Ir jāinvestē cilvēkos ar cerību, ka viņi "izšaus", saka Sandis Voldiņš, kurš pērn novembrī stājās Latvijas Nacionālās operas un baleta (LNOB) valdes priekšsēdētāja amatā. Mūzikas Baltajā namā viņš nav jauniņais, jo no 2019. līdz 2024. gadam strādājis tobrīd Egila Siliņa vadītās LNOB valdē. Operas stūre Sanda Voldiņa rokās būs līdz 2029. gada 4. novembrim.
Sandis Voldiņš ir ieguvis izglītību, kas apvieno tiesību zinātni (Latvijas Universitāte (LU), jurisprudences maģistra grāds) un kultūras jomu (Latvijas Kultūras akadēmija (LKA), humanitāro zinātņu maģistra grāds mākslās), kā arī papildinājis zināšanas LU Kultūras un sociālās antropoloģijas maģistra studiju programmā. Pašlaik viņš ir ceļā uz doktora grādu mākslās LKA. Uzkrājis ilgstošu darba pieredzi publiskajā pārvaldē Kultūras ministrijā un Valsts kancelejā, arī plašu pieredzi kultūras jomā – gan būdams valsts sekretārs Kultūras ministrijā (KM), gan strādādams dažādās KM pakļautības iestādēs un kultūras organizācijās. Plānojis un vadījis liela apjoma kultūras, pārmaiņu vadības, investīciju un attīstības projektus. Lasa lekcijas LKA un darbojas tās padomē, kā arī Latvijas Profesionālo mūzikas kolektīvu asociācijas valdē.
Ko no jums gaida LNOB valdes priekšsēdētāja amatā?
Opera mums ir tikai viena, un visi gaida visu – spozmi, izcilību, atgriešanos starptautiskajos tīklos, labu pārvaldību, pilnas zāles, finanšu stabilitāti. Tā es varētu saukt un saukt arī saturā – attīstīt jaunas formas, latviešu oriģināldarbus, pasūtinājumus, laikmetīgo operu un baletu, vairāk eksperimentu, bet gādāt arī par klasisko repertuāru, veidot kopprodukcijas, neaizmirst par latviešu radošajām komandām, vest starptautiskas zvaigznes, vienlaikus arī uzturēt izcilu teātra trupu un tā joprojām. Gaidas katram ir atšķirīgas. Labi apzinos, ka tās bieži nav savienojamas, un tas arī veido šobrīd man personīgi lielāko iekšējo emocionālo spiedienu.
Uzreiz pēc konkursa man bija vairāku stundu tikšanās – brīva, atklāta saruna – ar Operas kolektīvu. Kā izrādījās, Operā, mainoties vadībai, pirmoreiz kāds to dara. Man bija svarīgi izstāstīt, ko es vēlos, lai nākamajos piecos gados mēs kopā izdarītu, un saprast, vai darbinieki to atbalsta. Bez viņiem es nevaru neko. Piesardzīgi teikšu, ka jūtu kolektīva uzticības kredītu. Opera ir milzīga, katram ir savs viedoklis un skatījums. Neslēpšu – tās bieži ir sarežģītas situācijas un attiecības, bet man ir svarīgi, lai attiecības ar kolektīvu ietvertu ne tikai uzticību, bet arī pamatotu kritiku, par ko varam brīvi un atklāti runāt. Pēdējos mēnešos esmu ticies ar katru nodaļu atsevišķi, esam izrunājuši problēmas un to, ko darbinieki gribētu pārkārtot.
Esam piefiksējuši vairāk nekā sešus simtus problēmjautājumu pa visu perimetru: darba organizācija, repertuārs, aprīkojums, darba apstākļi, atalgojums, komunikācija utt. Sākot ar to, kurā brīdī ir jānāk valodu konsultantam, un beidzot ar to, cik traģiskā stāvoklī ir Operas vēsturiskā korpusa inženiersistēmas. Piemēram, pēc Aīdas, kurā visi skatuves mākslinieki ir nokrāsoti zili, zaļi un sarkani, viņi nevar normāli nomazgāties... Pēdējā starpbrīdī jāsāk tecināt ūdeni pa trim krāniem, lai siltais ūdens uz izrādes beigām parādītos augšējos stāvos. Inženiersistēmas vēsturiskajā korpusā ir pilnībā jāatjauno, tās ir pirmsavārijas stāvoklī.
Tam vajag naudu.
Man ir izdevies salikt šī projekta paketi, un mēs to izdarīsim.
Ja divi valdes locekļi kaut ko nevarēs kopīgi izlemt, galavārds būs ministrijai, nevis teātrim?
Šāds risks ir, bet nedomāju, ka izšķirošais ir valdes locekļu skaits. Jautājums ir par konkrētu cilvēku, viņa sadarbības spējām, kas ir viņa stiprās puses un kādas ambīcijas viņam ir.
Mana lielā kritiskā piezīme šajā modeļa sāgā ir laiks. Diskusijai par Operas valdes modeli vajadzēja notikt vismaz gadu pirms konkursa. Sezona jau rit pilnā gaitā, bet konkurss uz otra valdes locekļa amatu joprojām nav noslēdzies, un neziņa sit pa nerviem visam kolektīvam. Vadības modeli var pārskatīt, bet tas bija jādara savlaicīgi.
Kā veidojat savu teātra vadības komandu?
Neuzskatu, ka Latvijā likumā nostiprinātais modelis, kurā valdes priekšsēdētājs ar likumu ir pilnvarots vienpersoniski pieņemt mākslinieciskos lēmumus, ir ideāls. Pat vēl vairāk – tas ir nepareizs. Operteātros vispārpieņemtā prakse ir, ka to vada direktors. Viņš ir atbildīgs par kopējo attīstību un virzienu, bet mākslinieciskajos gala lēmumos daudz lielākai lomai ir jābūt galvenajam diriģentam un baleta mākslinieciskajam vadītājam.
Priecājos, ka pēc mana uzaicinājuma ir atgriezušies divi caurcaurēm, līdz kaula smadzenēm operas cilvēki – mākslinieciskais konsultants Arturs Maskats un solistu atlases vadītāja Ilze Sprancmane. Latvija nav tik bagāta ar augsta līmeņa nozares profesionāļiem, lai mēs ar viņiem svaidītos. Esmu pateicīgs, ka viņi ir piekrituši un varēja strādāt no pirmās dienas. Ilzes gadījumā pat jau pirms tam, jo dažas situācijas vajadzēja strauji risināt. Sezonas vidū nav laika ieskrieties.
Kādi ir jūsu galvenie stratēģiskie virzieni?
Manas lielās stratēģiskās lietas ir trīs. Pirmais ir stāsts par mūsu kā repertuārteātra stiprināšanu. Nacionālā trupa un repertuāra teātris ir mūsu vērtība, kas ir jānotur ar visiem spēkiem. Otrais ir tas, ko es saucu par jauno mantojumu: jaundarbi un jauna mākslinieku paaudze – vokālisti, baleta mākslinieki, diriģenti, režisori, scenogrāfi. Trešais virziens ir jaunas izglītības iespējas, domājot par Operas akadēmiju, lai izveidotu Baltijā vienīgo starpposmu, kas ir nepieciešams no brīža, kad jaunie mākslinieki pabeidz studijas, līdz brīdim, kad viņi reāli ir sagatavoti un var ienākt izrādē.
Mans izaicinājums turpmākos piecus gadus būs noturēt šos virzienus, salikt procesus, komandas un cilvēkus un, vienkārši sakot, "dzīt naudu", piesaistīt resursus. Nav ko lolot ilūzijas par mecenātiem – tāda apjoma ziedojumu, kādi bija pirms Danas Reiznieces nodokļu reformas, Operai vairs nekad nebūs. Lielie valsts uzņēmumi, piemēram, Latvijas valsts meži un Latvenergo, var ziedot tikai ļoti ierobežotos apmēros, savukārt privātuzņēmumiem izdevīgāk nekā ziedot ir ieguldīt savā attīstībā, jo reinvestēto peļņu ar nodokli neapliek.
Ko šādā situācijā darīt?
Jālūkojas divos citos virzienos. Viens ir palielināt pašu biļešu ieņēmumus, kas pēdējos gados ir auguši ļoti strauji. 2024. gads ir noslēgts ar rekordu – vēsturiski augstāko apmeklētāju skaitu (vairāk nekā 182 000) kopš Operas rekonstrukcijas un 95% zāles aizpildījumu. Tas ir vislielākais operteātra apmeklējums Baltijas valstīs. Milzīgs sasniegums, jo labs rādītājs Eiropā operteātriem skaitās jau 80 procentu. Daudz esam investējuši darbā ar auditoriju: esam mainījuši vizuālos risinājumus, komunikācijas platformas, izveidojuši savu biļešu pārdošanas platformu bez uzcenojumiem, uzkrājuši klientu datubāzes utt.
Otrais avots, kurā ir jēga investēt laiku un pūles, ir Eiropas Savienības fondi un struktūrfondi. Tie ir ieguldījumi infrastruktūrā, aprīkojumā un ēkā.
Vai celsiet arī biļešu cenas?
Ik pa brīdim to darām, bet veidojam ļoti plašu cenu koridoru. Ir sešas biļešu cenu kategorijas atkarībā no sēdvietas, un vēl atšķirīgi cenojam arī izrādes. Uz vienu un to pašu izrādi ir iespējams nopirkt biļeti gan par deviņiem, gan par 90 eiro, ja vēlaties sēdēt beletāžā pirmajā rindā. Visdārgākās biļetes ir uz īpašiem koncertiem un pirmizrādēm, vislētākās – uz bērnu izrādēm. Ir atlaides studentiem un pensionāriem, kā arī personām ar invaliditāti. Vidējā operas biļetes cena pašlaik ir apmēram 27 eiro. Tā ir salīdzinoši pieejama, lai gan augstāka nekā Igaunijā un Lietuvā.
Ko Operai nozīmē valdības lēmums samazināt dotāciju profesionālo orķestru, teātru un koncertorganizāciju mākslinieciskajai darbībai?
Mums tas nozīmē dotācijas samazinājumu aptuveni par simt tūkstošiem eiro. Opera no tā nesabruks, jo esam ļoti labā, stabilā finanšu situācijā, lai spētu dotācijas samazinājumu amortizēt. Problēma, kas sāk veidoties ilgtermiņā, – nav naudas attīstībai. Samazinājums nāk komplektā ar daudziem citiem procesiem, piemēram, inflāciju, minimālās algas pieaugumu 2025. gada sākumā, kas ir jāsedz no pašu ieņēmumiem, u. c. Gada laikā – no 2022. līdz 2023. gadam – komunālie maksājumi vien pieauga par 800 000 eiro. Audzējot pašu ieņēmumus, visa nauda aiziet ikdienas maksājumos, lai šo māju uzturētu.
Vaimanoloģija nav mans žanrs. Kā ir, tā ir jāstrādā, bet spiedīgais naudas trūkums liedz atļauties īpašus režisorus un viesmāksliniekus, lielākus sastāvus un eksperimentālākas formas. Skatoties uz sistēmu kopumā, es teiktu, ka kultūras finansējums ir diezgan samērīgs pret budžeta iespējām. Ir jāsāk runāt par to, cik efektīvi šī nauda tiek izlietota, kāds ir sasniegtais rezultāts, un jāsāk domāt par naudas centrēšanu. Var, protams, saskaldīt kultūras naudu daudzos mazos gabaliņos – un lai katrs cīnās par izdzīvošanu, bet var arī palūkoties strukturāli un koncentrēt lielajiem mērķiem. Lielie kultūras notikumi – Rīga kā 2014. gada Eiropas kultūras galvaspilsēta un Latvijas simtgade – parādīja, ko varam, ja ir pieejama attīstības nauda. Visi vienkārši izspridzināja! Piemēram, Operā tapa izcils jauns latviešu laikmetīgās mūzikas darbs – Kristapa Pētersona opera Mihails un Mihails spēlē šahu. Ieguldījums attīstībai ir jaunrades pasūtījumos, meistarklasēs, labos vokālajos pedagogos, apmaiņas programmās. Ir jāinvestē cilvēkos ar cerību, ka viņi pēc tam "izšaus".
Kā jūsu ierēdņa pieredze palīdz pašreizējā darbā Operā?
Daudz palīdz, tajā darbā esmu iemācījies stratēģisko domāšanu lielās līnijās un apstrādāt milzīgu daudzumu informācijas, arī velnišķīgi sarežģīto fondu un budžetēšanas sistēmu. Valsts pārvalde ir labs treniņš. Ar nepatiku vēroju, ka valsts pārvalde kļūst ļoti amorfa, nespējīga pieņemt lēmumus un cilvēki pārvēršas par "atšūšanas" meistariem, īpaši, ja tas ir saistīts ar pārmaiņām vai atbildību. Ik pa brīdim paklausos Andra Kulberga vadītās Saeimas Rail Baltica projekta izmeklēšanas komisijas sēdes. Procesi notiek gadiem, cilvēki strādā – rezultātu un atbildības nav. Šādi vadītu procesu un projektu apjoms, tikai mazākā mērogā, publiskajā pārvaldē ir ļoti liels.
Kā vairot LNOB starptautisko atpazīstamību?
Nav jāizgudro no jauna divritenis – tie ir tīkli, cilvēku apmaiņa, kopprodukcijas un digitālās platformas. Ir vairākas starptautiskās organizācijas un tīkli, kuros LNOB ir jāatgriežas un jāspēlē aktīvāka loma. Piemēram, ENOA sadarbības tīklā, kas dod iespējas nosūtīt mūsu māksliniekus uz starptautiskām meistarklasēm, kā arī aicināt labus vokālos pedagogus uz šejieni. Otra lielā starptautiskā organizācija ir FEDORA, kas ļoti daudz strādā ar auditorijas attīstīšanu un mārketingu.
Pārredzamā nākotnē ir jāatgriežas pie operas viesizrādēm. Mūsu balets brauc regulāri, bet opera nav braukusi ilgi, jo tas ir daudz dārgāk un sarežģītāk nekā baletam, kam nav nepieciešama tik liela scenogrāfijas uzbūve un kas dodas viesizrādēs bez orķestra. Mēģināsim tuvākajos gados ar operu izbraukt pieejamos attālumos – uz festivāliem Igaunijā vai Baltijas Operas festivālu Polijā. Baidos, ka tuvākajos piecos septiņos gados tādas ekstravagantas viesizrādes kā savulaik Makao un Omānā mēs nepiedzīvosim. Diemžēl arī Dubaijas operai, ar ko mums ir bijušas sarunas trīs reizes, mūsu skaitļi izrādījās par lielu. Visi skaita naudu, savukārt piemaksāt par Latvijas kultūras eksportu nevaram atļauties.
Daļa skatītāju priekšroku dod Latvijā pieejamām pasaules lielo operteātru tiešraidēm uz lielā kinoekrāna un ierakstiem, kuros uzstājas pasaules zvaigznes.
Katram sava izvēle. Es arī pats daudz skatos ierakstus un tiešraides, tomēr dzīvu mākslu līdz kaulam var pieredzēt tikai klātienē. Tas, ka visu lielo opernamu mārketings šobrīd pamatā tiek balstīts uz zvaigžņu vārdiem, ir fakts.
Uz ko vēlaties balstīt mūsu operteātra mārketingu?
Turos pie principa, ka opera ir mākslu sintēze. Senā diskusija par to, kas operā ir galvenais – diriģents, režisors vai solisti –, ir lieka. Opera ir kopdarbs, un katarsi var piedzīvot tikai tad, kad saslēdzas viss. Pieeja, ka pārvēršamies par pavadītāju vispieprasītākajai un visdārgākajai vieszvaigznei, man nešķiet pareiza. Pamatā balstāmies uz savu trupu, uz stabilu orķestra sniegumu un lai visi sarežģītie daudzie zobrati radītu viengabalainu mākslas notikumu. Tas ir mans operas ideāls – lai katra izrāde būtu notikums, lai rastos tā grūti izskaidrojamā ķīmija, kad pēkšņi viss mākslinieciski un emocionāli saslēdzas un notiek pa īstam. Cilvēki to jūt un novērtē.
Mums ir starptautiski augstu novērtēti opermākslinieki, bet vēl jo vairāk ir mūsu spožo talantu ārzemēs – Marina Rebeka, Liene Kinča, Gunta Cēse, Zanda Švēde, Margarita Vilsone, Ļubova Karetņikova, Valdis Jansons, megazvaigzne Elīna Garanča. Kā viņus nepazaudēt Latvijai?
Tas ir normāli, ka viņi dodas pasaulē. Tas nozīmē, ka cilvēkam ir dzinulis vienmēr iet uz priekšu, un tas ir labi. Citādi jau tajā virsotnē nemaz nav iespējams nonākt. Mēs gan nekad viņus neesam pazaudējuši. Pašlaik risinām sarunas teju ar visiem pieminētajiem, un dažus jau vēl līdz šīs sezonas beigām redzēsim uz Operas skatuves. Dažus – mazliet vēlāk, te izšķirošs ir jautājums par plānošanas savlaicīgumu un kalendāru salāgošanu.
Šobrīd mūsu trupā ir tikai viens basbaritons, viens bass un divi mecosoprāni. Nav krietni par maz?
Mums ir maza trupa – tikai 21 solists, kuru slodze repertuāra teātrī ir ārprātīga. Mēs nevaram atļauties greznību, ka ikkatrs solists sezonā dziedātu divas vai trīs lomas. Pārslēgties, piemēram, no Rosīni vai Mocarta uz Verdi, ir ārkārtīgi grūti, un ilgtermiņā tā ir pārslodze balsij. Ne no trupas, ne teātra tehnisko iespēju puses vairs nevaram atļauties "bliezt" katru vakaru citu nosaukumu. No nākamās sezonas sāksim plānot izrādes secīgos blokos, eksperimentējot ar starpformu starp repertuāra un stagione sistēmu.
Patlaban sezonā pastāvīgajā repertuārā ir 36 izrāžu nosaukumi operā un baletā kopā. Vienā nedēļā bieži ir piecas sešas dažādas izrādes, turklāt starp viena iestudējuma izrādēm ir liels, mēnešiem ilgs pārtraukums. Tas ir mežonīgs aizkadra darbs – trupa ir jāsaudzē. Šajā sezonā pamēģinājām salikt trīs operas Jenūfa izrādes pēc kārtas. Ziniet, gāja labi! Izrādes bija gandrīz pilnas. Decembrī ielikām divus Mīlas dzērienus pēc kārtas, abi izpārdoti. Nākamsezon sadalīsim repertuāru pirmā un otrā pusgada izrādēs un sāksim grupēt secību. Tas arī ļaus parādīt vairākus sastāvus. Visticamāk, kritīsies milzīgais apmeklējums, jo publikai patīk, ja vienā nedēļā ir liela izvēle. Taču publika pieradīs. Ilgtermiņā tas atvieglos trupas un teātra slodzi, kā arī uzlabos māksliniecisko kvalitāti.
Cenšamies iesaistīt izrādēs ārštata māksliniekus, kuri ir tepat Latvijā. Piemēram, mecosoprāns Irma Pavāre Adriānā Lekuvrērā bija vienkārši žilbinoša. Brīnišķīgs bass ir Edgars Ošleja. Viņš nav Operas štatā, bet piedalās vairākos iestudējumos. Katrs mākslinieks pats izvēlas, vai grib būt štatā vai ir gatavs pieslēgties brīdī, kad ir nepieciešams konkrēts solists. Mecosoprānu un basu trūkums nav tikai Latvijas problēma, taču, salīdzinot ar situāciju pirms pieciem gadiem, mums ir jau ļoti maz izrāžu un lomu, kuras nevarētu celt trupa.
Vai dodat iespējas arī mūsu jaunajiem daudzsološajiem?
Soprāns Etīna Emīlija Saulīte jau ir dziedājusi LNOB sezonas atklāšanas galā koncertā. Šobrīd viņa ir mūsu kora māksliniece. Annija Kristiāna Ādamsone debitēja Hofmaņa stāstu iestudējumā, kurā spoži atveidoja Olimpiju. Katrīna Paula Felsberga, Ļubova Karetņikova, Laura Kancāne un Daniils Pogoriless dzied Mīlas dzērienā, Brigita Reisone – Putnu operā. Visiem ceļi ir bijuši diezgan līdzīgi – mūsu Mūzikas akadēmija un ārvalstu mācības. Operas koris ļoti dabiski ir izveidojies par mūsu jauno mākslinieku kalvi. Nākotnē rīkosim regulāras jauno dziedātāju noklausīšanās.
Balsis šeit ir, un mums ir jāatrod veids, kā iedot jaunajiem māksliniekiem platformu, skatuvi. Sākam ar koncertiem. Vai domājat, ka jaunam dziedātājam ir viegli tikt pie uzstāšanās ar orķestri? Bet to, kā piepildīt ar balsi Operas zāli līdz otrā balkona pēdējai rindai, nevar iedot nekādas mācības. To var iedot tikai pieredze. Man ar gandarījumu ir jāatzīst, ka jaunie dziedātāji, kuriem uzticējām lomas – Mīlas dzērienā bija debiju debijas! –, to paveica ļoti labi. Ir vienkārši jāuzticas viņiem.
Kāda ir un būs Operas sadarbība ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju (JVLMA)?
Mēs par to esam runājuši ar jauno JVLMA rektori Ilonu Meiju. Redzam, ka gan augstskola, gan mēs esam gatavi kopīgi ieguldīt Operas akadēmijā, liekot resursus kopā. Mūsu līdzšinējā sadarbība ir diezgan fragmentēta – reālā saite ir tā, ka LNOB galvenais diriģents un vēl daži mākslinieki vienlaikus strādā par pedagogiem JVLMA un liela daļa kora mākslinieku ir studenti.
Izdabāt visiem nav iespējams, jo vienus interesē zelta repertuārs, citus – jaunais. Pastāstiet tuvāk par iecerēm saistībā ar jau pieminēto jauno mantojumu.
Jebkuru klasisku operu var pasniegt dažādos veidos – ilustratīvi, dekoratīvi, programmatiski un tā joprojām. Man interesantas ir radošās komandas ar izteiktu, vienkāršu un tīru autorredzējumu. Augstu vērtēju režisora un scenogrāfa spēju skaidri atklāt un nodot skatītājam savu ideju, kurai nav vienmēr obligāti jābūt novatoriskai vai eksperimentālai. Mērķis var būt arī tīrs, klasisks iestudējums. Šajā kontekstā prognozēju, ka Mīlas dzēriens, visticamāk, būs paliekoša vērtība mūsu Operas zelta fondā blakus simtgadīgajai Madama Butterfly un Jāņa Zariņa un Edgara Vārdauņa Turandotai, jo šeit ir pilnīgi skaidrs stāsts un ļoti tīra līnija.
Mans novērojums ir, ka publikas gaume Rīgā ir attīstījusies un skatītāji ir gatavi sarežģītākiem projektiem. Konservatīvisms, šķiet, ir samazinājies. Interesanti, ka mums nav ļoti labi klājies tieši tiem iestudējumiem, kas veidoti tādi salīdzinoši vienkārši, piemēram, Dons Paskvāle un Figaro kāzas, bet labāk ir gājis tieši sarežģītākajiem. Man ir liela ticība Latvijas auditorijai. Tai ir ļoti atzīstama brieduma pakāpe.
Kuras jums pašam ir iemīļotākās izrādes mūsu Operā?
No pašreizējā repertuāra Māras Ķimeles un Ilmāra Blumberga Aīda – tas ir unikāls mākslas fakts, mūzikas, režijas un scenogrāfiskā risinājuma veselums. Man ir grūti atbildēt uz šo jautājumu – tas darbs, kuru tajā brīdī iestudē, arī kļūst par mīļāko izrādi uz kādu laiku. Operā ir iekšējā translācija no zālēm, un mēģinājumu procesā jūs to dzirdat desmitiem reižu, turklāt izpreparētu gan orķestra korektūrās, gan solistu klaviermēģinājumos, gan pilnā sastāvā. Un tad gluži nenovēršami uz brīdi iemīlaties – sākat griezt Spotify dažādas versijas, atklājat arvien jaunas nozīmes, nianses, interpretācijas. No pēdējo gadu baletiem droši vien Ņižinskis – smalks, tīrs un emocionāls darbs.
Vai jums jau ir padomā konkrēti operu nosaukumi un to īstenotāji, kurus vēlaties redzēt LNOB nākotnes repertuārā?
Ir, bet par tiem vēl publiski nerunāšu, jo tas vēl ir procesā un bīdām kalendārus. Stāstīšu, kad būs skaidrība līdz galam. Pasjanss vēl nav salikts. Mūsu kapacitāte sezonā var būt tikai trīs operas un divi baleta jauniestudējumi, spēlējot izrādes divsimt vakarus gadā. Es strikti ievērošu proporciju, ka no trim sezonas operas jauniestudējumiem divus veidos vietējās komandas, vienu – ārvalstu komanda. Tie nākamajai sezonai jau ir zināmi: 2025. gada oktobrī būs Vāgnera Parsifāls, ko iestudēs Katarīna Vāgnere ar savu komandu, un baleta trupā novembrī būs Aleksandra Ekmana un Džeroma Robinsa viencēlieni. Man ir brīvas rokas, bet diemžēl ļoti īss laiks, lai plānotu nākotni no 2026. gada. Ir gan skaidrs, ka 2025./2026. gada sezonā pēc vērienīgā Parsifāla neko ļoti lielu pa celt nevarēsim.
Kā veicas sadarbība ar komponistiem jaunu oriģināldarbu radīšanā?
Laiks no idejas līdz iestudējumam ir vismaz četri gadi, un mērķis ir katru gadu sākt vismaz divu jaunu darbu tapšanu. Radīšanas procesā ir trīs jaunas operas. Arturs Maskats raksta operu Divpadsmitā nakts, kuras uzvedums ieplānots 2028. gadā Lielajā zālē. Komponists Krists Auznieks ar libretistu Kārli Vērdiņu jau ir pabeidzis operu Rosa Alchemica pēc Viljama Batlera Jeitsa darba. Iestudējums paredzēts 2026. gada rudenī Jaunajā zālē. Anna Fišere kopā ar Andri Kalnozolu raksta operu Voiniča kodekss, kas iecerēta mūsu jaunajā mēģinājumu zālē Meirānu ielā.
Neuzskatu, ka visam obligāti ir jānotiek Operas Lielajā zālē. Ir svarīgi attīstīt žanru kā tādu, pat ja dažādu apstākļu sakritības dēļ konkrētā opera nepiedzīvo pilnu iestudējumu. Ne opera, ne oriģinālbalets nevar attīstīties, ja teātris nedod impulsu.
Vai ir pareizi, ka valsts kultūras iestādēm un kapitālsabiedrībām ir jākonkurē Valsts kultūrkapitāla fonda (VKKF) projektu konkursos ar nevaldības organizācijām un pašnodarbinātiem māksliniekiem?
Nē. Projektu konkursos konkurē nesalīdzināmi lielumi: lielbudžeta operu iestudējumi ar simtiem iesaistītu cilvēku un kamermūzikas koncerti. Šoruden mēs, Latvijas Profesionālo mūzikas kolektīvu asociācija, esam vērsušies VKKF padomē, piedāvājot izveidot atsevišķu mērķprogrammu tieši mums, līdzīgi kā tādas jau pastāv zināmiem spēlētājiem, piemēram, reģionālo koncertzāļu atbalstam.
Vai jums ir izdevies atspēkot un sagraut mītu par "pārfinansēto kultūru"?
Nedomāju, ka viens raksts var mainīt gadiem iesakņojušos domāšanas veidu (Sanda Voldiņa raksts Mīts par pārfinansēto kultūru jeb Statistikas īpatnības tika publicēts 2023. gada 26. oktobrī portālā Delfi – I. L.). Publiskajā telpā gan politiķi vairs tik bieži neatļaujas šādu retoriku. Taču nedaudz paškritikas noderētu arī pašai kultūras nozarei. Dažbrīd nenāktu par ļaunu paskatīties spogulī un padomāt, ko varētu darīt citādi, efektīvāk, jēdzīgāk, vairāk piedomājot par savu apmeklētāju. Vai jūs veidojat saturu, lai īstenotu savas mākslinieciskās ambīcijas, vai mēģināt atbildēt uz auditorijas vajadzībām? Ik pa brīdim ir daži gadījumi, pēc kuriem diemžēl spriež arī par visu kultūras nozari. Neslēpšu, ka ļoti gribētu redzēt īslaicīgā vides objekta Doma laukumā tāmi: tas ir objekts, kurš ar nodokļiem izmaksāja gandrīz 200 000 eiro un kurā bērns salauza kāju. Sabiedrība pamana šos skaļos gadījumus un loģiski apšauba naudas izlietojumu kultūrai. Salīdzinājumam varu pateikt, ka Hofmaņa stāstu iestudējums LNOB izmaksāja par trešdaļu lētāk, bet tas ir pilns iestudējums Lielajā zālē ar apjomīgām dekorācijām, simt kostīmiem, trim cēlieniem un visas radošās komandas honorāriem.
Latvijas kultūras pakalpojumu tīkls nostabilizējās XXI gadsimta sākumā, kad mums bija 2,4 miljoni iedzīvotāju. Kopš tā laika kultūras tīkls ir tikai audzis, un mēs mēģinām to turpināt uzturēt, lai gan mūsu tagad ir par ceturto daļu mazāk. Ir jākustas, jāseko līdzi situācijai un jābūt gataviem mainīties. Mēs Operā, redzot, ka svētdienu vakaros apmeklējums krītas, pārplānojām izrādes, un tās sākas pulksten trijos dienā. Liekam tādus izrāžu laikus, kas stimulētu atbraukt no tālākiem Latvijas nostūriem, arī no Lietuvas un Igaunijas.
LNOB 2024. gada rezultāti
- Vairāk nekā 182 000 apmeklētāju
- 302 pasākumi (97 baleta izrādes, 87 operas izrādes, 51 koncerts, 67 ekskursijas)
- 95% zāles aizpildījums
- Vairāk nekā 4,6 miljoni eiro biļešu ieņēmumos
Avots: LNOB