Ekspozīcija aptver visu Patrisa Šero mūžu, sākot no Parīzē pavadītās bērnības un aizraušanās ar klasisko glezniecību (viņa vecāki bija gleznotāji) līdz vienpadsmit operu iestudējumiem, kas tapuši 1969.–2013. gadā. Tie lielā mērā ietekmējuši mūsdienu operas režijas attīstību un iegājuši muzikālā teātra vēsturē – pirmām kārtām Riharda Vāgnera Nībelunga gredzens, kuru Patriss Šero 1976. gadā iestudējis Baireitas festivālā kopā ar diriģentu Pjēru Bulēzu. Šis provokatīvais uzvedums iezīmēja laikmetīgā režijas teātra ienākšanu operā: Gredzena darbība risinājās nevis mitoloģiskā pasaulē, bet industriālajā vidē. Šī Gredzena interpretācija joprojām tiek uzskatīta par nepārspējamu.
Jāpiemin arī pārējie Patrisa Šero darbi operā: Džoakīno Rosīni Itāliete Alžīrā, Žaka Ofenbaha Hofmaņa stāsti, Riharda Vāgnera Tristans un Izolde, Albāna Berga Lulu un Voceks, Volfganga Amadeja Mocarta Lūcijs Silla, Dons Žuans un Così fan tutte (šajā iestudējumā dziedājusi Elīna Garanča), Leoša Janāčeka No mirušo nama un Riharda Štrausa Elektra. Viņš atzinis, ka nav liels itāļu operas cienītājs. Kā zināms, Patriss Šero veiksmīgi izpaudies ne tikai operā, bet arī dramatiskajā teātrī un kino.
Izstāde Parīzē ļauj iepazīt Patrisa Šero radošo procesu, viņa ilggadējo sadarbību ar scenogrāfu Ričardu Peduci un diriģentiem Pjēru Bulēzu, Danielu Barenboimu un Esu Peku Salonenu. Šos mūziķus ar Patrisu Šero vienojusi pārliecība, ka operas būtība ir izteikti teatrāla. Īpaša uzmanība izstādē pievērsta režisora skrupulozajam, intensīvajam darbam ar dziedātājiem: viņš vēlējies, lai solisti tēlotu tikpat spilgti kā dramatiskā teātra aktieri. Patriss Šero pats ir bijis aktieris, un operizrāžu mēģinājumi notikuši ciešā fiziskā, ķermeniskā kontaktā ar izpildītājiem.
Viņš allaž centies virzīt dziedātāju skatienu saskaņā ar to, ko tajā brīdī jūt katrs konkrētais operas varonis, nevis ar dziedāšanas tehniskajām prasībām. Patriss Šero mēģinājis iestudēt izrādi tā, lai nebūtu redzams, ka dziedātājs skatās uz diriģentu. Viņš vēlējies izvairīties no tautoloģijas: skatuves darbībai nav jāatkārto tas, kas ir pateikts mūzikā. Tāpēc dažreiz viņš uzdrošinājies "provocēt" un "izaicināt" partitūru, iestudējot kādu drāmas aspektu, kas nav jaušams mūzikā.
Patriss Šero izvirzījis sarežģītus uzdevumus ne tikai mūziķiem un māksliniekiem, ar kuriem strādājis, bet galvenokārt – sev pašam. Viņš mira, zaudējot cīņu ar vēzi, un vēl neilgi pirms nāves domājis par Arnolda Šēnberga operas Mozus un Ārons un Modesta Musorgska Borisa Godunova iestudēšanu.
Ekspozīciju Garnjē pilī veido gleznas un fotogrāfijas, kuras iedvesmojušas Patrisu Šero, viņa sarakste ar diriģentiem (tik interesanti pētīt meistaru rokrakstu!), partitūras ar režisora piezīmēm, Ričarda Peduci veidotās scenogrāfijas maketi, skices un viņa akvareļi (tie ir mākslas darbi paši par sevi), kā arī interviju, izrāžu un mēģinājumu ierakstu fragmenti.
Informācija par izstādi: www.operadeparis.fr
lustīgais nerris uz tirgus plača
Šero