Pirmajā mirklī izstādes Gara radinieki. Vācu māksla, pēdējais pusgadsimts milzu audekli un ekspresionistisko izpausmju pārsvars "jauno mežoņu" (Neue Wilde) stilā apstiprina zināmus priekšstatus par vācisko elementu mākslā. Tomēr neoekspresionisms, protams, nav viss. Te ir gan "otrādais gleznotājs" Georgs Bāzelics, gan Fluxus ikona Jozefs Boiss, gan tādi nenoliedzami vācu mākslas zīmoli kā fotoreālists abstrakcionists hameleoniskais Gerhards Rihters, simboliski ekspresīvo autortehniku meistars Anzelms Kīfers un popārtam tuvākais Zigmārs Polke. Ir konceptuālisma paraugstunda Hannes Darbovenas bezgalīgajos rakstīšanas vingrinājumos, Kristiānes Mēbusas performances dokumentācija sievietes putna veidolā, Imi Knēbela uzskatāmais Bauhausa ģeometrizējošās tradīcijas pārstrādājums un vēl daudz kas cits – glezniecība, tēlniecība, fotogrāfija, videoinstalācijas.
53 mākslinieku 77 darbi ir atlasīti no 45 dažādām kolekcijām – muzejiem un privātajiem krājumiem Vācijā un citās zemēs. Vācijas Demokrātiskajā Republikā piekoptais socreālisma variants gan nav šīs izstādes fokusā, un to pārstāv tikai Villija Zites ideoloģizētais, padrūmais ekspresionisms; lai gan virkne mākslinieku nākuši no padomju zonas, viņu darbība skatāma jau ārpus tās konteksta. Kā zināmu kompensāciju izstādes solīdais katalogs piedāvā Künstlerhaus Bethanien vadītāja Kristofa Tannerta ieskatu abu Vāciju mākslas sarežģītajās savstarpējās attiecībās; lasāms arī kuratora, mākslas vēsturnieka Marka Gisborna detalizētais koncepcijas pamatojums un Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidenta Ojāra Spārīša iespaidu kolekcija par Vācijas kultūras lomu savā dzīvē.
Bez didaktikas
Secīgi hronoloģisks, izglītojošs modelis, ko šodien drīzāk sauktu par arhaiski didaktisku, izstādes struktūrā nav izmantots, tāpēc tā īsti nederēs mākslas vēstures mācībstundas vietā. Tāda varbūt būtu pat noderīga, jo daudzu autoru vārdi, iespējams, būs pasveši ne tikai no mākslas tālu stāvošai publikai. Taču kurators Marks Gisborns paredzami izvēlējies laikmetīgāku un prasīgāku pieeju, modelējot gana efemeras saiknes starp dažādu posmu un autoru darbiem, proti, izstādei ir vairākas sadaļas: Ekspresija, iztēle un subjektivitāte, Vēstures un kultūras naratīvs, Abstrakcija un koncepcija, kā arī Mākslas pasniegšana un kritika; ".. nospraužot radošās interaktivitātes tematiskās zonas, kuras ir šīs izstādes instalējuma pamatā, atklājas jaunās amorfās un metaforiskās estētiskās attiecības" (Gara radinieki. Vācu māksla. Pēdējais pusgadsimts [izstādes katalogs], Bielefeld, Kerber Verlag, 2016, 26. lpp.).
Cik tad pārliecinoši tverama ir šī tematisko zonu saistviela, kurā saplūdināti saturiskie un formāli stilistiskie komponenti? Kuratora domu gājieniem ar zināmu pacietību izsekot ir iespējams. Visproblemātiskākā šķiet pēdējā sadaļa Mākslas pasniegšana un kritika, kas apvieno tādus kā jaunos, visniknākos un dadaistiski subversīvākos māksliniekus, te arī zināma feminisma deva Rozemarijas Trokeles un Katarīnas Fričas versijā. Tomēr šis un tas tikpat labi iederētos arī Vēstures un kultūras naratīva sekcijā, piemēram, Juliana Rozenfelta videodarbs Muļķu kuģis (2006), kas piesātināts atsaucēm uz Vācijas vēsturi. Vai patiešām Katarīnas Groses gleznas ir "tikai" abstraktā ekspresionisma variācija Ekspresijas ietvaros, bet Alberta Ēlena tikpat abstrakti ekspresīvie audekli savukārt ietilpst Kritikas teritorijā, paužot "straujas nevērības" iespaidu un 'tīšu skepticismu" (turpat, 33. lpp.)?
Arī citu sadaļu rāmji ir ļoti ietilpīgi un plūstoši – tā Ekspresijas zonā nonākušas Andreasa Gurska panorāmiskās fotogrāfijas (atsauce uz Kaspara Dāvida Frīdriha ainavu skatpunktiem acīmredzot saistāma ar romantisma subjektīvismu un ar to saistīto ekspresiju). Protams, pasludinot šos dalījumus par amorfiem un metaforiskiem, kurators tos arī veikli padara pietiekami provizoriskus un neobligātus, lai skatītājs justos brīvs šo ainu pārkārtot pēc sava prāta ar gluži citiem akcentiem.
Latviešu un vāciešu attiecības
Izstādes nosaukums, kas aizgūts no Johana Volfganga Gētes romāna un sākotnēji izmantots, lai vilktu paralēles starp alķīmiskiem procesiem un cilvēku attiecībām, var arī provocēt saikņu meklējumus starp Latvijas un Vācijas mākslu. Izteikti minējumi, ka tas nebūtu īpaši produktīvi: ".. dažs izstādes apmeklētājs varbūt ekspozīcijas nosaukumā ietverto "gara radniecību" cerēs sastapt nepastarpināti, tādā kā vācu – latviešu kultūrradniecības kontekstā. Taču vilsies" (Pēteris Bankovskis, Sastapšanās ar gara radinieku. Pirmie iespaidi, Arterritory.com); "20. gs. reālijas pārāk stipri nošķīra Vācijas un Latvijas mākslas attīstības procesus, lai atstātu iemeslu runāt par jebkādu radniecību" (Eduards Dorofejevs, Vācu mākslas sarežģītā alķīmija, Latvijas Avīze, 28.06.2016.). Tam principā jāpiekrīt, sava loma vismaz agrāk bijusi arī vēsturiski iesakņotajam vācu dominējošās kultūras noraidījumam, ko pauduši visdažādāk orientētie autori. Tradicionālais tēlnieks Gustavs Šķilters rakstījis: ".. vācieši paši ir mākslā jo nabagi. Viņiem trūkst gaume un sajūtas priekš daiļām formām un samēriem, krāsām un saskaņām. Vācu dabas smagums, neveiklums, drūms trulums un kapa nedzīvums dveš pretim arī iz viņu mākslas"(Ņevas Viļņi, 1915, nr. 1, 1. lpp.).
Gluži līdzīgās domās bijis modernists Valdemārs Tone, kurš 1922. gada ceļojuma iespaidā rakstījis, ka Berlīne esot "tikai ēna no Parīzes un arī tad vēl šķība" (Jaunā Gaita, 1975, nr. 106, 47. lpp.), apliecinot franču neapšaubāmo pārākumu, un pat erudītais mākslas vēsturnieks Boriss Vipers visnotaļ nepamatoti apgalvojis, ka Jāzeps Grosvalds un Jēkabs Kazaks esot pakļuvuši zem "vācu ekspresionisma samaitājošā iespaida" (Latvju māksla, 1927, 16. lpp.). Tas gan nenozīmē, ka XX gadsimta pirmās puses Latvijas mākslā nav atsevišķu ekspresionisma un citu vācisku strāvojumu elementu, tomēr visciešāk acīmredzot šejienes un turienes mākslu vieno XX gadsimta otrās puses neoekspresionisma impulsi. Piemēram, Rainera Fetinga Narciss (1986) atsauks atmiņā Ojāra Pētersona un citu 80. gadu "supergrafiķu" jeb monumentālo sietspiežu autoru hipertrofētās, spriedzes un dramatisma caurstrāvotās figūras, savukārt A. R. Penka summārie, grafiti stilam tuvie cilvēciņi (Problem Koexistenz, 1970) atgādina Jura Putrāma krupjveidīgos humanoīdus.
Jerga Immendorfa figurālie darbi (Konference par tēlniecību jeb Anarhija galerijā, 1985) gluži labi sasaucas ar Ivara Poikāna stāstošo sižetu kariķējošo dzēlīgumu. Bernda Koberlinga Melnais putns neviļus saistās ar Ivara Heinrihsona melnbalti ekspresīvo rokrakstu. Gan apzināti veidotas, gan varbūt pilnīgi nejaušas paralēles noteikti ir iespējamas vēl.
Lai arī šeit ir ciemojušies gan tādu klasiķu kā Endija Vorhola, Jozefa Boisa un Marka Rotko darbi (pēdējā sniegums arī pārstāvēts ar mainīgām ekspozīcijām Daugavpilī), gan, piemēram, mūsdienu franču mākslas zvaigzne ORLAN, tomēr šī skate pārstāvēto autoru skaita un starptautiskās reputācijas ziņā var pretendēt uz Rīgas gada mākslas pasākumu virsotni, tāpēc to katrā ziņā nevajag palaist garām.
*LMA Mākslas vēstures institūts
Izstāde Gara radinieki. Vācu māksla, pēdējais pusgadsimts
Izstāžu zālē Arsenāls līdz 21. VIII