Pirmdienas vakarā nodiriģējis koncertu Novosibirskā, kur Ģ. Rinkevičs jau desmit gadu ir akadēmiskā simfoniskā orķestra mākslinieciskais vadītājs un galvenais diriģents, viņš paspējis tikai uz brīdi iesnausties caurā miegā, lai jau pēc pāris stundām steigtos uz lidostu. Četru stundu lidojums līdz Maskavai. Gaidīšana, lai pārsēstos uz reisu, kas atveda uz Rīgu. No Rīgas lidostas – taisnā ceļā uz LNSO mēģinājumu Lielajā ģildē. Latvijas klausītājiem labi pazīstamā lietuviešu diriģenta vadībā cikla Klasikas virsotnes koncertā piektdien, 7. aprīlī, skanēs Gustava Mālera Pirmā simfonija un Johannesa Brāmsa Dubultkoncerts, kura solisti būs vijolnieks Georgijs Sarkisjans un čellists Ēriks Kiršfelds.
"Tik skarbs režīms diriģentiem ir ierasts. Toties, ja koncerts izdevies veiksmīgi, ir radošais gandarījums," Ģintars Rinkevičs atzīst sarunā, kas norisinās mēģinājuma garajā starpbrīdī. Tāds pirmdienas vakarā izdevies koncerts Novosibirskas jaunajā koncertzālē, kura otrajā daļā atskaņots arī Rīgas programmā iekļautais Johannesa Brāmsa dubultkoncerts. Tā gan bijusi tikai sagadīšanās. Tas bijis vērienīgā Transssibīrijas Mākslu festivāla noslēgums. Festivālā muzicē daudzas pasaules svaigznes, jo tam ir dāsns finansējums, Novosibirskā ir ļoti labs orķestris un tagad ir arī lieliska koncertzāle, paskaidro Ģ. Rinkevičs. Jautāts par sadarbību ar LNSO, viņš atplaukst saulainā smaidā: "Man vienmēr ir paticis LNSO. Simpātijas un siltā attieksme mūsu saista kopš laika, kad Rīga bija pirmā pilsēta, kurp aizbraucu kā viesdiriģents. Man toreiz bija 23 gadi. Sekoja uzaicinājums kļūt par LNSO galveno diriģentu, taču tieši tobrīd Lietuvas valsts izveidoja jaunatnes simfonisko orķestri, kurš pārauga Valsts simfoniskajā orķestrī" – atceras Ģ. Rinkevičs, kurš šo orķestri vada kopš 1988. gada. No 1996. līdz 2003. gadam viņš bija Latvijas Nacionālās operas galvenais diriģents, pēc tam – galvenais viesdiriģents, kura darbs divreiz novērtēts ar Latvijas Lielo mūzikas balvu.
Tiesa, ka piekritāt ar nākamo sezonu būt Liepājas Simfoniskā orķestra galvenais diriģents?
Jā, tas ir fakts. Bet par konkrētajiem darba plāniem vēl ir pāragri runāt. Kad sākšu šo darbu, tad arī runāšu.
Atstāsiet identisko amatu Novosibirskā?
Novosibirskā vairs neturpināšu, jo esmu tur nostrādājis jau desmit gadu. Domāju, ka galvenajam diriģentam tas ir jau diezgan ilgs laiks. Turpināšu darbu ar Valsts simfonisko orķestri Viļņā un ceru būt arī Liepājā.
Kāpēc nekonkrētā cerības izteiksmē?
Tāpēc, ka patlaban vēl esam abpusējas mutiskas vienošanās stadijā. Līgums vēl nav parakstīts.
Varat atklāt iecerēto māksliniecisko un stratēģisko vīziju un virzienu, kādu vēlaties kopā iet?
Tagad, pusgadu pirms sadarbības sākuma, par to vēl par agru stāstīt. Es negribu runāt par nākotni. Gribu pagaidīt, kad viss jau būs pilnībā skaidrs un es jau varēšu izteikties kā galvenais diriģents. Vīzija, protams, ir, jo ikvienam diriģentam simfoniskā orķestra mākslinieciskais līmenis un profesionālisms ir uzdevums nr. 1. Katrs diriģents vēlas, lai simfonija, jebkurš simfonisks skaņdarbs skanētu maksimāli kvalitatīvi un atbilstoši diriģenta mākslinieciskajiem ideāliem. Eksistē mūzikas ideālais skanējums, un iepretim tam – reālais skanējums. Jo tuvāks šis reālais skanējums būs ideālajam, jo labāk. Mēs visi tiecamies pēc ideāla. Es pēc tā esmu tiecies un tiekšos ar jebkuru orķestri. Protams, tam ir nepieciešama virkne priekšnoteikumu. Vispirms – ir jābūt labiem mūziķiem. Ļoti būtiska ir laba akustika koncertzālē. Labi solisti. Interesantas programmas. Laba atmosfēra – gan mākslinieciskā, gan arī cilvēciskā, garīgā savstarpējā saprašanās. Mans diriģenta virsuzdevums ir, lai jebkurš simfoniskais orķestris skanētu pēc iespējas kvalitatīvi un profesionāli.
Tas, ka Liepājā ir jauna koncertzāle, būtiski motivēja teikt jāvārdu Liepājas orķestrim?
Protams, tas ir ļoti svarīgi. Esmu ļoti gandarīts par koncertzāli, ko Novosibirskā uzcēla pirms četriem gadiem, jo tajā ir izcila, patiesi brīnišķīga akustika, turklāt to veidoja nevis japāņu akustikas lielmeistars Tojota vai citas ārzemju slavenības, bet pašas Krievijas speciālisti. Akustika ir tik laba tāpēc, ka ir ļoti augsti griesti, ir daudz telpas un ir koka apdare. Pašā sākumā skaņa gan nedaudz dunēja, akustika bija pārāk liela, varena, taču to piekoriģēja. Maskavas Mūzikas namā akustika tā arī neizdevās. Tā ir ļoti slikta. Nesen tur biju un pārliecinājos, ka ir uzlabota, taču tas bijis iespējams tikai mākslīgi, ar elektronikas palīdzību un joprojām nav tas, ko vajadzētu. Visa mūsu dzīve ir pilna ar dažādām izšķirīgām sakritībām. Lūk, viss sagadījies tā, ka piekritu Liepājas orķestra piedāvājumam. Neslēpšu, ka man ļoti patīk Novosibirskas akadēmiskais simfoniskais orķestris. Tas ir viens no vislabākajiem Krievijas simfoniskajiem orķestriem. Tas itin nemaz neatpaliek no Maskavas vai Pēterburgas vadošajiem simfoniskajiem orķestriem. Tam ir ļoti spēcīga stīgu instrumentu grupa, tai piemīt īsts krievu stīgu instrumentu skolas spēks. Protams, ka ir arī problēmas. Orķestris ir ļoti liels, tajā spēlē vairāk nekā simts mūziķi. Kopš Novosibirskā ir jaunā koncertzāle, orķestris dažreiz skan vienkārši izcili.
Nav kā Latvijā, kuras orķestros strādā vieni un tie paši mūziķi?
Arī Lietuvā notiek līdzīgi – tie paši mežradznieki spēlē gan operas, gan Valsts vai Filharmoniskajā simfoniskajā orķestrī. Novosibirskā gan tā nav. Te ir cita mentalitāte un vēsturiskā situācija akadēmiskā simfoniskā (jeb filharmonijas) orķestra attiecībās ar Operu. Filharmonijas orķestri piecdesmit gadu (!) vadīja Arnolds Kacs. Šai ilglaicībai bija gan labās, gan ēnas puses. Viņš tur bija dievs, cars, tirāns, tēvs un māte vienā personā. Viņš "izsita" orķestra mūziķiem dzīvokļus. Visi orkestra mūziķi bija atkarīgi no sava galvenā diriģenta. Viņš bija vadītājs ar stingru roku un ieviesa savas tradīcijas. Viņš nedraudzējās ar Operu. Bija skaidrs – ja reiz esi filharmoniskā orķestra mūziķis, tad Operā nespēlēsi. Nekādas demokrātijas tur nebija. Tagad tās tur ir daudz vairāk.
Sevi uzskatāt par demokrātisku diriģentu?
Relatīvi. Diriģents nevar būt demokrātisks tad, kad viņš strādā ar orķestri. Ir jābūt diktatoram, jo viņam ir jāīsteno sava griba un uzskati par skaņdarba interpretāciju. Taču ārpus mēģinājumiem diktatūrai ir jābeidzas.
Tuvojaties savu īpašo sapņu īstenojumam?
Tuvojos. Nākamgad Viļņā diriģēšu Olivjē Mesiāna simfoniju Turangalila.