Eiropas art house kino visvairāk mīlētais un nīstais vārds, dānis Larss fon Trīrs, to ir izdarījis – atkal. Radījis filmu, kas ir ambicioza, bezkaunīga, brutāla, absurda, klaji provocējoša, tabu priekšrakstus apgāzoša, vulgāra, erudītu atsauču pārsātināta, asprātīga, pašironiska, kinovalodas ziņā spēcīga, stilistiski drosmīga un radoša, intelektuāli rosinoša un viņa kā režisora ģenialitāti apliecinoša. Tiem, kas seko līdzi kino un mākslas procesiem, gan sen būs zināmas augstās likmes attiecībā uz to, kas šajā darbā solīts un gaidāms. Par to vēstījusi arī iespaidīgā un asprātīgā mediju kampaņa ar plakātiem, kuros "simulēta orgasma" sejas demonstrējuši ne tikai filmas aktieri, bet arī dažādu valstu kinokritiķi.
Šeherezades stāsti
Trīra Nimfomāne. I daļa, kas necenzētajā režisora montāžas versijā (2 h 25 min) pasaules pirmizrādi nesen piedzīvoja Berlīnes kinofestivālā, uz mūsu ekrāniem būs redzama saīsinātā hronometrāžā (1 h 50 min), drīz tai sekos II daļa – formāts, kādā tā jau izrādīta citviet Eiropā. Subjektīvi – šī versija gluži nesasniedz atvēzienu, kāds iespējams garākajā variantā, un ne tā iemesla dēļ, ka būtu zuduši klajākie kadri un epizodes, lai gan trūkst daudzu no tiem, drīzāk gan tā mazliet zaudējusi no vērienīgā iespaida kā veselums.
Līvas Pētersones rakstu par Larsa fon Trīra jaunāko filmu Nimfomāne lasi 6. marta KDi!