Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Saprotam, ka ir jārīkojas. Intervija ar režisoru Dāvi Sīmani

"Man ir jāsaka godīgi, ka man nepatīk, ka šī filma nu ir kļuvusi daļēji pravietiska ne tikai nosaukuma, bet arī satura dēļ," atzīst režisors Dāvis Sīmanis, kura spēlfilma Gads pirms kara liek vilkt paralēles starp 1913. gadu un mūsdienām

No šīs nedēļas Latvijas kinoteātros ir skatāma režisora Dāvja Sīmaņa spēlfilma Gads pirms kara (2021). Šis vēsturiskais trilleris izseko vienam no pagājušā gadsimta noslēpumainākajiem latviešiem Pēterim Mālderim viņa traģikomiskajā un sirreālajā ceļojumā pa 1913. gadu. Februārī notikušajā Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps pasniegšanas ceremonijā šis kinodarbs ieguva astoņas statuetes, arī kategorijā Labākā filma.

Tiekamies ar režisoru nedēļu pirms pirmizrādes, kad uzsnidzis sniegs. "Pēc vasaras esmu nonācis atpakaļ ziemā," saka Dāvis Sīmanis, kurš tikko atgriezies no Portugāles.

Vai vari pastāstīt, ko tu darīji Portugālē?

Tas nebija darba komandējums, bet, iespējams, es tur nofilmēju dažus kadrus savai topošajai dokumentālajai filmai.

Par ko tā būs?

Tā būs dokumentālā filma Nāves nāve/Death of Death par nemirstības meklējumiem mūsdienu pasaulē nevis kā par garīgu, bet zinātnisku vai pseidozinātnisku konceptu.

Kas no tā ir Portugālē?

Lisabonā ir mūsdienīgs okeanārijs. Vienā no akvārijiem dzīvo medūzas, kuras tiek uzskatītas par vienīgajām nemirstīgajām būtnēm uz šīs planētas, jo spēj sevi pastāvīgi reģenerēt un neaiziet bojā. Tie būs ļoti tēlaini kadri kā sava veida audiovizuālās piezīmes, ar kurām papildināt pārējo materiālu.

Kā radās doma par nemirstības tēmu?

Pirms kāda laika uzdūros rakstam par itāļu ķirurgu, kurš vēlējās pārstādīt paralizēta krievu datorprogrammētāja galvu nesen miruša cilvēka ķermenim, kas tādējādi tiktu atdzīvināts. Tas ir pilnīgi frankenšteinisks motīvs, no kura es atspēros un sāku lūkoties dažādos virzienos, piemēram, pašlaik milzīgi līdzekļi tiek ieguldīti tā dēvētajā reverse-aging virzienā.

Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu.

Jā, maija beigās mums ir ieplānota filmēšana vienā no institūtiem ASV, kas nodarbojas ar to.

Nemirstības tēmas kontekstā noteikti ir daudz ētisku jautājumu.

Tur ir daudz ētisku un cita veida jautājumu. Piemēram, varētu pavaicāt: ja notiek cilvēka kiborgizācija, kad lēnām tava ķermeņa daļas tiek aizstātas ar mākslīgi radītām detaļām, kurā brīdī tu pārstāj būt tu pats un kurā brīdī kļūsti par robotu. Futūristi transhumānisti uzskatīs, ka tu turpini būt tu pats, kamēr tev ir tavas smadzenes, bet fenomenoloģijas adepti, kuri mēģina aptvert, kā strādā apziņa, būs citās domās.

Runājot par ētiskiem jautājumiem – pirms vairākām dienām filmas Gads pirms kara feisbuka lapā tika publicēts stāsts par to, ka filmēšanas vajadzībām ledusgabalā ir tikusi iesaldēta līdaka, un tas izraisīja karstu diskusiju, vai tā drīkstēja vai ne.

Tas norāda tikai uz to, ka daudzi cilvēki ir sociālo tīklu verdzībā un nedomā par to, par ko vajadzētu domāt mūsu pašreizējās dzīves kontekstā, kad atrodamies kopējas eksistences iespējamības vai neiespējamības priekšā, – ir sācies karš, bet cilvēki nodarbojas ar ledū iesaldētas zivs apspriešanu. Protams, sociālo tīklu algoritms darbojas tieši tā, lai ieraksti, audiovizuālie materiāli vai komentāri "atrastu" cilvēkus, kas varētu stāvēt ideoloģiski pretējās pozīcijās, lai sāktos konflikts un veidotos šo pretējo viedokļu birums.

Šis gadījums ir sīkums. Daudz karstāki sociālo tīklu kari izceļas, kad tiek skartas politiskās vai ekonomiskās tēmas. Tas viss veido tādu sabiezinājumu, kura atlikums ir tikai cilvēku negatīvās enerģijas izlāde. Nevienu tā nepadara mierīgāku vai labāku. Ir taču tik daudz, par ko tagad domāt un izrādīt savu pilsonisko līdzdalību ar praktisku darbu, nevis sīkmanīgi strīdēties sociālajos tīklos. Reālai rīcībai ir nozīme.

Man ir tuvi cilvēki, kuri ir smagā psiholoģiskajā frustrācijā, ikdienā domājot par Ukrainu, karu un tā absolūto ļaunumu, bet viņi ir spējuši šo frustrāciju pārvērst ļoti aktīvā un atbalstošā darbībā. Viņi palīdz ukraiņu bēgļiem gan finansiāli, gan praktiski. Strādā ar koordināciju bēgļu jautājumos, rada jaunas iniciatīvas atbalstam karā cietušajiem. Šajā situācijā ir milzums lietu, ko var darīt tā vietā, lai šo pašu frustrāciju izsētu sociālo tīklo plakanajā nedomāšanas retorikā.

Filma Gads pirms kara savu pasaules pirmizrādi piedzīvoja tieši pirms gada Roterdamas Starptautiskajā kinofestivālā. Tās nosaukums ir izrādījies pravietisks.

Man ir jāsaka godīgi, ka man nepatīk, ka šī filma nu ir kļuvusi daļēji pravietiska ne tikai nosaukuma, bet arī satura dēļ. Mēs vēlējāmies iestrādāt iracionalitātes tēmu un parādīt nedomāšanas bīstamību, kad cilvēki rīkojas stihiski, ļaujas viltus mācībām un tas viņus noved līdz aktīvam ļaunumam, līdz kara izraisīšanai, līdz slepkavošanai, taču tas bija iecerēts kā atgādinājums par vēsturi, nevis metaforisks mūsdienu realitātes atveids. Bet tā nu ir sanācis.

Tagad atliek tikai vilkt paralēles?

Kad caurskatīju filmu vēlreiz, tā izraisīja pat nelielu nelabumu tajos brīžos, kad pēkšņi saproti, ka daudzas lietas, kas ir bijušas reālas toreiz, ir izrādījušās reālas arī tagad. Ir šokējoši atzīt sev, ka šāda veida ģeopolitiskais neprāts joprojām var pastāvēt. Vistrakākais ir tas, ka Eiropa nezina, ko ar to darīt, jo nevar prasīt, lai mūsdienu eiropietis, un tajā skaitā latvietis, saprastu šo absolūti anahronisko iracionālo domāšanas un rīcības veidu. Tā sniega bumba veļas arvien lielāka un lielāka, un nevienam nav skaidrs, kā uz to reaģēt. Var ieviest dažāda veida sankcijas. Vai tās palīdz? Šobrīd redzam, ka nepalīdz. Skaidrs, ka tām ir jābūt, bet šajā varas modelī, kas pastāv mūsdienu Krievijā, tās drīzāk ir kaut kas mobilizējošs un konsolidējošs.

Vai tas pats attiecas uz kaujas lauku?

Nuja, Ukraina cīnās pret to kaut kādā racionālā veidā, dara to efektīvi un gūst atsevišķus militāros panākumus, tomēr vienlaikus ir patiess izmisums, jo cīņa notiek pret sistēmu, kura ir absurda, – ja vajadzēs, tā atsūtīs vēl 100 000 karavīru, kas ies bojā, un neviens neprasīs, vai sabiedrība tam piekrīt. Vienīgais veids ir Eiropai un pasaulei beidzot saņemties un atbilstošā apjomā sūtīt apbruņojumu, lai ukraiņi, kuri jau tāpat cīnās par mums, to varētu darīt vēl efektīvāk.

Cīņa bez noteikumiem.

Tas ir cieši saistīts ar to, ka Krievijā iracionalitāte ir vertikāla tādā nozīmē, ka tā neattiecas tikai uz varas aparāta pieņemtajiem lēmumiem par to, ka viena valsts uzbrūk citai suverēnai valstij, bet šī iracionālā monstrozitāte ietiecas arī vienkāršo krievu karavīru līmenī. Ja Krievijas režīmam nav neviena mērķa šajā karā kā vien veselas tautas iznīcināšana – genocīds –, tad šī elites bezmērķība un vājprāts translējas arī uz krievu karavīru un viņš kļūst par to zvēru, kurš metas virsū, izvaro, spīdzina, nogalina. Tas ir daudz ļaunāk nekā Pirmajā pasaules karā.

Pirmais pasaules karš bija bezjēdzīgs, bet tajā vēl bija saglabājušās iepriekšējā gadsimta manieres. Vācu un franču kareivji pārstāvēja savu valsti un karoja cits pret citu, bet tajā pašā laikā varēja kopīgi atzīmēt Ziemassvētkus un spēja komunicēt savā starpā. Šobrīd tas nav iespējams. Tas ir skaidrojams arī ar krievu kareivju totālo izglītības trūkumu un galējo tumsonību, kas atbilst Krievijas sabiedrībai kopumā. Arī mūsu valstij vajadzētu aizdomāties par izglītības nozīmi, jo mēs ilglaicīgi esam atstājuši šo lauku novārtā, lai gan tas ir spēcīgākais pilsonisko sabiedrību formējošais spēks. Domāju, ka šis būs tāds pārbaudes laiks, kurā mums būs jāuzdod sev dažādi neērti jautājumi, ja vien mums būs šāda iespēja un nenotiks globāla katastrofa.

Aktieris Lauris Dzelzītis filmā Gads pirms kara atveido Ļeņinu. Viņš sacīja: "Ļeņinu raksturot vārdos man nav viegli. "Šizofrēnisks" būtu par maigu teikts. Nedaudz psihedēlisks." Daudzi cilvēki pēc 24. februāra ļoti intensīvi mēģināja raksturot vārdos arī Vladimiru Putinu.

Filmā Gads pirms kara mēģinām uzsvērt, ka Staļina represiju mēroga kontekstā mēs piemirstam, cik vājprātīgi asiņains bija Ļeņins. Savā ziņā Staļins ir aizēnojis viņa grēkus. Filmā vēlamies parādīt, ka Ļeņins ir iracionalitātes un asins ­ kāres sajaukums, ko Pēteris Mālderis mēģina atkodēt. Pirms fināla ir aina, kurā galvenais varonis Ļeņinam prasa: "Bet kāda jēga?" Viņš atbild: "Jēga vienmēr ir."

Tāpat kā specoperācija norit pēc plāna?

Domāju, ka šobrīd atbilde būtu tāda pati: jēga vienmēr ir, mēs neteiksim, kāda, bet jēga vienmēr ir. Tā ir neskaidra, to nav iespējams artikulēt, un tajā ir sajaukušās visdažādākās lietas. Pavisam nesen pārskatīju mūsu pirms četriem gadiem izveidoto dokumentālo filmu Mūris (tas ir stāsts par Latvijas, Baltkrievijas un Krievijas pierobežu, filma vēsta par dažādām robežām – gan fiziskām, gan prāta radītām – I. A.). Skatos un saprotu, ka tur jau tas viss ir. It īpaši ainā, kas filmēta kādā krievu klosterī, kurā vairāku stāvu augstumā ir freska ar mūsdienu Krievijas specvienības kaujinieka attēlojumu kopā ar Otrā pasaules kara elementiem un komunistiskās revolūcijas, pareizticīgo baznīcas un monarhijas simboliku, kas kopā veido racionāli vai ideoloģiski izslēdzošu lietu jūkli, kas no malas ir pilnīgi neizprotams liberālajai demokrātijai ar savu tiesiskumu, baznīcas nodalīšanu no valsts un sabiedrības līdzdalību visos procesos.

Iepretim ideju haosam?

Šis ideju haoss liek vēlreiz atgriezties pie laika pirms Pirmā pasaules kara, jo tas ir ļoti intensīvs laiks visās izteiksmes formās, kurās piedalās cilvēks, vienalga, vai tā būtu politika, māksla, filosofija, psiholoģija vai kāda cita forma. Tā ir stihija, kuru nav iespējams apstādināt un kurai cilvēki ļaujas, virzoties pretim savai bojāejai. Tajā brīdī nav pat vajadzīgs nekāds Gavrilo Princips, kurš atentātā nogalina Franci Ferdinandu, lai sāktos karš.

Tavā pēdējā feisbuka ierakstā lasāms, ka Mariupolē ar Krievijas raķetes šāviņu nogalināts tavs kolēģis izcilais lietuviešu režisors Mants Kvedaravičs. Kā tu viņu pazini?

Mēs nebijām tuvi draugi, bet mūsu ceļi ir vairākkārt krustojušies. Mēs iepazināmies dokumentālā kino festivālā Visions du Reel Šveicē, kur kopīgi vadījām kinoprojektu attīstīšanas laboratoriju. Viņš bija cilvēks ar izcilu izglītību, kurš ieguvis doktora grādu sociālantropoloģijā Kembridžas Universitātē un kuru patiešām interesēja konflikta zonas un sabiedrības izmaiņas šajās konflikta zonās. Vakar noskaidrojās...

...ka viņš ir nošauts, nevis gājis bojā no raķetes šāviņa.

Jā, ka viņš, visticamāk, ir nonācis krievu karavīru gūstā, spīdzināts un nošauts. Tas ir šokējoši. Tas ir zaudējums Lietuvas kino, kurā Mants Kvedaravičs savu vārdu ir ierakstījis ar tādiem darbiem kā dokumentālā filma Mariupole (2016), kas tika izrādīta Berlīnes kinofestivālā, un traveloga formātā veidotā spēlfilma Partenons (2019), kuras pirmizrāde notika Venēcijas kinofestivālā. Daudzi jo daudzi no šajā karā bojāgājušajiem mums paliek anonīmi, bet tajā brīdī, kad uzzini par sev pazīstama cilvēka nāvi, aptvērums par notiekošā nežēlības pakāpi un tavs paša iekšējais izmisums iegūst pilnīgi citu mērogu.

Citi dokumentālā kino režisori turpina strādāt un karot.

Zinu, ka ukraiņu režisors Oļegs Sencovs, kurš ir pavadījis piecus gadus Krievijas cietumā par iestāšanos pret Krimas nelikumīgo aneksiju, ir viens no brīvprātīgajiem karavīriem Ukrainas bruņotajos spēkos. Pasaule ir pilnībā mainījusies kaut vai tā iemesla dēļ, ka kinorežisoriem, bokseriem un popzvaigznēm ir jāņem rokās ieroči un jācīnās Ukrainā par savas valsts pastāvēšanu.

Dziedātājs Makss Barskihs teica, ka pirms diviem mēnešiem viņš rokās ir turējis mikrofonu, bet tagad tur ieroci.

Izteikums, ka pasaule ir neatgriezeniski mainījusies, vairs nav tikai poētisks, bet gan precīzs raksturojums. Nu nekas vairāk nevarēs būt tāds, kāds ir bijis iepriekš, gan nacionālajā līmenī, gan globālās drošības sistēmas kontekstā.

Šajā laikā Ukraina, Polija un Baltijas valstis ir ļoti satuvinājušās.

Pirmkārt, mēs dzīvojam Krievijas tuvumā. Otrkārt, saprotam, ko nozīmē zaudēt neatkarību, atgūt to un trīsdesmit gadu attīstīt savu valsti, un no jauna izjust apdraudējumu. Kad pēkšņi ieraugām, ka milzīgā militarizētā kaimiņvalsts, slēpjoties aiz falšiem iemesliem un absolūti ignorējot citas valsts suverenitāti, mēģina sagrābt to visbrutālākajā un visasiņainākajā veidā, mēs atšķirībā no Eiropas saprotam, ka ir jārīkojas. Jau tagad ir skaidrs, ka karš rezultēsies desmitgadēm ilgā naidā pret Krieviju un tās iedzīvotājiem – neviens cits ienaidnieks nav spējīgs nodarīt tādu ļaunumu šai valstij, kādu ir izdarījis mūsdienu Krievijas režīms ar Vladimiru Putinu priekšgalā un padarījis to par galēji atstumtu valsti.

Esmu lasījusi tviterī vairākus ierakstus, kuros cilvēki saka: līdz šim esmu uzskatījis sevi par tolerantu cilvēku, bet šobrīd mani pārņem tumšas domas. Ko darīt?

Tā ir milzīga dilemma jebkuram domājošam cilvēkam, jo, no vienas puses, ir skaidrs, ka vissliktākais, ko var darīt, ir cīnīties ar fašismu pret fašismu. No otras puses, nevar ignorēt faktu, ka arī tepat starp mums ir sabiedrības daļa, kas atbalsta šo vardarbīgo režīmu un tā izraisīto karu. Bija pretīgi ieraudzīt Berlīnē notikušo Krievijas sāktā kara atbalstītāju vērienīgo auto parādi ar Krievijas un Padomju Savienības karogiem, kas tika pieļauti, – ja uz ielas satiktos divi neonacisti, viņi uzreiz tiktu izšķirti, neļaujot viņiem pat parunāt, bet šajā gadījumā pēkšņi Eiropas liberālā tolerance ņēma virsroku un šiem orkiem ļāva slavināt karu visbrīvākajā formā. Kā ar sevi tikt galā – tas ir smags jautājums, it īpaši Latvijā, kurā neadekvāta rīcība var ietekmēt valsts iekšējo drošību un politisko diskursu. Tas būs jārisina. Es pats priekš sevis to vēl neesmu atrisinājis.

Kas notiks pašā Krievijā?

Šobrīd man ir pilnīgi vienalga. Man ir svarīgi, kas notiek ar šo pasauli, kurā dzīvoju es un kurā dzīvo mans dēls. Viņš ir divus gadus vecs un neko vēl nenojauš par kara ļaunumu. Es gribētu ja ne savai, tad vismaz viņa dzīvei piešķirt jēgu, kāpēc viņš dzīvo šajā pasaulē, bet visšaušalīgākais ir tas, ka tu šobrīd saproti, ka līdz kaut kādam līmenim vari kaut ko darīt, bet pēc tam kļūsti bezspēcīgs.

Kas ir tas, ko tu vari darīt?

Pirmkārt, var palīdzēt Ukrainai un Ukrainas cilvēkiem. Otrkārt, var darīt savu darbu maksimāli godīgi pret valsti, kurā tu dzīvo. Tas būtu milzīgs ieguldījums valsts ekonomiskajā attīstībā un sabiedrības sašķelšanas mazināšanā, ja tas notiktu visos iespējamos sociālekonomiskajos līmeņos. Piemēram, ja esi ceļu būvētājs, kā var būt tā, ka Rīga izskatās pēc pilsētas, it kā kodolkarš šeit jau būtu bijis? Tu neesi godīgi un vislabākajā veidā darījis savu darbu.

Kur tas izskatās labi?

Vidusjūras valstīs esmu novērojis oficiantus un viņu godpilno izturēšanos pret savu profesiju visa mūža garumā – tas ir cilvēks, kurš no trauku novācēja izaug līdz galvenajam viesmīlim, kurš sagaida apmeklētājus un ierāda viņiem vietas pie galdiņiem. Tas viņam ir gods, nevis gadījuma darbs, kurā iespļaušana klienta šķīvī šķiet kā joks, nevis noziedzīga rīcība pret savu restorānu un tā prestižu.

Tas pats attiecas uz kino veidošanu.

Jā, ja es veidoju filmu kopā ar saviem kolēģiem, mēs ieguldām šajā darbā maksimālu radošo un intelektuālo enerģiju, jo pretējā gadījumā ar to nav jānodarbojas. Pārtrauc to! Tas mums ir jāiemācās. Varbūt "sovoks" ir iznīcis tajos jaunajos cilvēkos, kuriem tagad ir divdesmit un kuros vairāk nav novērojams šis padomju gēns – nepārtrauktā īdēšana, paļaušanās uz kolektīvu, vēlme pēc priekšāteikšanas un aizraušanās ar viltus idejām.

Pilnīgs padomju laika mantojums.

Nesen braucu taksometrā, kuru vadīja aptuveni piecdesmit gadu vecs vīrietis. Gan viņa mašīna, gan arī viņa paša izskats liecināja, ka šī vīrieša dzīvē viss ir puslīdz kārtībā, bet viņš man saka: cik labi bija padomju laikā! Es prasu: kas bija labs? Viņš saka: tu pamosties no rīta, un tev nav jāuztraucas par to, kā tu nopelnīsi naudu. Tas liecina, ka cilvēki negrib uzņemties atbildību, bet tas ir jādara, it īpaši šajā laikā ir jāuzņemas atbildība par saviem lēmumiem, par savu rīcību, par to, ko tu domā un cik kvalitatīvi tu domā.

Cilvēki mēdz romantizēt vēsturi.

Es to salīdzinu ar vardi, kura vārās uz lēnas uguns un nejūt, ka ir izvārījusies, tāpat arī mūsu labklājības līmenis ir uzlabojies lēnām un pakāpeniski, līdz ar to daudzas lietas pa šiem trīsdesmit gadiem mums ir kļuvušas pašsaprotamas, piemēram, iespēja ceļot pa visu pasauli, lasīt, skatīties un domāt, ko vēlies, brīvi iekārtot savu materiālo dzīvi. Skaidrs, ka mums Latvijā ir daudz problēmu – izglītības, sociālās nevienlīdzības un tā pati integrācijas problēma, kas ir jārisina un prasa mūsu iejaukšanos –, bet mēs dzīvojam pavisam citādā labklājības un brīvības līmenī, nekā tas ir bijis pirms tam, – atliek tikai paskatīties uz blakus esošo valsti, un viss ir redzams kā uz delnas.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja