Arnis Koroševskis ar šo pētījumu norāda vietu, kas Upītim ir jāieņem, – tā ir vieta grāmatplauktā, nevis publiskajā telpā, šķeļot Rīgas debesis, – 4. aprīlī, nosaucot literatūrzinātnieka Arņa Koroševska monogrāfiju Lielais noliedzējs kā vienu no Latvijas Literatūras gada balvas nominantiem, teica žūrijas pārstāvis literatūrzinātnieks Ojārs Lāms.
"Par Andreju Upīti bija jāuzraksta. Šādas monogrāfijas nepieciešamību stiprināja objektīvu un zinātniski pamatotu pētījumu trūkums," grāmatas nobeigumā raksta Arnis Koroševskis. "Simboliskā līmenī, protams, jāpateicas arī Andrejam Upītim, kurš ar savām mūža izvēlēm, daudzšķautņaino un neviennozīmīgo personību un aizraujošo daiļradi man kā literatūras pētniekam darbu padarīja gan sarežģītu un vietumis nepatīkamu, nepateicīgu un trauksmainu, gan interesantu un pārsteidzošu un – visbeidzot – sniedza arī gandarījumu."
Brīdī, kad skats uz rakstnieka Andreja Upīša devumu sašaurinājies pat ne līdz Zaļajai zemei vai Sūnu ciema zēniem, bet "novākt vai atstāt pieminekli", KDi šķita svarīgi literatūrzinātnieku Arni Koroševski aicināt uz interviju, lai viņš palīdzētu iegūt līdzsvarotāku un faktos balstītu skatpunktu. Monogrāfijas 458.–459. lappusē Koroševskis citē Knuta Skujenieka viedos vārdus: "Jebkurš cilvēks nes sevī veselu pasauli, tā ir interesanta, ar to der iepazīties, saskarties. Daudz laba var gūt gan ar pozitīvu, gan ar negatīvu pieredzi."
No kurienes jums kā jaunam literatūrzinātniekam ir radusies tik dziļa interese par Andreju Upīti un erudīcija par pasaules literatūras kontekstiem?
Nonākšana līdz Andrejam Upītim lielā mērā bija nejaušība. Protams, biju lasījis Upīša fundamentālos darbus. Mācījos Rīgas Centra humanitārajā ģimnāzijā, kur padziļināti mācīja gan latviešu, gan angļu un amerikāņu literatūru. Ļoti daudz grāmatu sava prieka pēc esmu lasījis jau kopš agras bērnības. Protams, par Upīti man bija virspusējs priekšstats – visi populārākie darbi, atsevišķas noveles, vēsturiskās traģēdijas, Sūnu ciema zēni, ko joprojām lasa 6. un 7. klašu skolēni un katru ziemu nāk pie mums uz muzejpedagoģisko nodarbību. Vidusskolas izskaņā man tika arī Zaļā zeme. Tajos gados tas bija retums, jo no šī darba kā no obligātās literatūras pamazām sāka atteikties jau 90. gados. Augstskolā, kad baltu filoloģijas studiju programmā apguvu literatūras vēsturi, bija jāizvēlas autori, par kuriem rakstīt referātus, un kā viena no pēdējām biļetēm uz galda bija palicis Andrejs Upīts, jo viņu laikam neviens cits negribēja ņemt, un tā tika man. Tajā brīdī es Upīti iepazinu kā absolūti citu rakstnieku. Viņa agrīnajos romānos Sieviete un Zelts iepazinu Upīti kā brīnišķīgu naturālisma autoru. Par tiem sāku izstrādāt savus pirmos pētījumus. Pakāpeniski sāku apgūt visu milzīgo tekstu korpusu. Likumsakarīgi nonācu Andreja Upīša muzejā. Kādu dienu šeit ierados, lai konsultētos un iegūtu dažus materiālus no krājuma, un tā arī paliku šeit strādāt. Sapratu, ka Upīts ir fascinējoša personība. Rakstnieka ārkārtīgi garais mūžs, protams, pētniekam rada zināmas grūtības. Ja skatāmies sērijas Es esmu... izvēlēto klasiķu kontekstā, Upīša mūžs ir trīsreiz garāks nekā, piemēram, Eduardam Veidenbaumam vai Jānim Ezeriņam. Arī Jānis Ziemeļnieks pāragri aizgāja mūžībā. Protams, garš mūžs vēl nenozīmē, ka par cilvēku var daudz ko rakstīt, bet Upīša gadījumā tā ir. Tas nozīmē arī runāt par visām atšķirīgajām politiskajām iekārtām, kas caurvij viņa biogrāfiju, sākot no cara laikiem. Pēc tam nāk Upīša radikalizēšanās un piesliešanās boļševistiskajam režīmam. Tālāk – neatkarīgās Latvijas gadi, kas Upīša kontekstā patiesībā ir radošākie un būtiskākie. Tālāk – padomju okupācija, vācu okupācija un atkal padomju okupācija. Tas viss rada tik milzīgu, blīvu kopumu, ka, mēģinot aprakstīt Upīša biogrāfiju un radošo darbību, lielā mērā sanāk aprakstīt visu Latvijas XX gadsimta vēsturi. Izņemot gadsimta nogali. Tas viss mani fascinēja. Muzejā strādāju jau vienpadsmito gadu un esmu Andreju Upīti konsekventi pētījis. Man pat sapņos nerādījās, ka tas viss kādreiz nonāks līdz izdotai monogrāfijai.
Man bija zināmas priekšrocības, jo atšķirībā no pārējiem šajā sērijā pieaicinātajiem autoriem un literatūrzinātniekiem laikam esmu vienīgais, kurš strādā konkrētās personības muzejā. Iepriekšējos gados es tālredzīgi biju gājis uz daudzām lasītavām un vācis materiālus – skenējis, kopējis –, lai varētu strādāt muzejā vai mājās. Tādā ziņā pandēmijas laiks manu darbību tik ļoti neiedragāja.
Jūsu monogrāfija atklāj Andreja Upīša skumjo likteni, par kuru atbildīgs ir viņš pats: par atklātu sadarbošanos ar padomju varu Upīts ir izstumts no tautas dzīvās atmiņas un uzmanība koncentrēta tikai uz dažiem viņa darbiem. Pārējais literārais mantojums, kurā, kā norādāt, netrūkst arī literāri augstvērtīgu darbu, tiek ignorēts. Kāds bija jūsu virsuzdevums, rakstot šo pētījumu?
Var pamanīt, ka dažiem literārajiem darbiem es pievēršu mazāku uzmanību nekā citiem, kas tiek pamatīgi analizēti vairākos desmitos lapaspušu. No tāda viedokļa monogrāfija ir subjektīva un selektīva. Aprakstīju jautājumus, kas manā kā pētnieka redzējumā ir aizraujošākie, interesantākie un būtiskākie. Kad nonācu līdz stāstam Sūnu ciema zēni, sapratu, ka patiesībā jau neko jaunu nevaru pateikt, tāpēc tam ir veltīta pavisam neliela atkāpe. Savukārt romānu Zaļā zeme ir iespējams pārvērtēt absolūti mūsdienīgā skatījumā. Šis teksts ilgstoši, 50 gadu garumā, ir uztverts un sludināts kā sociālistiskā reālisma kanona pamats latviešu prozā. Tādā ziņā romāns ir unikāls, jo atšķirībā no visiem pārējiem romāniem, kas top Staļina totalitārisma laikmetā, Zaļā zeme ir viens no retajiem, kam tomēr ir mākslinieciskā kvalitāte. Jā, vairāki Upīša darbi ir palikuši nepamanīti, piemēram, izcilais romāns Smaidoša lapa, kuru daudzi pazīst tikai kā Leonīda Leimaņa ekranizāciju Pie bagātās kundzes. Reti kurš ir pamanījis filmas titros atsauci, ka tas ir veidots pēc Andreja Upīša romāna motīviem. Ne velti, jo šī grāmata pēdējoreiz ir izdota 60. gadu sākumā. Tas ir tikai viens no piemēriem. Arī Upīša novelistika parasti tiek reducēta līdz atsevišķām kanoniskajām novelēm vai noveļu krājumam Kailā dzīvība, no kura daudzas noveles bija nozīmīgākas padomju laikā. Andrejam Upītim ir daudzi citi izcili darbi, piemēram, noveļu krājums Vēju kauja, kurš tapis cietuma apstākļos un kurā parādās eksistenciālas dabas stīga. Tas ir pilnīgi atšķirīgs vēstījums no pārējiem. Centos pievērst uzmanību tādiem darbiem, kas ir palikuši nepamanīti. Tagad lasītājiem ir iespēja ar tiem iepazīties.
Īpaši iekrita prātā novele Mūzika, kuru Upīts ir veltījis diriģentam Teodoram Reiteram un kuru jūs raksturojat kā īpatnēju izņēmumu rakstnieka daiļradē. Pastāstiet, lūdzu, par to!
Tā ir novele, kas ir iekļauta tikko pieminētajā krājumā Vēju kauja. Tas ir veltījums Teodoram Reiteram, kas ir ierakstīts noveles apakštitulā. Teodors Reiters bija viena no tām kultūras nozares personībām, kas brīdī, kad Upīts atradās apcietinājumā, galvoja par rakstnieku. To darīja vēl citi kultūras darbinieki. Man pat ir zvanījuši uz muzeju vairāki pētnieki par kādu vēsturiski ļoti īpatnēju epizodi – vai tad tā patiešām varēja būt? 1919. gadā, kad Rīgā bija atgriezusies boļševistiskā vara, Upīts tiek aicināts ieņemt politisku amatu – strādāt par Izglītības komisariāta Mākslas nodaļas vadītāju. Pārnestā nozīmē Upīts tobrīd atbild par Rīgas pilsētas kultūras dzīvi. Viņš dibina arī Strādnieku teātri, kas bija viņa iecere jau 1917. gadā, bet tad to neizdevās realizēt, jo mainījās varas un Upīts no Rīgas bēga. 1919. gadā Rīgas pilsētas mākslas muzeja, tagadējā Nacionālā mākslas muzeja, krājuma pārzinis ir Vilhelms Purvītis. Saprotot, ka, lieliniekiem atkāpjoties no Rīgas, šī muzeja krājums var tikt izlaupīts vai vienkārši iznīcināts, Upīts uzdod Purvītim veikt krājuma inventarizāciju. Purvītis savā liecībā, kas ir aprakstīta protokolā, min, ka krājumu ir izdevies saglabāt, pateicoties Upīša rīkojumam. Tāpēc Purvītis arī ir viens no galvotājiem. Vēl galvotāji ir Gustava Zemgala kundze Emīlija, pie kuras Upīts pat īslaicīgi mitinās dzīvoklī. Zemgals septiņus gadus vēlāk kļuva par prezidentu. Tās ir ļoti interesantas nianses, kas padomju laikā tika ignorētas apzināti vai arī aprakstītas vulgarizētā ideoloģizācijā. Piemēram, arī nodaļu par 30. gadiem es uzskatīju par vajadzīgu plaši aprakstīt, jo pats Upīts padomju okupācijas gados falsificē vēsturi, sevi nostādot upura lomā, rakstot, ka Ulmaņa laikā esot pilnībā izstumts ārpus kultūras dzīves. Tas gluži objektīvi nav patiesība. Jā, bija ierobežota atsevišķu izdevēju darbība, ar kuriem Upīts agrāk bija sadarbojies, tāpēc divos gadījumos Upīša darbi tika publicēti kā autorizdevumi, bet citas izdevniecības ņēma pretī viņa darbus. Klasisks piemērs ir romāns Smaidoša lapa, kas 1937. gadā publicēts izdevniecībā Zelta grauds. Tajā pašā gadā šajā izdevniecībā iznāca arī Čaka Mūžības skartie, tāpēc par kaut kādu atstumtību nav pamata runāt. Vēl jo vairāk – 30. gadu nogalē Kārlis Ulmanis uzdod izveidot biogrāfisko vārdnīcu Es viņu pazīstu par ievērojamām latviešu personībām, un Upīša šķirklis alfabētiskā secībā ir turpat līdzās Ulmanim. Ne par kādu cenzūru tā laika apstākļos runāt nevar.
Poliglots, kultūras cilvēks ar milzīgu bibliotēku un plašu erudīciju, kurš negribēja laist garām ne rindiņas no latviešu valodā uzrakstītā, bet tikpat labi pārzināja arī pasaules literatūru un tomēr visu mūžu stūrgalvīgi un mērķtiecīgi loloja sociālisma un komunisma idejas, kas kultūru tver sekli un ideoloģiski trafareti. Kā, jūsuprāt, tas var sadzīvot vienā cilvēkā?
Man nav viennozīmīgas atbildes, domājot tieši par to, kas notiek, sākot ar 1940. gadu. Kāpēc tobrīd Upītim tas ir vajadzīgs? Atskatoties vēsturiski, Upīts savā ziņā ir unikāls ar to, ka ar kreisuma idejām ir aizrāvies jau kopš gadsimta sākuma. Tas viņu ievērojami atšķir no virknes citu latviešu rakstnieku, kuri tikai tajā brīdī, kad mainās politiskā iekārta, paši maina savu nostāju, lai vienkārši varētu turpināt eksistēt un turpināt savu darbību kultūras nozarē. Upīts ar marksisma idejām sāk aizrauties īsi pēc 1905. gada revolūcijas, un to ļoti izteikti var pamanīt gan viņa daiļradē, gan publicistikā. Apcietinājuma gadījums, kad viņam vismaz formāli draud arī nāves sods, jo viņš 1920. gadā ir nodots kara tiesai, manuprāt, diezgan radikāli iedragā viņa radikālismu, kas ir izteikts no 1917. gada. Ja pētām Upīša darbību 20. un 30. gados, viņš savā daiļradē jau ir nosvērts, nobriedis literāts. Jūs minējāt vārdus "paradoksālā iedaba". Paradoksāls Upīts ir arī ar to, ka viņš savā publicistikā nepārtraukti raksta par reālismu kā par vienīgo pareizo mākslu, jo tā ir sabiedriska māksla un sabiedriska māksla savukārt likumsakarīgi izriet no marksisma idejām. Pats Upīts sevi vairāk pierāda kā modernu autoru. Viņš faktiski atbilst tā laika modernismam visklasiskākajā veidā.
Bet pats viņš to negribēja?
Pats viņš to noliedza. Tas ir paradoksāli, tieši tāpēc to visu bija interesanti pētīt un rakstīt. Upīts kā novelists viennozīmīgi ir spēcīgāks par Upīti – romānu autoru. Novele pēc teorijas un prakses ir žanrs, kas nepacieš didaktiku. Sevišķi, ja lūkojamies uz moderno noveli, tur nevar būt didaktikas. Kurpretim romānos Upīts brīžiem ir tik didaktisks, ka ir šausmīgi lasīt. Labākā Upīša novelistika ir tapusi 20. gados, kad viņš bija ļoti pieprasīts autors plašākā kultūras dzīves izpratnē. Viņš ļoti labi iekļāvās salonkomēdijas žanrā, kas tobrīd bija populārs, un izrādes bija ļoti apmeklētas. Darbi tika iestudēti visos lielajos Latvijas teātros. Ne velti grāmatā esmu iekļāvis epizodi, kurā Upīts 1927. gadā uz Dailes teātra skatuves tiek sveikts 50. dzimšanas dienā un viņam roku spiež Rainis un klāt ir arī Eduards Smiļģis. Tas ir milzīgs kontrasts tam, ko Upīts atsāk darīt 1940. gadā. Uz šo jautājumu man nav viennozīmīgas atbildes. Upīša personību ir grūti pētīt no personiskās dzīves viedokļa. Atšķirībā no Raiņa vai Ojāra Vācieša, vai Imanta Ziedoņa, kuriem ir ļoti pamatīgi dienasgrāmatu ieraksti, Andrejs Upīts vispār nav glabājis dienasgrāmatas. Muzejā ir atsevišķas viņa kladītes ar sīkiem, sadzīviskiem pierakstiem, bet tas nekādā veidā neatklāj viņa personīgo dzīvi. Manuprāt, Upīts to ir apzināti darījis, jo visu mūžu viņš sevi ir pozicionējis kā lielu rakstnieku, nošķeļot no sevis personīgās dzīves nianses. Laikabiedru atmiņas ir problemātiskas, jo vienā brīdī tie Upīti atceras vienādi, citā – citādi, vēl jo vairāk, ja ir mainījušies politiskie apstākļi. Man tas liekas absolūti neloģiski, jo 1940. gadā Upītim jau ir 63 gadi. Viņam vairs nekas nevienam nav jāpierāda. Viņš ir uzrakstījis būtiskāko daļu savu labāko darbu. 40. gadu kontekstā var pieminēt vairs tikai divus darbus – lugu Spartaks un romānu Zaļā zeme. Andrejs Upīts jau Ulmaņa laikā ir sācis saņemt diezgan labu pensiju. Viņam ir materiāli nodrošināta dzīve. Kāpēc viņš turpina darīt to, ko viņš dara, man nav saprotams. Ir visādas versijas un teorijas. Ar tām ir tiesīgi nodarboties rakstnieki, man kā literatūrzinātniekam, ja es nevaru atsaukties uz nopietnu avotu, tā nepieklājas darīt. Pastāv versija par Upīša aizvainojumu. Šai versijai īsti nevaru piekrist, jo viņš tomēr ir bijis pietiekami populārs un atzīts autors atšķirībā no daudziem citiem, kuri savu popularitāti ieguva tieši padomju gados. Šeit absolūti nav nekādas loģikas.
Kāda ir bijusi Andreja Upīša ietekme uz literatūru kā kritiķim un teorētiķim?
Arī kritiku pētīt ir ļoti interesanti – kā mainās Upīša uzskati. Pirmās recenzijas viņš sāka rakstīt ap 1905.–1906. gadu. Otrā vai trešā recenzija Upīša mūžā ir par Aspazijas dzejas krājumu, uz ko es atsaucos nodaļā par Raiņa un Upīša attiecībām. Tur Upīts Aspaziju apdzied visaugstākajās dziesmās. Var redzēt, ka viņš tobrīd vēl eksistē XIX gadsimta nogales, XX gadsimta sākuma romantisma un jau neoromantisma tradīcijā un pasaules uztverē. Vēlāk viņš to nogriež kā ar nazi un cīnās pret visiem modernisma autoriem. Tipiskus modernisma autorus viņš sauc par romantiķiem. Tā, protams, ir problēma, kas ir atstājusi iespaidu uz kritiku un arī Upīša rakstīto literatūras teoriju un vēsturi. Par spīti tam, Upīts manā skatījumā ir radījis divas izcilas literatūras vēstures: viena no tām ir Latviešu jaunākās rakstniecības vēsture, pirmoreiz izdota ap 1910.–1911. gadu, bet es runāju par pārstrādāto un papildināto izdevumu 1921. gadā. Tajā Upīts jau ir atteicies no kategorisma. Mani ļoti pārsteidz, ka par Upīti ir pierasts domāt kā par vienu no nežēlīgākajiem kritiķiem. Bet, kad sākam pētīt tuvāk, viņš ļoti atzinīgi novērtē lielāko daļu latviešu autoru un daudziem no viņiem paredz klasiķa statusu. Kārlis Skalbe, kurš pēc savas estētikas un pasaules uztveres ir pilnīgi atšķirīgs no Upīša, galu galā tiek novērtēts augstu; pilnīgs kontrasts – kāda Jaunsudrabiņam ir Baltā grāmata, kurā viņš apraksta savas bērnības atmiņas, un kā Upīts savos darbos apraksta lauku dzīvi, no kuras nepārtraukti nāk ārā viss melnais un negatīvais. Tā tomēr ir bijusi specifiska rakstura iezīme, Upīša savdabīgais psihotips. Ar to ir jānodarbojas citiem pētniekiem. Atbildot uz jūsu jautājumu par kritiku, mani ļoti patīkami pārsteidza, ka Upīts daudzus estētiski un ideoloģiski pretējus autorus ir spējis novērtēt. Var arī pamanīt, ka uz Upīti tomēr atstājušas iespaidu personīgās attiecības ar rakstniekiem. To es gribēju parādīt nodaļā Atklāts draugs un slepens ienaidnieks, kurā, ievērojot hronoloģijas principu, ir aprakstītas Upīša attiecības ar Raini un cik lielu iespaidu tās atstāj uz Raini kā jūtīgāku un emocionālāku cilvēku. Rainis par to murgo un visu apraksta Aspazijai, cik graujošu iespaidu ir atstājušas Upīša indīgās piezīmes. Pēc tam, Rainim aizejot mūžībā, Upīts ir triju dažādu nekrologu autors, un tajos viņš Raini novērtē ļoti augstu.
Mūža nogalē Andrejs Upīts pagūst neatgriezeniski sabojāt savu vārdu. 1967. gadā izdevniecība Liesma laiž klajā Upīša grāmatu Bezsaules noriets latviešu buržuāzijai un tās literatūrai emigrācijā. Literatūrzinātniece Eva Eglāja-Kristsone uzskata, ka "par literāru vai literatūrkritisku šo darbu nav iespējams dēvēt, jo sacerējuma pamatā ir familiāra valoda, parupjš publicistisks stils, nesavaldīgas emocijas, apvainojumi un lojalitātes trūkums pret kolēģiem trimdā" (Jaunā Gaita, Nr. 263, ziema 2010).
1952. gadā Upīts piedzīvo insultu, pēc kura vairs neturpina strādāt daiļliteratūrā, bet diemžēl citos žanros gan. Veselības problēmas ir atstājušas diezgan lielu iespaidu arī uz viņa mentālo veselību. Tas ir šausmīgi, cik dogmatiski Upīts sāk rakstīt 50. un 60. gados. Ne velti pat laikabiedri padomju Krievijā ir šausminājušies, ka Latvijā ir viens tāds klasiķis, kurš 800 lapaspusēs tik dogmatiskā manierē apraksta sociālistiskā reālisma jautājumus. Vēlāk vēl jo traģiskāka ir vēršanās pret trimdas latviešiem. Kad rakstīju grāmatu, vienu brīdi vēlējos maksimāli norobežoties no padomju perioda. Vienlaikus sapratu, ka tas nav iespējams, jo lielākajai sabiedrības daļai Upīts saistās tieši ar padomju periodu. Bezsaules noriets bija vissmagākā grāmata, kas bija jālasa un par ko jāraksta. Vienu laiku tika kultivēts uzskats, ka Upīti uz šo grāmatu ir pamudinājis Arvīds Pelše. Kaut kādā ziņā tamlīdzīgu korespondenci muzeja krājumā var atrast. Pelše jau 40. gadu nogalē Upītim raksta, vai viņš nevēlas kaut ko uzrakstīt par tiem autoriem, kas ir izceļojuši. Daudzas trimdas grāmatas Upītim ar viņa statusu 50.–60. gados bija pieejamas. Tās joprojām var redzēt muzeja ekspozīcijā greznajā kabineta grāmatplauktā. Tieši tur ir salikta literatūra, kas vispār nebija publiski iedomājama padomju okupācijas gados. Bezsaules norietu veidoja triecientempā, jo ideoloģiskais uzstādījums bija tāds, ka grāmatai ir jāiznāk uz rakstnieka 90. jubileju 1967. gada nogalē. Pētīju, ka 1967. gada vasarā grāmata ne tuvu vēl nebija pabeigta. Ir saglabājušās vairākas manuskripta versijas, varam redzēt, cik pamatīgi teksts ir rediģēts. Kaut kādā ziņā par grāmatas līdzautoru vajadzētu uzskatīt Ilmāru Īvertu, kurš bija laikraksta Cīņa redaktors. Upītim tobrīd veselības stāvoklis jau ir tāds, ka viņš saviem spēkiem grāmatu nevarētu pabeigt. Ir saglabājušies videohroniku kadri, kuros viņš jubilejas svinību laikā zālē sēž kā kontuzēts, ar tukšu, trulu skatienu un viņam uz galvas no visām draudzīgajām padomju republikām atbraukušie uzbāž tibeteikas un citu "nacionālo atribūtiku". Man kā pētniekam ir šaubas un skepse, cik lielā mērā Upīts pats bija spējīgs rakstīt to grāmatu: tas viss kaut kādā veidā ir likts kopā, lai arī stilistiski un no valodas viedokļa Upīts nepārprotami ir šī teksta autors. Upīts ir ārkārtīgi iznīcinošs pret trimdas autoriem, un tas ir milzīgs kauna traips. Pēdējie 25 mūža gadi daudzējādā ziņā pārsvītro Upīti – kā rakstnieku un kā personību.
Literatūrzinātnieks Ojārs Lāms Latvijas Literatūras gada balvas finālistu izziņošanā par jūsu monogrāfiju teica: "Pats varbūt neapzinādamies un negribēdams, Arnis Koroševskis ir paveicis būtisku darbu mūsu kolektīvās atmiņas kopšanā un publiskās telpas sakārtošanā." Vai tiešām neapzinādamies?
Vispirms jāizsaka liels prieks un pateicība par to, ka beidzot pēc ilgiem gadiem Literatūras gada balvas nomināciju klāstā ir ienākusi arī literatūrzinātne, kas ilgstoši palikusi nomaļus un – šīs balvas kontekstā – nenovērtēta. Man prieks, ka mans darbs tiek novērtēts ar sabiedrisku nozīmi, ka tas var mainīt lasītāju skatījumu uz šiem jautājumiem. Lai gan, redzot procesus, kas ir aizsākušies pēdējā laikā, man pašam par to ir diezgan liela skepse, rūgtums un cinisms. Tādā ziņā ir piepildījies mans redzējums, ar kuru es noslēdzu monogrāfiju, ka izpratne un sapratne par mūsu vēsturi nebūs iespējama. Grāmatā esmu uzskaitījis gan objektīvos, gan subjektīvos iemeslus, kāpēc, manuprāt, tā ir.
Grāmatas noslēgumā rakstāt, ka jums kā Andreja Upīša muzeja darbiniekam dažādi pārmetumi, pat draudi ir ikdiena. Sakarā ar ažiotāžu ap Upīša pieminekli tie droši vien ir pieauguši?
Tas nav nekas jauns. Upīša muzejs šādus uzbrukumus ir saņēmis jau kopš atmodas gadiem. Visvairāk šī situācija bija pamanāma 90. gadu sākumā, kad sāka sijāt mūsu kultūru un vēsturi. Pirmo likvidēja Viļa Lāča muzeju, Andreja Upīša muzejam brīnumainā veidā ir izdevies noturēties. Bet, ik pa laikam mainoties sabiedriskajiem procesiem vai tīri psiholoģiski kaut kam citam mainoties, pārmetumi atgriežas. Protams, tādā kvantumā, kādā esam spiesti to piedzīvot pēdējā mēneša laikā, iepriekš nav bijis. Kā smejos, nav ļaunuma bez labuma. Martā Upīša muzejs sasniedza rekordu individuālo apmeklējumu ziņā (iesmejas). Daudzi apmeklētāji iegādājās arī manu grāmatu, tā ka interese ir uzkurināta. Par pieminekļiem ir runāts tik daudz, ka man jau no tā ir nelabi. Jau vairākās citās intervijās esmu izteicies, ka Upīša piemineklis man nekad nav paticis, un es to neslēpju. Skaidrs, ka tas iemieso tipisko padomju laika estētiku, kā Panteļejeva kungs [tēlnieks Gļebs Panteļejevs] teica, – vēlīnā padomju perioda skarbo stilu. Protams, es neesmu mākslas zinātnieks un neesmu tiesīgs par vides objektiem runāt zinātniskā veidā. Es tos uztveru kā vienkāršs garāmgājējs. Tēlnieka Alberta Terpilovska skulptūrā simboliski ir iemiesota Andreja Upīša smagnējā būtība. Taču jājautā, cik daudz cilvēku to uztver un saprot. Mani mulsina, ka nevienā no līdzšinējām diskusijām nav pieaicināti ne literatūrzinātnieki, ne literatūrvēsturnieki. Par šiem jautājumiem, pirmkārt, spriež juristi, otrkārt – vēsturnieki. Tas, ko līdz šim darījis Publiskās atmiņas centrs, man sāk radīt aizdomas par visu procesu – kā interesēs tas notiek un kas aiz tā visa stāv? Skaidrs, ka runa nav tikai par pieminekļiem. Iespējams, kā muzeja darbinieki mēs to uztveram saasināti, bet esmu stingri pārliecināts, ka, sākot krist pieminekļiem, nākamajiem ķersies klāt muzejiem.
Tomēr jānorāda, ka tas nav tikai emociju iespaidā radies priekšstats, jo Aizkraukles novadā šādas diskusijas aizsākās jau 2021. gada nogalē. Ir pierasts domāt, ka padomju mantojuma pārvērtēšana sākās līdz ar Krievijas iebrukumu Ukrainā, pēc 2022. gada februāra, bet vietējā kontekstā Aizkraukles novada deputāti par to sāka runāt jau 2021. gada novembrī. Bija konkrēts priekšlikums, ka ir jāpārdēvē Upīša vārdā nosauktā iela, jālikvidē arī muzejs un jāpārdēvē bibliotēka un skola, kas nes Upīša vārdu. Tas jau ir ļoti nopietni. Pieminekļu sakarā mani visvairāk samulsināja tas, ka šobrīd gan Rīgas Pieminekļu padome, gan Publiskās atmiņas centrs uzsver, ka ažiotāža ap Upīša pieminekli ir pilnīgi lieka, jo tas tiktu pārvietots neatkarīgi, Kongresu namam tiekot pārbūvētam par koncertzāli vai filharmoniju. Ja piemineklis kā objekts tiktu pārvietots tik un tā, tad man ir jautājums, kādēļ šī mēneša laikā par Upīti kā par personību ir sacelta tik milzīga ažiotāža. Skaidrs, ka šis process ir ārkārtīgi politizēts.
Ja jūs pieaicinātu kādā komisijā, kāds būtu jūsu viedoklis? Konkrēti par Gogoļa, Puškina, Turgeņeva ielu, kas bija ļoti viltīgi ievilkta padomju varas robeža visās okupētajās padomju republikās. Vai vajadzētu šīs ielas pārdēvēt latviešu literātu un kultūras darbinieku vārdos?
Esmu par to daudz domājis. Uzskatu, ka Latvijā bez pamatojuma nevajadzētu atrasties ielām, kas ir nosauktas krievu klasiķu vārdos, lai kā mums šie klasiķi patiktu. Turgeņevs ne pie kā nav vainīgs saistībā ar to, kāda ir mūsdienu Krievija utt. Puškina gadījums ir atšķirīgs, jo viņš, lai cik tas būtu nepatīkami, imperiālisma idejas tomēr pārstāv arī savā daiļradē. Gogolis ir traģikomisks ar to, ka viņš pēc izcelsmes ir ukraiņu autors, bet mēs viņu pieskaitām pie krievu literatūras. Piekrītu, ka nevajadzētu būt to krievu rakstnieku vai kultūras darbinieku vārdos nosauktām ielām, kuriem biogrāfiski nav nekāda sakara ar Rīgu vai Latviju, bet tādā gadījumā ar ielu pārdēvēšanu arī vajadzētu būt prātīgākiem. Šobrīd ļoti nepatīkams gadījums ir sanācis ar Vizmu Belševicu. Pļavniekos tika pārdēvēta Detlava Brantkalna iela: vienu ielas posmu nosauca Belševicas, otru – Annas Brigaderes vārdā. Tas ir tipisks padomju laika apbūves mikrorajons, absolūti nenozīmīga iela, kas ved cauri deviņstāvu māju iekšpagalmiem. Jānis Elsbergs kādā intervijā minēja, ka viņš ļoti to pārdzīvo. Vizmas Belševicas vārdā varēja nosaukt kādu ielu, kas ir biogrāfiski saistīta, teiksim, Grīziņkalna pusē. Ar pārsaukšanu tomēr vajadzētu būt prātīgākiem. Tas, ka Rīgā nav Upīša ielas jau kopš atmodas gadiem, manuprāt, ir pareizi. 1990. gadā tika atjaunots vēsturiskais Skolas ielas nosaukums. Upīša ielai nevajadzētu būt arī vairākās citās Latvijas pilsētās, kuras vēsturiski vispār nav saistītas ar rakstnieku, jo tā ir padomju laiku tradīcija. Ķemeros pat maza ieliņa ir nosaukta Upīša vārdā. Kādā sakarā? Bet Skrīveru jautājums ir pietiekami atšķirīgs. Upīts tur ir ne tikai dzimis, dzīvojis un strādājis, bet viņš Skrīverus arī apraksta savos darbos. Lai vai kā, tā tomēr ir novada vēsture, un sākt svītrot vienu no nozīmīgākajām sava novada personībām – tādā gadījumā tā ir tāda pati prakse, kāda tika piekopta padomju okupācijas apstākļos. Mani ļoti mulsina, ka arī citu muzeju kolēģi pēkšņi ir mainījuši savu viedokli par Upīti. Sanāk tā, ka līdz šī gada 3. martam, kad tika publiskots Pieminekļu padomes lēmums, Upīts bija puslīdz pieņemams, bet pēkšņi nedēļas laikā viņš ir kļuvis par nepieņemamu autoru. Mēs dzīvojam ļoti dīvainā laikā.