinoša, inteliģenta un ne mirkli nav manierīga – ticiet vai ne, veiksmīga blogere mēdz būt arī tāda. Pēc izrādes beigām Parīzes operas publika sveica dziedātāju ar ilgstošām stāvovācijām.

Pritijas Jendes partneris Alfredo lomā ir jauneklīgais, enerģiskais franču tenors Benžamēns Bernheims, kurš arī reiz ir uzstājies Latvijas Nacionālajā operā – 2017. gada vasarā viņš dziedāja titullomu Šarla Guno Faustā. Labu tenoru deficīta apstākļos Benžamēns Bernheims ātri uzkāpis pa karjeras kāpnēm – viņš dzied lielas liriskā tenora lomas prestižos teātros, viņam ir līgums ar Deutsche Grammophon (novembra sākumā iznāks debijas albums), viņš ir Šveices pulksteņu ražotāja Rolex seja.

Pritija Jende un Benžamēns Bernheims lieliski izklausās un izskatās kopā – viņu sejas tiek projicētas uz skatuves ekrāniem. Režisors Saimons Stouns, kurš strādā ne tikai teātrī, bet arī kino, Traviatā izmanto savu aktieru skaistuma potenciālu – un pareizi dara. Turklāt režisors izrādē glezno sabiedrību, kas ir apsēsta ar ekrāniem un attēlu iluzoro dabu.      

Alfredo tēvu Žoržu Žermonu tēlo franču baritons Ludoviks Tezjē – katra viņa loma ir dziedāšanas paraugstunda, viņš ir mākslinieks ar karalisku balss skanējumu. Traviatu Garnjē pilī varēs dzirdēt vēl 12. un 16. oktobrī, šajās izrādēs būs cits solistu ansamblis (čehu soprāns Zuzana Markova, brazīliešu tenors Atalla Ajans un franču baritons Žans Fransuā Lapuants) un diriģents (itālis Karlo Montanāro). Savukārt Pritija Jende un Benžamēns Bernheims drīz atkal dziedās kopā uz Parīzes Bastīlijas operas skatuves – Žila Masnē Manonas jauniestudējumā, ko veidos izraēliešu diriģents Dans Etingers un franču režisors Vensāns Igē (pirmizrāde 29. janvārī).

Pēc Traviatas izrādes Parīzē Pritija Jende teica KDi, ka ļoti vēlētos atgriezties Rīgā.

Mežoņu cēlsirdība

Laikā, kad Garnjē pilī skan Traviata, Bastīlijas operu pieskandina Žana Filipa Ramo Galantās zemes – vēlīnā franču baroka lieldarbs, kurā saplūst opera un balets. Šis jauniestudējums ir kļuvis par sezonas atklāšanas sensāciju – teātris ir pārpildīts, kritiķi jūsmo, un gandrīz četras stundas ilgās izrādes finālā sajūsmas pārņemtā publika lec kājās. Izrādes autori ir franču mākslinieks un kinorežisors Klemāns Kožitors un franču horeogrāfe Bintū Dembelē. Viņi ir precīzi sajutuši Ramo ritmiku un piepildījuši Galantās zemes ar hiphopu, breiku, krump un citiem ielu dejas veidiem. Iestudējuma muzikālais vadītājs ir argentīniešu diriģents, baroka mūzikas speciālists Leonardo Garsija Alarkons un viņa orķestris Cappella Mediterranea.

Pirms diviem gadiem kinorežisors Klemāns Kožitors uzņēma ugunīgu īsfilmu, kurā tika izmantots Galanto zemju fragments. Tajā piedalījās krump dejotāji. Filma guva daudz apbalvojumu starptautiskos festivālos. Režisoram tika uzticēts Galanto zemju iestudējums Parīzes operā. Šī 1735. gada vokāli horeogrāfiskā kompozīcija ir dzirkstoša, eksotiska kolorīta un fantāzijas piepildīta izklaide, tā laika eiropiešu – balto cilvēku – skats uz svešajām zemēm un to iemītniekiem – turkiem, inkiem, persiešiem, kā arī personāžiem, kuri tiek laipni dēvēti par mežoņiem. Mūsdienu pārspīlēti jūtīgajā, politkorektajā situācijā rīkoties ar šādiem varoņiem vajag ļoti uzmanīgi un smalki, lai nevienu neaizvainotu un nediskriminētu. Darba sižetā šie personāži izrādās daudz labestīgāki un cēlsirdīgāki nekā ciniskie, skopie un vardarbīgie eiropieši.     

Svešie esam mēs

"Man ir sajūta, ka Galantās zemes ir stāsts par jauniem cilvēkiem, kuri dejo vulkāna virsotnē. XVIII gadsimtā tas nebija nekas bīstams, taču XXI gadsimtā draudi ir reāli, vulkāns var izvirst," saka režisors Klemāns Kožitors. Viņa partnere šajā projektā – horeogrāfe Bintū Dembelē – tiek uzskatīta par hiphopa dejas pionieri Francijā. Savā horeogrāfijā viņa pievēršas mūsdienu dzīves fiziskajai, emocionālajai un politiskajai spriedzei.  

Galantās zemes var interpretēt sociālpolitiski, izrādē var kritizēt koloniālismu, var runāt par migrāciju, ekspluatāciju un mūsdienu geto veidošanos, var spiest uz citām vissāpīgākajām vietām – tas viss pēdējos gados jau ticis darīts. Jaunā Parīzes izrāde aizrauj ar poētisku dinamiku, pulsāciju, mežonīgu draivu, melodiskumu kustībās un balsīs. Režisors un horeogrāfe strādā intuitīvi un brīvi, viņi atklāj cilvēka ķermeņa un balss iespējas. "Citādo" un "svešo" viņi atrod tepat starp mums, un tie esam mēs – Galantās zemes ir mūsdienu Parīzes portrets, kurā baroks un hiphops ir kā dvīņubrāļi, kas kaut kādu iemeslu dēļ ir dzimuši ar triju gadu simtu starpību un beidzot satikušies Bastīlijas laukumā.

Izcilu sniegumu demonstrē 29 dejotāji, orķestris, koris un solisti. Viņu vidū ir labākie jaunās paaudzes franču vokālisti – soprāni Sabīne Devjela, Žilī Fuksa un Žodī Devo, tenori Stanislass de Barbeiraks un Matiass Vidals, basbaritons Edvīns Kroslijs-Mersē, baritoni Florians Sampē un Aleksandrs Diamels.

Puritāņu lidojums

Visaugstāko muzikālo lidojumu varēja izbaudīt vēl vienā iestudējumā, kas sezonas sākumā tika piedāvāts Bastīlijas operā, – bel canto klasiķa Vinčenco Bellīni pēdējā meistardarbā Puritāņi. Uz skatuves atgriezās franču režisora Lorāna Pellī 2013. gadā veidotais uzvedums. Puritāņu izrāžu ciklu, kas noslēdzās 5. oktobrī, diriģēja itāļu maestro Rikardo Frica.

Elvīras lomā debitēja spoža jaunās paaudzes Eiropas māksliniece – franču un dāņu izcelsmes soprāns Elza Dreisī. Viņa ir dinamiska aktrise, kura allaž pārsteidz ar interpretācijas svaigumu, un dziedātājas aktivitātēm ir vērts sekot līdzi. Elzas Dreisī pērn izdotais soloalbums Miroir(s), ko laidusi klajā kompānija Erato/Warner Classics, ir viens no interesantākajiem pēdējā laikā tapušajiem ierakstiem gan repertuāra izvēles, gan izpildījuma kvalitātes ziņā. Līdzās Elzai Dreisī Puritāņos žilbināja itāļu tenors Frančesko Demuro, franču bass Nikolā Testē un krievu baritons Igors Golovatenko.    

Puritāņu darbība risinās XVII gadsimta Plimutā. Scenogrāfija un kostīmi atbilst šim laiktmetam, taču ir smalki apspēlēti. Izrāde noformēta minimālistiski: angļu cietoksni simbolizē trauslas metālkonstrukciju mežģīnes – līnijas un siluets atgādina būri, kurā ir iesprostota Elvīra.   

Vēl no agrāk tapušajām izrādēm pašlaik Bastīlijas operā var redzēt Džakomo Pučīni Madama Butterfly iestudējumu Roberta Vilsona iestudējumā. Repertuārā – līdz 13. novembrim, pie diriģenta pults Džakomo Sagripanti. Titullomu dzied Ana Marija Martinesa un Dināra Alijeva. 

Izrādes Parīzes operā
Traviata Garnjē pilī 12., 16. oktobrī
Galantās zemes Bastīlijas operā 11., 13., 15. oktobrī
www.operadeparis.fr

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja