Kinovēsturē 2020. gads jau tagad droši iezīmēts kā annus horribilis – šausmu gads. Pusgadu paralizētais filmu izrādīšanas bizness kinoteātros, ierobežotā filmu ražošana un pamatīgi sajauktais festivālu grafiks – tās ir tikai dažas gada iezīmes. Pakavēsimies pie lielajiem festivāliem, kas gadu no gada notiek kā pēc pulksteņa, pildot svarīgo filmu kvalitātes latiņas funkciju un nodrošinot tām īpašu publicitāti. Februārī, kad Berlīnē notika gada pirmais nozīmīgais kinopasākums, diez vai kādam varēja ienākt prātā, ka tas paliks retais starptautiskais festivāls 2020. gada pirmajā pusē. Pārējie festivāli, kas tradicionāli seko Berlīnei, cits pēc cita tika pārcelti, atcelti vai izvēlējās kompromisu – virtuālo formātu.
Arī gada centrālais notikums – Kannu festivāls, kam vajadzēja notikt maijā, – pēc ilgas neizlēmības un apjukuma bija spiests piekāpties pandēmijai un tika atcelts. Kannu festivāla veidotāji iztika ar filmu saraksta publiskošanu, aplaimojot desmitiem filmu autoru ar vāri mierinošu apziņu, ka viņu filma būtu izrādīta 2020. gada Kannu festivālā, ja tas būtu noticis. Pēcāk cits pēc cita tika atcelti vēl vairāki A klases festivāli – Karlovi Varos, Lokarno un citur. Daži izlīdzējās ar sava veida "uzturošo mārketingu" – virtuālu vebināru sēriju, kas diemžēl nevar atsvērt fizisko klātbūtni reālā notikumā.
Naratīvu bezcerīgums
Līdz pēdējam brīdim – pagājušajai nedēļai – īsti nebija pārliecības, vai būs lemts notikt Venēcijas festivālam. Par spīti izziņotajai programmai un organizētāju paziņojumiem, ka Venēcijas festivāls notiks vai nu pa īstam – ar fizisku klātbūtni un filmu seansiem –, vai nenotiks nemaz, proti, bez virtuālas niekošanās. Šķiet, ka Venēcijas festivālam izdosies – būs filmu seansi, būs klāt gan žūrija, gan kino veidotāji. Protams, tas nebūs salīdzināms ar tradicionālo, ikgadējo norišu praksi – blīvu burziņu, kad tauta pulcējas pie sarkanā paklāja, gaidot amerikāņu filmu zvaigznes. Ar ASV slavenībām šoreiz būs švaki, tomēr Eiropas filmu autori visdrīzāk centīsies būt klāt pirmajā īstajā 2020. gada rudens festivālā. Turklāt festivālā, kas godam dižojas ar pasaulē senākā kinofestivāla statusu.
Pirmais Venēcijas festivāls mākslas biennāles ietvaros notika 1932. gadā, pēcāk arī politisku iemeslu dēļ Venēcijas festivāla statuss un prestižs ir bijis mainīgs, taču pēdējās desmitgadēs tas savas pozīcijas ir nostiprinājis. Īpaši svarīga Venēcija ir kvalitatīvām amerikāņu autoru filmām, kas vispirms triumfē Venēcijā un vēlāk nereti iegūst ASV Kinoakadēmijas Oskaru. Svaigākais piemērs ir Džokers, kas uzvarēja Venēcijā 2019. gadā. Visdrīzāk šogad tā var nenotikt – amerikāņu kino nav atguvies no Covid-19 stinguma, un amerikāņu filmu Venēcijā ir ļoti maz.
Kaut, runājot par stingumu, ir arī pirmās pozitīvās zīmes. Piemēram, Kristofera Nolana vērienīgais trilleris par laika relatīvisma tēmu Tenet, kura pirmizrāde vairākkārt tika pārcelta pandēmijas dēļ, beidzot startē kinoteātros – šonedēļ arī Rīgā. Ejiet un skatieties, iespējams, gūsiet baudu. Es saguru pārdomās par Holivudas naratīvu bezcerīgumu. Vai tiešām arī pandēmijas ērā pasaules gala tēma spēs saliedēt plašas globālo skatītāju masas? Vairākas Tenet epizodes ir filmētas Tallinā, kā arī Oslo, Mumbajā un citviet, bet tas neuzmundrina.
Atvainojos par atkāpi no tēmas – Venēcijas kinofestivāla, no kura taču gaida to pašu, ko vienmēr. Tāpat kā amerikāņu grāvēju autori ir gatavi piedāvāt to pašu, ko vienmēr, ticot komerciālo formulu un publikas gaumes nemainībai. Tomēr šoreiz Venēcijas festivāls notiek pandēmijas laikā – ar striktiem piesardzības noteikumiem un obligātu prasību lietot maskas gan festivāla teritorijā, gan kinozālēs – seansu laikā.
Festivāla misija – izvērtēt konkursa programmām atlasītās filmas – gan ir nemainīga. Galvenā konkursa žūrijas priekšsēdētāja būs brīnišķā Austrālijas aktrise Keita Blānšeta. Konkursa programma ir ģeogrāfiski raiba – tajā ir filmas no valstīm, kuras starptautiskā kino apritē līdz šim nav pamanītas. Piemēram, filma no Azerbaidžānas (kopražojums ar ASV) – In Between Dying/Starp nomiršanu. Konkursā ir iekļauta pazīstamās Francijas režisores Nikolas Garsijas filma Lovers/Mīlnieki, atzītā Izraēlas režisora Amosa Gitaja Laila in Haifa/Laila Haifā, krievu režisora Andreja Končalovska Dear Comrades!/Cienījamie biedri!, ungāru režisora Kornēla Mundruco Pieces of a Woman/Sievietes daļas u. c. Intriģē Itālijas un Beļģijas filma Miss Marx/ Marksa jaunkundze, kuras galvenā varone ir Karla Marksa jaunākā meita.
Konkursā sacentīsies arī pazīstamā itāļu režisora Džanfranko Rosi dokumentālā filma Notturno/Noktirne. ASV kino Venēcijas konkursā pārstāv filma Nomadland/Nomadu zeme, kurā galvenajā lomā ir Frānsisa Makdormanda. Filmas režisore ir Hloja Džao, turklāt sieviešu režisoru darbu šajā Venēcijas festivālā nav maz.
Venēcijas festivāla organizētāji pēdējos gadus tikuši asi kritizēti par ignoranci pret sieviešu veidotajām filmām, taču pandēmijas laiks ir ieviesis korekcijas. Konkursā ir gan Eiropā pazīstamās poļu režisores Malgožatas Šumovskas filma Never Gonna Snow Again/Nekad vairs nesnigs, gan bosniešu režisores Jasmilas Zbanicas filma Quo Vadis, Aida? Abas režisores jau ir saņēmušas nozīmīgas starptautiskas balvas. Kopumā par Venēcijas galveno balvu – Zelta lauvu – sacentīsies astoņpadsmit filmu, kas ir tikai nedaudz mazāk nekā citus gadus.
Dažu labu ekstravaganci sola arī ārpuskonkursa programma, piemēram, spāņu režisora Pedro Almodovara trīsdesmit minūšu īsfilmu Cilvēka balss ar Tildu Svintoni galvenajā lomā. Darba pamatā ir Žana Kokto lugas motīvi.
Vienīgie no Latvijas
Paralēli pamatkonkursam filmas tiks izrādītas programmā Horizonti, ko vērtēs žūrija Francijas režisores Klēras Denī vadībā. Venēcijā tiks piešķirta arī balva par labāko debiju un balva labākajam virtuālās realitātes darbam. Venēcijas festivāls konceptuāli turpina rūpēties par šo tehnoloģiju un kinematogrāfijas starpdisciplināro teritoriju.
Venēcijas festivāls notiks no 2. līdz 12. septembrim, un tajā būs arī paralēlās programmas Autoru dienas un Starptautiskā kritiķu nedēļa. Pēdējās minētās programmas izskaņā tiks izrādīta Itālijas un Latvijas kopražojuma dokumentālā filma Rosellīni/The Rossellinis, kas stāsta par neoreālisma ģēnija, Itālijas kinorežisora Roberto Rosellīni, dzimtu, kurai ir piederīga gan Holivudas zvaigzne Ingrida Bergmane, gan viņu abu meita Izabella Rosellīni. Filmas režisors ir Roberto Rosellīni mazdēls Alesandro Rosellīni, kurš analizē savu dzīvi, dzimtu un tās dēmonus. Filmu ir līdzproducējusi Vides filmu studija, darba veidošanā ir piedalījušies scenārists Dāvis Sīmanis, operators Valdis Celmiņš un producents Uldis Cekuls. Viņi būs vienīgie Latvijas kino veidotāji pandēmijas laika Venēcijas festivālā. Apsveicam!
Informācija: www.labiennale.org