Skarbs, Krievijā notiekošs stāsts par varu, vainas apziņu, valdnieka upuriem un viņa neprātu – Milānas Teatro alla Scala savu jauno sezonu 7. decembrī atklāja ar Modesta Musorgska operu Boriss Godunovs. Pirmizrādi apmeklēja Eiropas Komisijas prezidente Urzula fon der Leiena un Itālijas prezidents Serdžo Matarella. Pēc operas izskaņas, kad Urzula fon der Leiena jau bija atstājusi ložu, lai paspētu uz pēdējo Briseles reisu, Serdžo Matarella vēl ilgi turpināja aplaudēt māksliniekiem un izrādes veidotājiem.
Teatro alla Scala jeb vienkārši La Scala joprojām ir slavenākais operteātris pasaulē. Savu sezonu tas tradicionāli sāk Milānas patrona Svētā Ambrozija dienā 7. decembrī, un šim notikumam tiek piesaistīta visas Itālijas uzmanība – opera tiešraidē tiek translēta sabiedriskās televīzijas Rai 1. kanālā (jau nākamajā rītā tika ziņots, ka Borisu Godunovu noskatījušies pusotra miljona cilvēku jeb vairāk nekā deviņi procenti auditorijas), daudzviet uz lielajiem ekrāniem Milānā, kinoteātros visā valstī, kā arī ārzemju televīzijas un radio kanālos. Klātienē Borisu Godunovu vēl varēs dzirdēt 29. decembrī.
Sapņa tumšā puse
Jau vairākas nedēļas pirms Borisa Godunova pirmizrādes skaļi tika apspriests jautājums, vai kara apstākļos La Scala drīkst atklāt sezonu ar operu par nežēlīgu krievu caru. Ukrainas konsuls Milānā aicināja to atcelt, taču gan vietējie politiķi, gan teātra vadība šim aicinājumam neatsaucās. La Scala uzsvēra, ka izrāda solidaritāti ar Ukrainu, un apliecināja, ka sezonas atklāšanas opera tikusi izvēlēta labu laiku pirms kara. Turklāt Boriss Godunovs ir cieši saistīts ar La Scala vēsturi – šis darbs Milānas teātrī skan kopš 1909. gada. Pašā pirmajā iestudējumā titullomu dziedājis Fjodors Šaļapins. Līdz 2002. gadam Musorgska opera šeit ir piedzīvojusi divdesmit piecus izrāžu ciklus un kopumā skanējusi 146 reizes. Tagad notiek divdesmit sestais cikls (salīdzinājumam – Karmena piedzīvojusi divdesmit četrus izrāžu blokus).
Vienu reizi Boriss Godunovs jau ir atklājis La Scala sezonu – tas notika 1979. gada 7. decembrī, kad savu slaveno iestudējumu piedāvāja maestro Klaudio Abado un režisors Jurijs Ļubimovs. Pirms tam ārzemju opera Svētā Ambrozija dienā La Scala bija skanējusi tikai vienreiz – 1974. gadā Karls Bēms diriģēja Ludviga van Bēthovena Fidelio. Kad tika gatavota 1979. gada pirmizrāde, Klaudio Abado asistents bija Rikardo Šaijī, kurš tagad ir La Scala muzikālais vadītājs un Borisa Godunova jauniestudējuma diriģents.
"Savās pirmajās sezonās pēc teātra muzikālās vadības pārņemšanas uzskatīju par nepieciešamu koncentrēties uz itāļu repertuāru – atskaņot Džakomo Pučīni, Džuzepes Verdi "jaunības triloģiju" un operas, kuru pirmizrādes notikušas La Scala. Tagad ir pienācis laiks atvēlēt vietu arī citām balsīm, kas ir La Scala vēstures sastāvdaļa," apgalvo Rikardo Šaijī.
Musorgska operas režija tika uzticēta dānim Kasperam Holtenam, pašreizējam Dānijas Karaliskā teātra ģenerāldirektoram. Savulaik viņš ir bijis Londonas Karaliskās operas direktors. Pirms divdesmit gadiem Kaspers Holtens iestudēja Volfganga Amadeja Mocarta Così fan tutte Latvijas Nacionālajā operā. Viņš atzīst: tas ir katra režisora sapnis un viens no augstākajiem pagodinājumiem – La Scala jaunās sezonas atklāšanas izrādes veidošana. "Iespēja to darīt, iestudējot tādu izcilu, drūmu, brutālu un sarežģītu šedevru kā Boriss Godunovs kopā ar diriģentu Rikardo Šaijī, savas radošās komandas biedriem un spožu solistu sastāvu, kori un orķestri, bagātina šo sapni un padara to pilnīgu," saka Kaspers Holtens. "Tomēr, kad spēlējam krievu operu par varu un cinismu tieši tagad, mēs domājam par Ukrainā notiekošā kara upuriem. Šajā iestudējumā mēs pievēršamies varas cenai, nevainīgiem upuriem un bērniem, kas par to visu samaksā ar savu dzīvību. Tāpat kā Šekspīrs atmasko valdnieku, piemēram, Ričardā III, mēs mēģinām darīt to pašu un pretstatīt varas valodu – zeltu un krāšņumu – vardarbības, asiņu valodai un parādīt drosmīgus cilvēkus, kuri, līdzīgi kā hronists mūks Pimens Borisā Godunovā, cīnās par patiesību, kas ir jādokumentē un jādara zināma. Musorgskis nebija sistēmas cilvēks, un viņa opera kritizē varu. Pašlaik pasaulei vajag vairāk mākslas un mazāk cinisma," norāda Kaspers Holtens.
Noziegums un sods – ar starpbrīdi
Opera Boriss Godunovs eksistē dažādās versijās. Pašlaik La Scala skan pati pirmā, 1869. gadā komponētā versija septiņās ainās. Tajā gadā Sanktpēterburgas imperatora teātru komiteja to noraidīja – savam laikam opera bija pārāk novatoriska. Musorgska laikabiedrus tā satrauca ar reālismu gan dramaturģijā, gan mūzikā. Šajā versijā galvenā uzmanība pievērsta individuālās vainas tēmai un varas ļaunprātīgas izmantošanas neizbēgamajām sekām. Tajā nav ne sentimentāla sižeta, ne mīlas stāsta, nav galvenās sieviešu lomas un nav arī heroiskas tenora partijas. Vēlāk komponists operu pārstrādāja un papildināja ar trim jaunām ainām, rezultātā Boriss Godunovs ir kļuvis mazāk reālistisks un vairāk lirisks. Šīs versijas pirmizrāde notika 1874. gadā, bet lielus panākumus neguva. Darbs ar partitūru turpinājās arī vēlāk, 1896. gadā savu – skaniski greznāku, ievilinošāku – orķestrācijas versiju radīja Nikolajs Rimskis-Korsakovs.
La Scala atgriežas pie darba pirmsākumiem: pirmajā versijā ir jaušami šekspīriski motīvi un teju reliģiska refleksija par Fjodora Dostojevska tēmām – noziegumu, vainu, neizbēgamo sodu, labā un ļaunā līdzāspastāvēšanu. Diriģents Rikardo Šaijī un režisors Kaspers Holtens ir atļāvušies tikai vienu jauninājumu – pirmās četras ainas no trim pārējām atdala starpbrīdis (parasti Borisa Godunova pirmā versija tiek iestudēta bez starpbrīža). Galu galā tā ir La Scala, un apmeklētājiem ir nepieciešams defilē bufetē un foajē, šampanieša malks, saviesīga saruna, atelpas un refleksijas mirklis.
Jauniestudējums ir dramatisks, skaists un inteliģents – tajā nav atklātu lozungu un deklaratīvu paziņojumu, taču gudram skatītājam vēstījums ir nepārprotami skaidrs. "Boriss Godunovs ir īpaša opera, un tāda tā ir bijusi arī radīšanas laikā. Musorgskis ir uzrakstījis neparastu darbu par varu un cinismu, tas ir brutāls gan skatuves darbībā, gan orķestrācijā. Jauniestudējuma veidošanu sākām pirms trim gadiem, un izrādās, ka tā ir īpaša izvēle tieši šim gadam. Mums ir jautājuši – vai tagad var iestudēt Borisu Godunovu? Esmu pārliecināts, ka pasaulei vajag vairāk mākslas, nevis mazāk. Musorgskis pats cīnījās ar sistēmu, un cenzēt viņu un viņa operu par varaskāres atmaskošanu būtu pilnīgi nepareizi. Mums šis darbs ir jāparāda," apgalvo Kaspers Holtens.
Caur Šekspīra brillēm
Gan režisors, gan diriģents, runājot par Borisu Godunovu, velk paralēles ar Šekspīra dramaturģiju un tās interpretāciju mūzikas teātrī. Rikardo Šaijī atgādina leģendārā maestro Tulio Serafina teikto, ka "Borisa Godunova diženums, iespējams, sakņojas drūmajā reālismā, ar kādu Džuzepe Verdi glezno varas reibumu Makbetā". Savu iepriekšējo sezonu La Scala atklāja ar Makbetu, kas veido dialogu ar Borisu Godunovu.
Kaspers Holtens stāsta: "Operas libreta pamatā ir Puškina traģēdija, un Puškins ir vēlējies radīt darbu Šekspīra vēsturisko drāmu garā – šis fakts man kļuva par atslēgu operas izpratnei. Tā ir dīvaina sakritība, ka Šekspīrs un Boriss Godunovs ir laikabiedri. Tiklīdz jūs sākat skatīties uz šo operu caur šekspīriskām brillēm, katrā ainā atklājas neiedomājama bagātība un raksturu dziļums. Boriss atsauc atmiņā Šekspīra Ričardu III un Makbetu. Šekspīrs ir aprakstījis sirdsapziņas mokas, varas intrigas un cīņu par troni, un mēs savā izrādē esam ieviesuši vienu no Šekspīra iecienītākajiem izteiksmes līdzekļiem – rēgus, kas norāda uz vainas izjūtu. Borisu Godunovu vajā viņa upuru rēgi. Mēs parādām arī nākotnes spoku vīzijas, jo no vēstures zinām, ka Borisa bērnus piemeklēs tāds pats liktenis kā bērnu – careviču Dmitriju –, kuru Boriss nogalināja, lai iegūtu kroni un varu. Vardarbības cikls turpinās, un nākotnes spoku vīzijas palīdz atainot Borisa neprātu. Tas nav nekas tāds, kas nāk no ārpuses, bet dzimst viņa galvā."
Kronis jau spiež
Titullomu atveido Milānā mīlētais krievu bass Ildars Abdrazakovs, kurš jau sesto reizi karjerā piedalās La Scala sezonas svinīgajā atklāšanā, savukārt maestro Rikardo Šaijī sezonas atklāšanā muzicē devīto reizi – šie fakti ir iemūžināti La Scala vēsturē. Der atgādināt, ka 2016. gada 7. decembrī jauno sezonu Milānā ieskandināja Džakomo Pučīni Madama Butterfly Alvja Hermaņa režijā.
Ildars Abdrazakovs ir viens no dižākajiem basiem pasaulē, kurš ir lielisks gan itāļu, gan franču, gan krievu repertuārā. Par viņa muzikalitāti un balss spējām nevienam nav šaubu (2023. gada maijā viņš uzstāsies ar Bostonas simfonisko orķestri Andra Nelsona vadībā, skanēs Dmitrija Šostakoviča Trīspadsmitā simfonija Babijara). Šoreiz La Scala mākslinieks burtiski pārspēj pats sevi dramatiskā tēla veidošanā – viņa Boriss Godunovs ir cilvēcisks, ievainojams un satraukts, kronis viņam spiež, dvēselei nav miera. Cars cieš un salūst, bet pagaidām tikai iekšēji – ārēji spēle un manipulācijas turpinās. Viņš bija gatavs uz visu, lai iegūtu varu, bet, šķiet, jau šaubās par savu rīcību, nožēlo noziegumus, taču atpakaļceļa nav. Kopš kronēšanas brīža Borisu vajā nogalinātā careviča Dmitrija asiņainais rēgs.
Divās izrādes daļās Ildars Abdrazakovs dzied un tēlo atšķirīgi – pirmajā viņa varonis ļauj paskatīties uz sevi no malas, savukārt pēc starpbrīža, kad darbība notiek aptuveni septiņus gadus vēlāk, viņš ielaiž mūs savā nemierīgajā prātā. Viņu pārņem vainas apziņa un bailes, viņš murgo, viņu sagrauj bīstamas pagātnes un nākotnes vīzijas. Lai nospēlētu šādu lomu, ir nepieciešama autoritāte, harisma un ne tikai balss, bet arī personības spēks. Ildaram Abdrazakovam tas viss ir, un finālā viņš pārliecinoši sasniedz meistarības virsotni.
Iestudējumā piedalās starptautisks solistu ansamblis, un izrādi ir veidojusi starptautiska radošā komanda. Kopā ar režisoru Kasperu Holtenu ir strādājusi britu scenogrāfe Esa Devlina, dāņu kostīmu māksliniece Īda Marija Ellekilde, dāņu gaismu mākslinieks Jūnass Bēgs un britu videomākslinieks Lūks Holss. Izrādes vizuālo koncepciju Kaspers Holtens ir veidojis tandēmā ar ievērojamo mākslinieci Esu Devlinu. Viņa strādā mūzikas un drāmas teātrī, rada instalācijas un skulptūras muzejos un publiskajā vidē visā pasaulē, kā arī veido scenogrāfiju prestižāko modes zīmolu skatēm (Louis Vuitton, Yves Saint Laurent, Dior) un olimpisko spēļu ceremonijām.
Esa Devlina ir radījusi skatuves dizainu arī popzvaigžņu šoviem, viņas sadarbības partneru vidū ir Bejonsē, Adele, Lēdija Gāga, Mailija Sairusa, Kanje Vests, Džejs Zī, Lorda, Imodžena Hīpa, Mika, The Weeknd, Stormzy, U2, The Rolling Stones, Pet Shop Boys un Florence + the Machine. Šogad Esa Devlina veidoja ASV Nacionālās futbola līgas Superkausa izcīņas finālspēles starplaika šova māksliniecisko koncepciju un dizainu – tajā uzstājās hiphopa ikonas Dr. Drē, Kendriks Lamārs, Eminems, Mērija Dž. Blaidža, Snūpdogs un 50 Cent. No hiphopa šova līdz La Scala skatuvei nav tālu.
Var ticēt tikai faktiem
Milānas izrāde liek saprast, ka Boriss Godunovs ir mūžam aktuāls vēstījums par to, kā vara un sistēma manipulē ar sabiedrisko domu, informāciju, atmiņu un pat nākotnes scenārijiem. Tā ir opera par patiesību un cenzūru, tāpēc šajā interpretācijā ļoti svarīgs personāžs ir hronists mūks Pimens, kuru atveido varenais igauņu bass Ains Angers. Pimens tiek izvirzīts priekšplānā, viņš iemieso patiesību un nepieciešamību liecināt par to. "Pimens vēlas dokumentēt patiesību, runāt par notikušo un notiekošo, tāpēc raksta hroniku. Viņš cīnās ar varas pārstāvjiem, kuri cenšas cenzēt stāstu un radīt citu, sev labvēlīgu vēstures versiju, kas atbilst viņu mērķiem. Pimens ir kā žurnālists, kurš ir vārda brīvības pusē," skaidro iestudējuma režisors.
Pimena hronika, viņa manuskripti ir Esas Devlinas radītās scenogrāfijas galvenais elements. Vēsturiskās liecības ir līdzeklis pret pastrādātajiem noziegumiem, un visas izrādes gaitā Pimena rakstītā hronika atgādina – neticiet visam, ko jums stāsta, ieskatieties faktos! Operas darbība risinās uz milzīga papīra ruļļa, kas kļūst par laika un vēstures upi. "Tā ir kā upe, kuras krastos mēs būvējam savas pilis, īstenojam savus sapņus un iedomības, augstprātības projektus, bet kura ar laiku mūs visus aizskalo. Mēs redzam valsti, ko plosa spriedze, vardarbība un ciešanas, – tie ir juku laiki Krievijas caristes vēsturē. Šajā upē saplūst pagātne, tagadne un nākotne. Tas pats ir vērojams kostīmos – tas ir gan 1598. gads, kurā sākas operas darbība, gan 1869. gads, kurā komponēts Boriss Godunovs, gan nedaudz 2022. gads. Šis ir stāsts par cilvēku, kurš ciniski tiecas pēc varas un ļaunprātīgi to izmanto, un viņa nevainīgajiem upuriem – tā tas ir bijis gan 1598., gan 1869. gadā un atkārtojas atkal un atkal," piebilst Kaspers Holtens.
Mūsu zvaigznes Milānā
Borisa Godunova pirmizrādē klāt bija Itālijas premjerministre Džordža Meloni un daudzi Itālijas politiskās, ekonomiskās un kultūras elites pārstāvji. Itālijas prezidenta Serdžo Matarellas ierašanos centrālajā ložā La Scala publika sveica ar piecu minūšu ovācijām. Pirms operas skanēja Itālijas un Eiropas Savienības himna. 7. decembrī teātrī varēja satikt gan trenažieru ražotāja Technogym dibinātāju un prezidentu Nerio Alesandri, gan modes karaļa Džordžo Armāni brāļameitu Robertu, kura spēlē svarīgu lomu Giorgio Armani impērijas vadīšanā, gan leģendāro dejotāju Roberto Bolli, gan La Scala baleta jaunākās paaudzes zvaigznes – mūsu tautieti Timofeju Andrijašenko un viņa līgavu Nikoletu Manni.
1. decembrī Timofejs Andrijašenko un Nikoleta Manni dejoja Latvijas Nacionālajā operā notikušajā Latvijas Nacionālā baleta simtgades galā koncertā. Pašlaik uz La Scala skatuves viņi uzstājas Pētera Čaikovska Riekstkoža atjaunojuma pirmizrādes ciklā (Rūdolfa Nurejeva horeogrāfijā). Vēlāk šajā sezonā Itālijas baleta sapņu pāris būs redzams arī laikmetīgajā repertuārā.
No Latvijas operzvaigznēm La Scala 2022./2023. gada sezonā dziedās soprāns Marina Rebeka – viņa būs dzirdama Verdi Sicīliešu vakarēdienā, Pučīni Bohēmā un Gustava Mālera Astotās jeb Tūkstoš dalībnieku simfonijas atskaņojumā.
2023./2024. gada sezonu Milānā atklās Verdi Dons Karloss, un paredzēts, ka princesi Eboli tajā atveidos mecosoprāns Elīna Garanča.
Informācija: teatroallascala.org