Deviņpadsmitā Pasaules mūzikas festivāla Porta uzmanības centrā ir balss kā vissenākais cilvēces mūzikas instruments. Festivāla viesis – šveiciešu komponists un izpildītājmūziķis, jodelēšanas un virstoņu jeb t. s. rīkles dziedāšanas meistars Kristiāns Cēnders – ir spilgts pierādījums, cik pārsteidzošas ir cilvēka balss iespējas. Viņu varēs dzirdēt sestdien, 9. novembrī, Mūzikas namā Daile un svētdien, 10. novembrī, Latgales vēstniecībā Gors. Abos vakaros uzstāsies visi festivāla dalībnieki.
Karjeras pirmsākumos Kristiāns Cēnders mācījies klasisko dziedāšanu un džeza ģitāras spēli, pēc tam sācis virstoņu dziedāšanas un ķermeņa vokālo tehniku apguvi, kas šobrīd ļauj viņam veidot priekšnesumus, nojaucot robežas starp mūziku un teātri. Tieši par šāda veida uzstāšanos mūziķis 2012. gadā saņēmis Bāzeles kantona balvu kategorijā Izpildījums un teātris.
Kristiāna Cēndera radītajā skaņu pasaulē ir sastopamas Alpu kalnu dabas un sadzīves priekšmetu skaņas. To bagātinājusi sadarbība ar citu kultūru (Tuvas, Āfrikas u. c.) un dažādu stilu (laikmetīgās akadēmiskās mūzikas, džeza u. c.) mūzikas pārstāvjiem. Kristiāns Cēnders radījis skaņu celiņus filmām un radiopārraidēm, strādājis vairākos teātros. Nesen viņš kļuvis par mūzikas institūcijas Klangwelt Toggenburg māksliniecisko vadītāju, tā atrodas Togenburgā Alpu kalnos un piedāvā mūzikas festivālus, kongresus un dažādas izglītojošas programmas.
Būdams viens no radošākajiem virstoņu dziedāšanas tehnikas meistariem Eiropā, mūziķis neslēpj sveci zem pūra – pasniedz meistarklases un veido metodiskos materiālus. Viņa vadībā starptautiskā projektā rīkles dziedāšanu apguvis arī Latvijas Radio koris.
Festivālā Porta jūs uzstāsieties ar programmu Songs from New Space Mountain. Ko nozīmē šis nosaukums?
Šis ir mans soloprojekts, kurā izmantoju tikai savu balsi, mazu vecu sintezatoru Moog, dažus nelielus priekšmetus trokšņu radīšanai un akordeonu. Tas būs retrospektīvs ieskats manā komponista un dziedātāja darbā. Dzirdēsiet gan senāk uzrakstītas kompozīcijas, gan pavisam jaunus darbus.
Vai tās būs skaņas no kalniem?
Esmu izveidojis savu mūzikas – skaņu pasaules – stilu. Es to saucu par "veco jauno skaņu stilu" – new old sound style. Es strādāju ar senajām, arhaiskajām vokālajām tehnikām, kas izsenis bijušas raksturīgas šim reģionam, taču kombinēju tās ar laikmetīgās mūzikas idejām. Šī nav ne tradicionālā mūzika, ne akadēmiskās mūzikas kompozīcija klasiskajā izpratnē. Es dziedu nevis temperētajā sistēmā, kāda izveidojās Johana Sebastiāna Baha dzīves laikā, bet gan senajā sistēmā, kāda eksistēja vēl ilgi pirms Baha. Piemēram, Alpu kalnos izplatītajā jodelēšanā ir ļoti daudz nenoteiktu starptoņu, kādus nekad nedabūsiet, spēlējot klavieres. Šādi dziedot, jūs iegūstat daudz niansētāku, bagātāku un krāsaināku skaņu augstuma skalu. Jaunās kalnu skaņas apvieno jauno mūziku ar virstoņu jeb t. s. rīkles dziedāšanu.
Vai atslēgas vārdi ir jaunās skaņas, jaunās skaņu telpas un ainavas?
Man ir būtiski, ka šīs ir jaunas skaņas, taču klausītājiem mana muzicēšana vispirms asociējas ar kaut ko ļoti arhaisku. Es strādāju ar senajām kultūras saknēm, kas raksturīgas tieši mūsu reģionam, bet radu jaunu laikmetīgo mūziku. Muzikologi to mēdz dēvēt par sakņu avangardu – roots avant-garde. Mana jaunrade pilnīgi noteikti nav t. s. pasaules mūzika. Mana metode ir laikmetīgā un senā (arhaiskā) konfrontācija, tiem abiem saplūstot jaunā oriģinālmākslas darbā, koncertmūzikā. Tieši tāpēc, ka mana mūzika neiekļaujas striktajās žanru un stilu robežās, tā patīk laikmetīgā džeza un jaunās akadēmiskās mūzikas pārstāvjiem.
Es pats nāku no jaunās mūzikas pasaules. Es dzīvoju pilsētā (Bāzelē), taču bieži daudz laika pavadu kalnos, kur strādāju ar radošajiem projektiem un rīkoju festivālus. Man patīk šī divējādība un nemitīgā pārslēgšanās, dzīve starp pilsētu un dabu.
Tad jau droši vien Bāzelē esat iepazinies un saspēlējies ar Kesselberg Ensemble, kuru tur izveidojusi latviešu baroka čelliste Ilze Grudule?
Esam snieguši koncertus Bāzelē un kopā uzstājušies Latvijā. Atšķirībā no Kesselberg Ensemble dalībniekiem es neesmu saistīts ar vēsturiskās mūzikas augstskolu Schola Cantorum Basiliensis. Esmu absolvējis Bāzeles konservatoriju, specializējoties laikmetīgajā mūzikā. Taču senā mūzika man ir ļoti tuva un svarīga. Starp abām šīm pasaulēm ir daudz durvju, daudz kontaktu.
Augstu kalnos Togenburgas ielejā es vadu lielu institūciju Klangwelt Toggenburg – Skaņu pasaule Togenburgā –, kurā notiek festivāli, meistarklases, simpoziji. Te atrodas skaņu darbnīca un neliels muzejs. Alpu kalni un ielejas ir skaņu piepildīti. Es lepojos ar Alpu īpašo dziedāšanas tradīciju, kas nav saistīta ar temperēto mūziku. Kalnu mūzikai ir raksturīgi lielie zvani – ne tikai govju, bet arī rituālu zvani, ar kuriem, piemēram, iezvana gadumiju. Es to visu vēlējos parādīt jaunā gaismā, piešķirt jaunu – mūsdienīgu – virzienu.
Vai jums ir svarīga nacionālā identitāte – tas, ka pārstāvat Šveices kultūru?
Jā, ļoti būtiska, jo manas mūzikas izjūtas un filosofijas pamats ir dzimtās mūzikas tradīcijas. Esmu īsts Alpu kalnu puisis. Es ļoti tieši, dziļi un personiski izjūtu saikni ar Šveices Alpu kalnu kultūru. Cenšos pārradīt Šveices Alpu reģiona seno tradīciju elementus jaunā, mūsdienīgā formā. Šī iemesla dēļ mani pat ir saukuši par šveiciešu Bartoku. Jaunrades metode patiešām ir ļoti līdzīga. Alpi ir arī Austrijā, un man ļoti patīk austriešu mūzika, taču es neakceptētu, ja kāds mani nosauktu par austrieti. Tas ir pavisam kas cits.
Kā iemācījāties virstoņu dziedāšanu? Vai tad augstskolā to kāds mācīja?
Protams, nē. Konservatorijā man bija kontakts ar Štokhauzenu, no viņa uzzināju par jaunām balss iespējām. Klausījos new age ezoteriskos dziedoņus, bet, kad dažus no viņiem sastapu un centos iztaujāt, viņi tikai stāstīja par meditāciju, bet neparko neatklāja, kā viņi tos virstoņus dabū. Desmit gadu sadarbojos ar leģendāro Tuvas rīkles dziedoņu grupu HuunHur-Tu. Esmu sadarbojies ar Āfrikas virstoņu kori Xosa-Noquolnquo. Kad beidzot sapratu, ko īsti gribu ar to visu darīt, pievērsos Alpu mūzikai. Izveidoju jaunās Alpu mūzikas projektu – sava veida provokāciju. Tajā skan gan Alpu rags un akordeoni, gan pienmašīna un vilciens. Izmantoju arī virstoņu dziedāšanu kopā ar Alpu ragu. Nospēlējām trīs koncertus, un man pašam par pārsteigumu šī mūsdienīgā mūzika un tās saikne ar vietējo kultūru uzrunāja klausītājus. Turpināju, iekļaujot arī jodelēšanu. Jodelēšanas stili ir dažādi. Šī vokālā tehnika ir plaši izplatīta ne tikai Šveicē un Austrijā, bet arī Mongolijā un Āfrikā.
Protams, virstoņu jeb rīkles dziedāšanai nav nekā kopīga ar Šveices un Alpu kalnu tautu kultūru. Ar virstoņiem bagāti ir tikai mūsu tautas mūzikas instrumenti: Alpu rags, cimbala, zvani. Savukārt virstoņu (rīkles) dziedāšana ir raksturīga Āzijā (Mongolijā, Tibetā) un Āfrikā. Eiropā virstoņu dziedāšana ienāca kā laikmetīgās mūzikas jaunums, ko ieviesa Štokhauzens.
Zinu, ka esat mācījis virstoņu dziedāšanas tehniku Latvijas Radio korim.
Tās bija meistarklases mikrotoņu un virstoņu dziedāšanas tehnikā. Mūs saveda kopā norvēģu komponists Lase Tūresens. Viņam radās ideja par kopīgu Norvēģijas, Zviedrijas un Baltijas valstu mūziķu pieredzes apmaiņas projektu, veltītu mikrotonalitātes un virstoņu izmantošanas iespējām kompozīcijā un izpildītājmākslā. Piedalījās vairāki komponisti un kori. Lase Tūresens iesaistīja mani šajā projektā.
Latvijā uzreiz sajutu, cik spēcīga ir jūsu kordziedāšanas kultūra. Mans pienesums varēja šķist dīvains un eksotisks, taču es Latvijā sastapu lielu pretimnākšanu un atvērtību. Latvijā esmu bijis vairākkārt. Esmu šeit ciemojies gan pie Latvijas Radio kora, gan koncertējis ar Kesselberg Ensemble. Divas reizes esmu piedalījies jūsu festivālos: viens bija senās, otrs – laikmetīgās mūzikas festivāls.
Šoreiz būsiet Pasaules mūzikas festivāla Porta viesis.
Jēdziens "pasaules mūzika" man vairs nav aktuāls, turklāt tas bieži reducējas līdz vieglai, dejiskai "ša-la-la" izklaidei afrikāņu, kubiešu vai kādā citā mērcē. Vienmēr viens un tas pats, plakani un bezjēdzīgi. Mēs dzīvojam globalizētā pasaulē. Pasaule ir atvērta, viss ir sasniedzams internetā, bet tā nebija 80. gados, manā jaunībā. Pasaules mūzika bija ļoti būtiska tieši tolaik, 70. un 80. gados.
Tagad, kad iepazīstu spilgtu mūziķi no Īrijas, Latvijas vai citurienes, man rodas vēlēšanās kopā muzicēt, kopā izdarīt kaut ko interesantu, radīt jaunu mūziku. Mani neinteresē, vai tā būs pasaules mūzika, džezs vai kaut kas cits. Mani interesē radošā brīvība un saprašanās tajā. Sadarbojos gan ar orķestriem un koriem, gan baroka mūzikas ansambļiem, etniskām grupām, džeza mūziķiem. Neesmu novilcis robežas: to ne! Mani interesē viss, kas mani aizķer un iedvesmo. Mēs dzīvojam laikā, kad visas durvis ir atvērtas. Tas ir brīnišķīgi, taču arī grūti, jo ir jāizvēlas, saskaņojot izvēli ar savu redzējumu.
Tas ir iespējams, sastopot tik neparastu sava ceļa gājēju kāds, piemēram, ir džeza mežradznieks Arkādijs Šilklopers?
Viņš taču ievilcis džezā pat milzīgos Alpu ragus! Pagājušajā gadā mums bija kopīga turneja. Viņš ir labākais Alpu raga spēlētājs pasaulē. Viņš to spēlē citādi nekā šveicieši. Tas ir aizraujoši. Kad spēlēju kopā ar tik spilgtiem mūziķiem kā viņš, ir jābūt gatavam pārsteidzošiem atklājumiem un pavērsieniem. Arkādijs Šilklopers ir tik fascinējošs, ka, pirmoreiz viņu ieraugot, uzreiz sapratu, ka vēlos spēlēt ar viņu kopā. Sadarbībā ar citu kultūru pārstāvjiem esmu ļoti daudz mācījies.
Pats taču vispirms sākāt ar džezu?
Sākumā spēlēju ģitāru un Bernē sāku studēt džeza ģitāras spēli. Pēc tam es atklāju balsi. Vispirms virzījos uz džeza dziedāšanas pusi, taču profesori Šveicē toreiz, 80. gadu sākumā, bija briesmīgi – viņi mācīja tikai vecos labos džeza standartus. Sapratu, ka akadēmiskās mūzikas modernisms man ir tuvāks un reāli pieejamāks: Karlheincs Štokhauzens, Džons Keidžs, La Monte Jangs un tā tālāk. Vokālistiem tas bija patiesi interesants laiks, jo jaunās mūzikas eksperimenti un tā laika pasaules mūzika atklāja arvien jaunas iespējas un krāsas balsij. Komponisti ļoti aktīvi strādāja ar balsi, centās atklāt arvien jaunu izteiksmību. Iesaistījos Štokhauzena Stimmung izpildījumā, kuru akceptējusi Štokhauzena biedrība. Nākamgad gaidāma vēl viena starptautiska turneja. Šis skaņdarbs sešām balsīm un sešiem skaļruņiem, starp citu, ir pirmais laikmetīgās mūzikas opuss, kurā izmantoti vokālie virstoņi.
Vai esat galvenokārt mūzikas radītājs – komponists – vai tomēr interprets?
Pēdējā gada laikā, kopš esmu kļuvis par mūzikas institūcijas māksliniecisko vadītāju, arvien vairāk laika un spēka atdodu festivālu, kongresu organizēšanai par mūziku un skaņu. Man ir arī pašam savs koris, tāpēc vairs nekoncertēju tik daudz kā agrāk. Arī gaidāmās uzstāšanās Rīgā un Rēzeknē nenotiek plašas turnejas gaitā. Visam ir jābūt ar mēru.
Man ir 58 gadi, esmu izdziedājies no Berlīnes filharmonijas līdz ASV un Kanādai, bet tagad pietiek. Gribu vairāk komponēt. Tagad dziedu tikai tad, kad patiešām to ļoti vēlos. Tā jūtos labi, katrs koncerts man ir svētki. Savukārt, ja mēnesī ir divdesmit koncertu, dažreiz jutos teju kā staigule, kas iet no rokas rokā… Man nepatīk tāda ceļošana, ja ir tikai koncerts un nākamajā rītā – avioreiss. Varbūt tieši tāpēc man ļoti patika projekti Latvijā, jo pietika laika kontaktēties ar cilvēkiem, ieraudzīt un atklāt kaut ko jaunu.
Kristiāns Cēnders
Koncerti festivālā Porta
Mūzikas namā Daile 9.XI plkst. 18 (biļetes pārdotas)
Latgales vēstniecībā Gors 10.XI plkst. 17
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 18–25