Martā viņš tēlos Radamesu Vīnes Valsts operā, vēlāk arī Cīrihes operā. "Radamess ir viena no svarīgākajām lomām tenora karjerā. It īpaši, ja tenoram nav 40 gadu un viņš vēl skaitās jauns," intervijā KDi saka Aleksandrs. "Man bija 28 gadi, kad nodziedāju Hermani Pīķa dāmā Tallinā, un 33 gadi, kad debitēju Otello lomā. Vienmēr atkārtoju savas skolotājas Margaritas Gruzdevas teikto: jādzied tad, kad vari! Es priecājos par iespēju savu pirmo Radamesu nodziedāt Rīgā. It īpaši tāpēc, ka šis ir brīnišķīgs iestudējums."Kā tu noķer īsto – varēšanas brīdi? Kā to atšķir no gribēšanas?
Man piemīt stipra paškritika, es sevi vairāk rāju nekā slavēju. Vienkārši šad tad ir gandarījums par labi paveiktu darbu, un ir saprašana, kā jābūt un kurp jāvirzās. Arvien labāk… Plasido Domingo iedziedājis brīnišķīgus ierakstus, un publikai ir iespēja tos klausīties labā kvalitātē. Šodien tā – studijā, ar montēšanu – neviens vairs operas neieraksta, taču publika ir saklausījusies perfektos, ideālos ierakstus un prasa no šodienas dziedātāja, lai viņš atbilst šai kvalitātei. Gadās arī, ka ierakstos ir kāda kļūda, bet visi ir pieraduši un domā, ka tā ir pareizi.
Kas tevi motivē uzstāties dzimtajā operā?
Šoreiz man tas ir liels izaicinājums parādīt Latvijas publikai arī brīnišķīgu Aīdas lomas izpildītāju Rafaelu Andželeti un lielisku diriģentu Andreju Jurkeviču. Mēs ar Rafaelu sadziedājāmies Stokholmas Karaliskajā operā vairākās Toskas izrādēs ar Pjēru Džordžo Morandi pie diriģenta pults. Viņa ir īsts augstas klases dramatiskais soprāns. Man viņa ļoti patīk arī kā persona, jo dzīvē Rafaela ir vienkāršs cilvēks un brīnišķīgs draugs. Nezinu, kurš vēl no itāļu dramatiskajiem soprāniem patlaban ir viņas līmenī. Ne velti maestro Rikardo Muti pēc mana ieteikuma paņēma viņu šogad dziedāt Abigailu Verdi operā Nabuko Romā un festivālā Zalcburgā, kā arī piedalīties Verdi operā I due Foscari (Divi Foskari). Pēc mana ieteikuma arī Džeimss Konlons viņu uzaicinājis lēdijas Makbetas lomā Verdi operā Makbets. Protams, Rīgā Rafaela Andželeti un Andrejs Jurkevičs uzstāsies par daudz mazāku honorāru nekā ārzemēs.
Vari tā sarunāt arī citas zvaigznes, piemēram, Rikardo Muti?
Pat ja Muti piekritīs diriģēt nevis par 200 tūkstošiem, bet par 100 tūkstošiem, mums tik un tā tādas naudas nav.
Vai tev glaimoja, ka tevi Otello lomā pērn vasarā Londonas Koventgārdena operā vairāki recenzenti salīdzināja ar Plasido Domingo?
Mani salīdzināja arī ar kanādiešu varoņtenoru Džonu Vīkersu un leģendāro Čīles tenoru Ramonu Vinaju, kurš bija īpaši slavens Otello lomas tēlotājs, pat ar Franko Korelli. Piemēram, diriģents Mauro Bukarelli, viens no Romas Svētās Cecīlijas akadēmijas vadītājiem, par mani operā Zemnieka gods, ko diriģēja Džeimss Konlons, pateica: tu esi mūsdienu Franko Korelli! Taču tie ir tikai vārdi un komplimenti. Es esmu Aleksandrs Antoņenko. Maestro Rikardo Muti pēc Otello koncertizpildījuma viņa vadībā Ņujorkas Kārnegija zālē 2011. gadā man pateica: šodien tu esi iegājis vēsturē. Tas ir brīnišķīgi, ka salīdzina ar pasaules labākajiem Otello. Ja atceramies Ramonu Vinaju, viņš ir nodziedājis ne tikai Otello, bet arī Jago. Varbūt arī mani kādreiz publika sagaidīs Jago lomā, piemēram, Cīrihes operā?
Tevi iedvesmo pasaulslavenā tenora Domingo meistarība baritona lomās?
2013. gada decembrī Berlīnes Valsts operā ar Danielu Barenboimu pie diriģenta pults būs Trubadūrs: Leonoras lomu dziedās Anna Ņetrebko, grāfs di Luna (baritona partija – I. L.) būs Plasido Domingo, un es būšu Manriko.
Šovasar speciāli tev Opermūzikas svētkos Siguldā taps Otello iestudējums.
Par Dezdemonu aicināta Barbara Fritoli, taču es, būdams dziedātājs, zinu, ka cilvēks grib, bet Dievs dara, – var gadīties visādi. Protams, negribētos, lai lielā steigā dažas dienas pirms uzstāšanās būtu jāmeklē kāda cita, pēkšņas maiņas ir diezgan liels stress.
Tomēr tieši šādā lielā stresā pats piedzīvoji ļoti nozīmīgo debiju Milānas operā La Scala – glābi Toskas pirmizrādi, aizstājot saslimušo Jonasu Kaufmani.
Tas nebija tāds stress, jo tieši tobrīd dziedāju Tosku Frankfurtē, kur bija atlikušas tikai pēdējās divas izrādes. Pa vidu izrāvos nodziedāt Milānā. La Scala ļoti gribēja, lai dziedu arī otro izrādi, taču tajā pašā vakarā bija mana pēdējā izrāde Frankfurtē. Neraugoties uz milzīgo honorāru, ko man piedāvāja Milānā, es atteicu: nu kā Frankfurtes operas ģenerālintendants paskaidrotu publikai, ka pie viņiem nedziedu, bet dziedu La Scala? Drīz atkal dziedāšu Milānā – Verdi Nabuko. Pirmizrāde jau 1. februārī.
To redzēsim tiešraidē kinoteātrī Splendid Palace. Pabrīnījos tikai, ka piekriti dziedāt Ismaila lomu.
Arī diriģents Antonio Papāno man jautāja: kāpēc tev to vajag? Taču La Scala man ir ieplānojusi Otello jauniestudējumu, un pirms tam ir biežāk jāparādās itāļu publikai. Lai tā pierod, ka ir tāds Aleksandrs Antoņenko, kurš te jau dziedājis Toskā, nodziedās Ismailu, dziedās Turandotā un būs arī Otello. Piedāvājums dziedāt Otello jauniestudējumā La Scala man bija jau sen, par to runājām vairākus gadus, un publiku vajag pieradināt. Negribētos izgāzties tikai tāpēc, ka cilvēki nāks uz izrādi neziņā: kas tas tāds? Vai viņš ir labs?
Vai jūs ar Jonasu Kaufmani esat konkurenti?
Pašlaik man konkurentu nav. To, ko es dziedu, Kaufmanis nedzied. Otello un Hermani viņš nedzied, bet es jau sen nedziedu Verteru un nedziedāšu Faustu. Jonass joprojām dzied šīs lomas. Man ir sava, un viņam – sava taciņa, lai gan šad tad tiekamies tajās pašās lomās: Kavaradosi un de Grijē.
Kā rudenī Pīķa dāmā juties līdzās leģendārajai Jeļenai Obrazcovai, kura Latvijas Nacionālajā operā viesojās Grāfienes lomā?
Tas ir lieliski – pieskarties skatuves leģendai un kopā dziedāt. Protams, pašai Obrazcovai es to nevarēju atļauties pateikt, jo būtu nepieklājīgi atgādināt viņas vecumu. Līdzīgi bija, kad Frankfurtē Valerija Gergijeva diriģētajā Pīķa dāmas koncertizpildījumā dziedāju kopā ar Irinu Bogačovu.
Gergijevs piepulcējies taviem iemīļotākajiem diriģentiem?
Viņš mani aicina bieži. Šogad kopā trīs reizes Frankfurtē atskaņojām Pīķa dāmu. Gergijeva festivālā Baltās naktis Sanktpēterburgā un viņa festivālā Roterdamā koncertizpildījumā dziedāju Otello. Šogad Verbjē festivālā Šveicē mums paredzēts šīs operas pirmais cēliens, un mana Dezdemona būs Anna Ņetrebko. Tā būs pirmā reize, kad mēs ar viņu tiksimies uz skatuves. Turklāt Verbjē festivāls ir ļoti īpašs: mūziķi to uztaisījuši paši sev. Vai vari iedomāties tādu zvaigžņu kvartetu: Gidons Krēmers, Vadims Repins, Jurijs Bašmets un Miša Maiskis?! Nav tā, ka tu aizbrauc, nodziedi koncertu un aizbrauc. Ir jāpaliek un katru dienu jāiet klausīties kolēģus, jo mēs visi tur sabraucam un parādām cits citam, ko mēs darām.
Tā ir mākslinieku lielā sāpe, ka uzstājoties nepaspēj dzirdēt kolēģus?
It īpaši jau tāpēc, ka viss notiek vienlaikus. Tu muzicē vienā zālē, bet mūziķis, kuru gribi dzirdēt, – citā.
Pērnvasar debitējot Veronas arēnā, juties komfortabli milzu amfiteātra plašumos?
Dziedāju Kavaradosi lomu Džakomo Pučīni operā Toska, ko diriģēja Marko Armiljato. Vieta ir interesanta, taču es neteiktu, ka tur ir patīkami dziedāt, jo ir ļoti karsti. Akmeņi uzkarst līdz 42 grādiem, un skatītāji nāk ar speciāliem spilveniem, lai neapceptu pēcpusi. Bija tik ārkārtīgi karsti, ka es pajautāju diriģentam, ko tādu ir nodarījis tenors Marselo Alvaress, ka viņš viņam atriebies ar ādas kostīmu. Vari iedomāties: ir vairāk nekā 40 grādu, un tu esi ietērpts ādā! Jutos kā pirtī! Teicu, ka mums ir sauna bonusā – sauna in gratis.
Vai publikas uzvedība Veronas arēnā atšķiras no līdz šim pieredzētā?
Jā, jo tas nav teātris. Tur cilvēki mēdz pieprasīt dziedāt āriju uz bis. Izrādes trešajā cēlienā man katru reizi nācās divreiz dziedāt Kavaradosi āriju E lucevan le stelle. Numurs ir beidzies, publika kliedz bis, un mēs atkārtojam.
Izrāde apstājas?
Tā ir, jo vairs neatgriežamies mizanscēnās, bet dziedam kā koncertā, stāvot uz vietas.
Tas ir pieņemami?
Tas ir interesanti. Marko Armiljato jokoja: ja publika prasīs, vai atkārtosim trešo reizi? Teicu, ka ne, lai nav kā itāļu anekdotē par tenoru, kuram solokoncertā publika lika atkārtot āriju vēl un vēl. Beidzot viņš saka: vairāk es nevaru! Un tad kāds publikā skaļi sauc: tu dziedāsi, kamēr iemācīsies!
Debija Veronas arēnā un Otello Londonas Koventgārdenā bija spilgtākie notikumi tavā ļoti piesātinātajā gadā?
Vienu pašu spilgtāko notikumu es nevaru izcelt. Visi ir vienā līmenī. Samsona un Dalilas iestudējums Ženēvas Grand Théâtre ar franču leģendu Mišelu Plasonu pie diriģenta pults. Zemnieka gods, ko Džeimss Konlons Lieldienās diriģēja Romā. Mana pirmā uzstāšanās Veronas arēnā. Un, protams, gan Antonio Papāno diriģētais Otello Londonas Koventgārdenā, gan Verdi opermūzikas koncerts – lekcija, ko Itālijas vēstniecība Londonā rīkoja dižciltīgajai elitei. Vari iedomāties: pie tevis pēkšņi pienāk cilvēks ar Nikolaja II seju? Žoklis atkaras, jo tu redzi dzīvu Nikolaju II! Izrādās, tas ir Džeimss, Kentas princis, viņa radinieks. Koventgārdena operas direktors Kaspers Holtens pasākumā stāstīja par pašu teātri un tā māksliniekiem. Šo koncertu mēs sniedzām divatā: Antonio Papāno mani pavadīja uz klavierēm. Runājām, jokojām, smējāmies un sarunājāmies ar publiku. Tas bija ļoti interesants piedzīvojums. To ierakstīja Itālijas televīzija.
Daudzi brīnās, kā no mazās Latvijas var nākt tik daudz izcilu mūziķu?
Mums vienkārši ir paveicies. Mēs bijām pietiekami jauni, kad atvērās robežas. Tikām arī pie ļoti labiem ierakstiem un iespējām. Arī ģeogrāfiski mūsu pieredze ir liela bagātība – būdami Padomju Savienībā, tikām pie milzīgā krievu kultūras slāņa. Arī Jāzeps Vītols dibināja Latvijas konservatoriju, būdams Pēterburgas konservatorijas profesors. Te brīnišķīgi attīstījās krievu romantiskā kompozīcijas skola, tāpēc mums ir tāds Emīls Dārziņš un brāļi Mediņi, Jāzeps Vītols un Alfrēds Kalniņš.
Taču šis laiks daudz atņēma, nobēdzinot aiz dzelzs aizkara…
Taču līdz ar to mēs nebijām samaitāti. Mēs gribējām kļūt par māksliniekiem pašas mākslas, nevis naudas dēļ. Tagad cilvēki domā – ā, operadziedātājs ir izdevīga profesija, jo var kļūt slavens un bagāts. Tā ir nepareiza pieeja.
Diez vai tu pats te sēdētu ar niecīgo mūziķa algu?
Kādreiz tā arī bija, septiņus gadus esmu dziedājis mūsu operā. Maziņa aldziņa – 140 latu mēnesī – man arī kādreiz bija teātrī. Es izdzīvoju, pateicoties Igaunijas operai. Tur man tolaik maksāja 600 dolāru par izrādi, drīz pēc tam – to pašu summu eiro.
Ko īpaši gaidi tuvākajā nākotnē?
Ļoti gaidu jūliju, kad Valensijā būs Otello, jo tā būs mana pirmā tikšanās ar maestro Zubinu Metu.
To gaidi ar baiļu trīsām?
Pēc sadarbības ar Rikardo Muti man vairs nav bail ne no kā. Viņš ir ļoti stingrs cilvēks.
Esi rezervējis laiku arī bezrūpīgai atpūtai?
Pēc Aīdas Rīgā janvārī uzreiz braukšu uz Milānu dziedāt Nabuko, no turienes uz Vīni, kur man ir divas Toskas un četras Aīdas. Pēc tam – Samsons un Dalila Romā. Latvijā atkal parādīšos 15. aprīlī, būs mēnesi ilgs atvaļinājums. Pēc tam Valensija, Verdi Rekviēms Lincā ar Bruknera simfonisko orķestri, Toska Koventgārdenā. Jūlijā – Verbjē festivāls. Augusta beigās Edinburgas festivālā Verdi Rekviēms, ko diriģēs sers Kolins Deiviss. Pēc tam Norma Ņujorkas Metropolitēna operā, un gada beigās – Trubadūrs Berlīnē. Tā tas laiks aiziet. Pagājušajā gadā pats pie stūres esmu nobraucis ap 30 000 kilometru. Septembrī atgriežoties no Itālijas, es sev pateicu, ka tagad vairs ilgi nebraukšu uz Eiropu ar mašīnu.
Tad jau sēņot tā arī nebiji, nepaspēji?
Biju gan! Salasīju baravikas, sagriezu un vakuumā sasaldēju. Kad atver maisiņu, baravikas ir svaigas kā tikko no meža.
Aīda
LNO 6.I plkst. 19; 13.I plkst. 15
Biļetes pārdotas