Skandāls saistībā ar iespējamām nelikumībām valsts pārvaldes IT iepirkumu jomā, šķiet, norāda uz diezgan skaidru niansi – cilvēkos zudusi uzticēšanās valsts pārvaldes IT jomai. Jūsuprāt, kādas sekas šis skandāls rada un vai par šo visu kādam nebūtu jāuzņemas politiskā atbildība?
Protams, saistībā ar šo skandālu runājam arī attiecībā par uzticēšanos IT sistēmām, tomēr šeit būtu jāskatās plašāk – par uzticēšanos valstij. Jāatgādina, ka arī iedzīvotāju aptauju rezultāti rāda, ka uzticēšanās valstij ar katru gadu kļūst zemāka un zemāka.
Man kā cilvēkam, kuram pašreizējais Saeimas sasaukums ir pirmais, ir ļoti būtiski, lai politiķi nedomātu, ka visa dzīve riņķo tikai ap Jēkaba ielas ēkām, jo, ja tu dzīvo tikai Saeimā un skaties uz dzīvi caur likumu grozījumiem, tad tev varbūt arī ir sajūta, ka visu laiku kaut kas notiek, mainās, mēs visu laiku par kaut ko balsojam… Un tad tiešām šķiet, ka mēs esam vareni…
Tomēr svarīgi uz šo darbu [Saeimas deputāta amatu] skatīties kā ierindas iedzīvotājam un pilsonim. Un te jāatzīst – kas vēl no iedzīvotāja uzticēšanās konteksta varētu būt vēl sliktāk kā tas, ja pilsonim rodas šaubas par vēlēšanu leģitīmu norisi.
Saistībā ar pērn notikušajām pašvaldību vēlēšanām, kad jau nedēļu pirms vēlēšanu dienas parādījās informācija, ka ir problēmas ar vēlēšanu IT sistēmu darbību, uzaicinājām uz komisijas sēdi visus atbildīgos – no VARAM, CVK, VDAA –, kuri mums apliecināja, ka viss būs kārtībā. Tomēr pienāk pašvaldību vēlēšanu diena, un redzam, ka nekas nav kārtībā. Tad arī kaut kas nenostrādāja un no amata atkāpās CVK vadītāja. Tāpēc jau drīz pēc pašvaldību vēlēšanām komisijā nolēmām, ka regulāri – reizi divos mēnešos – komisijas sēdē tiekamies ar CVK, VARAM un VDAA pārstāvjiem, lai pārrunātu aktuālo situāciju saistībā ar gatavību šī gada Saeimas vēlēšanām.
Un tagad pieredzam šo visu, kad sliktāk jau vairs nevar būt. Nevēlos šobrīd ne savā prātā, ne arī publiski nodarboties ar sazvērestības teorijām, bet man pašam ir tāda sajūta, ka mēs varam uzzināt kaut ko, kas ir varbūt sliktāk, nekā mums šķiet. Šobrīd publiskajā telpā vēl neviens nelieto vārdu «kartelis», bet man šķiet, ņemot vērā visu šo skandālu, iespējams, šeit ir īsts kartelis. Un negribu salīdzināt, kas ir sliktāk un kas nopietnāk, jo visi karteļi no valsts pārvaldības viedokļa ir slikti, bet tā ietekme šeit [esošā IT skandāla ietvaros – red.] varētu būt ļoti nopietna attiecībā uz valsti un tās iedzīvotājiem. Tā nav tikai zaudēta nauda, tās nav tikai kaut kādas korumpētības shēmas, bet pats galvenais – tā ir uzticēšanās vēlēšanu procesam.
Kad uzzināju par šo skandālu, sasaucu komisijas ārkārtas sēdi, kurā piedalījās viens no VDAA vadošajiem darbiniekiem un komisijas sēdē pauda: «Mums viss kārtībā, šodien visi atnāca uz darbu, neviens nav apcietināts. Mēs piezvanījām tām firmām, ar kurām slēgti līgumi, viņiem arī visi ir atnākuši uz darbu, neviens nav apcietināts.» Tajā mirklī es paskatījos acīs saviem kolēģiem – komisijas deputātiem – un nodomāju – tiešām esam nodzīvojuši līdz tam, ka domājam – ja neviens nav apcietināts, tas ir labi…
Komisijā būtībā ir vienots viedoklis, ka šī situācija nav normāla. Negribu tagad taisnoties, bet domāju par to, ko vajadzētu mainīt. Vēl pirms pašvaldību vēlēšanām radās jautājums, kas gatavo iepirkumu tehnisko specifikāciju, – saprotiet, ne deputāti, ne ministri nevar novērtēt, cik profesionāli un caurspīdīgi ticis sagatavots darba uzdevums. Sajūta ir tiešām tāda, ka tie neatkarīgie cilvēki, kas gatavo tehnisko specifikāciju, varbūt ir neatkarīgi no mums – no valsts pārvaldē strādājošajiem, no politiķiem, bet viņi ir ļoti atkarīgi... Nevēlos nevienu konkrēti apvainot, un, ja manām aizdomām nav pamata, tad jau iepriekš atvainojos.
Manuprāt, Valsts prezidenta paziņojums, ka balsis Saeimas vēlēšanās jāskaita manuāli, liecina, ka viņš kā pieredzējis politiķis apzinās, ka, ja turpinām runāt par IT izmantošanu vēlēšanās, mēs uzreiz dodam iespēju vēlētājam apšaubīt šī procesa godīgumu un arī dodam iespēju politiķiem, kuri darbojas pēc principa «jo skaļāk, jo labāk», skaļi paziņot, ka apšauba vēlēšanu norisi un tās rezultātus.
Jā, arī es biju tas, kurš uzreiz pauda, ka par šādu vēlēšanu norisi jāpieņem atsevišķs Saeimas lēmums. Jāatzīst, šādam lēmumam nav tik daudz juridiskās nozīmes, jo šāda lēmuma pieņemšana ir absolūti CVK kompetence, bet, manuprāt, Saeimas lēmumam ir politisks svars. Ar šo lēmumu mazinām šaubas par vēlēšanu procesa godīgumu un demokrātismu. Tikmēr tiesībsargājošās iestādes var turpināt izmeklēt iespējamās noziedzīgās darbības.
Turklāt šajā kontekstā ir vēl viens būtisks jautājumus, uz ko mums visiem svarīgi zināt atbildi, – cik mēs zaudēsim naudu? Jo programmēšanas darbi ir finansēti no ES fondu līdzekļiem, un tieši tāpēc lietu izmeklē Eiropas prokuratūra. Turklāt nav šobrīd skaidrs – varam vai nevaram lietot šo programmatūru… Sabiedrībai obligāti jāzina līdz pēdējam centam potenciālie zaudējumi. Un, protams, – tas būs nākamais solis – kurš par to atbildēs? Nevaram vienkārši nofiksēt zaudējumus, kuri, iespējams, būs simtiem tūkstošu vai miljonu. Un jautājums paliek – kurš par to uzņemsies atbildību? Nevaram tā ar vieglu roku pateikt – nu, neizdevās šis process… Mēs mēdzam lietot frāzi «politiskā atbildība» nu, labi, kāds uzņemas atbildību… Ne par to ir galvenais stāsts, bet par to – kā plānojam šo sistēmu mainīt.
Vēlos arī uzsvērt, ka nekādā gadījumā nedrīkst domāt, ka visi, kas strādā IT nozarē, ir uzskatāmi par blēžiem, tā noteikti nav. Tomēr šī ir nopietna problēma, par ko valdībai un valdības vadītājai vajadzētu paust savu nostāju, bet jaunajai valdībai pēc Saeimas ievēlēšanas vajadzētu šo jautājumu noteikt par vienu no galvenajām prioritātēm.
Daudz tiek runāts par birokrātijas mazināšanu, solīts padarīt efektīvāku valsts pārvaldi. Šis jautājums bijis arī jūsu vadītās komisijas darba kārtībā. Nu jau kādu laiku bijušais Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes priekšsēdētājs Jānis Endziņš vada birokrātijas mazināšanas darba grupu. Kāds ir jūsu vadītās komisijas uzdevums, lai sekmētu birokrātijas mazināšanu?
Kad kļuvu par Saeimas deputātu, tiešām daudz bija dzirdams šis populārais sauklis par birokrātijas mazināšanu. Savulaik piedalījos Saeimas komisijas sēdē, kurā prezentēja Valsts kancelejas (VK) plānotās darbības birokrātijas mazināšanai, tomēr sēdē bija viena problēma – neaizmigt prezentācijas laikā.
Kad sāku vadīt komisiju, norādīju, ka viens no maniem mērķiem ir darīt visu, lai birokrātiju un administratīvo slogu iedzīvotājiem un uzņēmējiem mazinātu. Aicināju VK vadību neaizrauties ar prezentācijām, bet runāt par konkrētām jomām, kur mazināt apgrūtinājumus. Un pirmā joma, diezgan loģiski, bija būvniecība
Rezultātā sagatavoja 72 priekšlikumus, tostarp grozījumus likumos un Ministru kabineta noteikumos. Tomēr jānorāda, ka par šiem 72 priekšlikumiem saņēmām ap 400 iebildumu no citām ministrijām, no kā skaidri var secināt – pati ierēdniecība nevar sevi debirokratizēt. Tikai tad, kad ekonomikas ministrs un premjere pieņēma politisku lēmumu, process sāka virzīties.
Pirms gada redzot, ka ierēdniecība pati nespēj mazināt birokrātiju, sapratu, ka procesu nevar vadīt ierēdniecība un arī ne politiķi. Tāpēc uzrunāju uzņēmēju organizāciju pārstāvjus, kuri attiecīgi piedāvāja J. Endziņa kandidatūru. Nenoliedzami viegli ir kritizēt no malas, un uzņēmēji arī varēja izvēlēties šo taktiku, tomēr viņi deleģēja savu pārstāvi un uzņēmās atbildību par šo procesu, kurā šobrīd konstruktīvi sadarbojamies, lai nepieciešamās normatīvu izmaiņas tiktu īstenotas maksimāli ātri un kvalitatīvi.
Vai šis process arī turpmāk būs viegls? Grūti pateikt. Daudz kas būs atkarīgs no ierēdniecības attieksmes. Turklāt birokrātijas mazināšana attiecas arī uz pašvaldībām, kur arī daudzās jomās vērojama pārlieka birokrātija, ko iedzīvotāji savā ikdienā izjūt vistiešāk.
Pieminējāt pašvaldības – pats esat ilgus gadus strādājis Rīgas pašvaldībā. Daudz tiek runāts par to, ka galvaspilsēta dod būtisku pienesumu valsts tautsaimniecībai kopumā. Kā vērtējat sadarbību starp Rīgu un valsti, tostarp investīciju piesaistē, infrastruktūras attīstībā?
Te būtiski saprast, ka Rīga ir ne tikai lielākā valsts pilsēta, bet arī pirmkārt Latvijas galvaspilsēta, kas savā ziņā pilda valsts reprezentatīvās funkcijas. Līdz ar to, iespējams, nākamajā Saeimas sasaukumā būtu vērts atgriezties pie jautājuma par nepieciešamību pieņemt atsevišķu likumu par galvaspilsētu.
Manuprāt, aktuālākais jautājums šobrīd aizvien ir palicis nemainīgs. Lai arī galvaspilsētā ir nomainījusies politiskā vara, tomēr Rīgai aizvien trūkst ambīciju. Protams, Rīgai un arī Pierīgai ir jābūt galvenajam Latvijas ekonomiskās izaugsmes dzinulim.
Ja skatāmies, kā notiek ekonomiskā attīstība, piemēram, Valmieras novadā, nākas secināt, ka Rīga visu savu potenciālo resursu joprojām līdz galam neizmanto. Man šķiet, galvaspilsētā valda savā ziņā tāds provinciālisms un trūkst ambīciju.
Ja runājam par sadarbību ar valsti – kā komisijas vadītājs zinu pašvaldību darba specifiku, no pieredzes redzu virkni lietu, ko nepieciešams mainīt, lai veicinātu dažāda mēroga rīcību pašvaldībā. Uz komisiju aicinām dažādu Rīgas pašvaldības struktūrvienību darbiniekus, tomēr ne iepriekšējā, ne arī šī sasaukuma pašvaldības politiskā vadība neierosina savus priekšlikumus par uzlabojumiem pašvaldības darbā.
Vēl vairāk – šobrīd komisijā izskatām ļoti sarežģītu likumu par [valstij un pašvaldībām piederošo] kapitāldaļu pārvaldīšanu, protams, lielākoties runājam par lielajām valsts kapitālsabiedrībām, bet tajā pašā laikā ļoti liels šādu kapitālsabiedrību skaits ir tieši pašvaldību līmenī, tostarp Rīgā. Šobrīd šī likuma grozījumiem ir sagatavots 91 priekšlikums un starp tiem nav neviena no Rīgas pašvaldības. Jā, ir priekšlikumi, kurus sagatavojusi Latvijas Pašvaldību savienība un kuri ir aktuāli arī Rīgai, tomēr brīdī, kad komisijā izskatām šos priekšlikumus, sēžu zālē nav neviena Rīgas pārstāvja, kas varētu sniegt pašvaldības viedokli.
Ar to vēlaties teikt, ka Rīga ir pasīva sadarbības kontekstā?
Uzskatu, ka jā. Ja runājam par, piemēram, likuma grozījumiem mājokļu jomā – par grozījumiem Dzīvokļu īpašuma likumā, par apsaimniekošanu –, loģiski, ka tas visvairāk skar galvaspilsētu. Saistībā ar šiem jautājumiem mūsu komisijai ir ļoti aktīva sadarbība ar Ekonomikas ministrijas speciālistiem, Latvijas Namu apsaimniekošanas asociāciju, arī Rīgas namu pārvaldnieka pārstāvji nāk uz komisijas sēdēm un runā par savām idejām, bet, ja runājam par politiķiem un ierēdņiem, kuru pārziņā ir šie jautājumi, – nē, viņi nenāk.
Tikmēr Rīga nav pasīva autostāvvietu politikā – tiek runāts par plānu celt maksu un paplašināt maksas autostāvvietu zonas. Kā vērtējat šo ieceri?
Esmu iepazinies ar publiski pieejamo informāciju, ka Rīgas pašvaldība paredz pakāpenisku stāvvietu tarifu palielināšanu un paplašināt maksas zonas, tostarp Pērnavas ielas apkārtnē pie Grīziņkalna, kā arī padarīt dārgākas vairākas teritorijas tuvāk Vecrīgai. Iecere vēl tiek vērtēta, bet domāju, ka šobrīd pie esošām degvielas cenām nevar uzlikt papildu finansiālo slogu autovadītājiem un ar šo ieceri ierobežot arī uzņēmējdarbību šajās teritorijās.
Tikmēr manu uzmanību ir pievērsis cits pašvaldības projekts – izsludināts konkurss par Ģertrūdes baznīcas publiskās zonas labiekārtošanu, un projekts ar provizorisko tāmi ap 900 tūkstošiem paredz uz pusi samazināt autostāvvietu skaitu šajā vietā. Līdzdalības projekts savus laurus plūca pirms sešiem gadiem, un, manuprāt, pašvaldības prioritātēm jau sen bija jānomainās. Tā vietā projekts ir aktualizēts un pašvaldība plāno to īstenot. Manuprāt, ja šādi projekti ir izvirzīti kā galvaspilsētas prioritātes, tad Rīga nevar pārmest mazāk turīgām pašvaldībām, ka tai ir jāveic nesamērīgi augstas iemaksas pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā.
Šajā nedēļā eskalējās jautājums par airBaltic lūgto aizdevumu – notiek asa vārdu pārmaiņa starp koalīcijas partneriem. Kas tam visam ir pamatā, tostarp ZZS diezgan kategoriskajai nostājai?
Otrdien ZZS Saeimas frakcija uzklausīja satiksmes ministru Ati Švinku, airBaltic padomes priekšsēdētāju, piedalījās arī premjere Evika Siliņa, un tikšanās laikā ZZS pauda trīs nosacījumus, lai ZZS piekristu balsot par 30 miljonu eiro aizdevuma piešķiršanu airBaltic.
Pirmais – uzņēmuma sakārtošana, lai tas būtu rentabls, darboties spējīgs. Tas ir tas, par ko runā arī Valsts prezidents, – par uzņēmuma restrukturizāciju. Otrais – līdz Saeimas lēmuma pieņemšanai par aizdevuma piešķiršanu satiksmes ministram jāuzņemas politiskā atbildībā.
Kāpēc ZZS to pieprasa – jo A. Švinka maldināja Saeimas Budžeta un finanšu komisiju un valdību un neatklāja patieso airBaltic finanšu situāciju, maldināja sabiedrību, jo aviācijas degvielas sadārdzināšanās nav galvenais aizdevuma prasīšanas iemesls, vēl līdz šim nav skaidri izstāstīts, kādiem īsti mērķiem šī summa nepieciešama. Tāpat netiek skaidri garantēts, ka aizdevums tiks atmaksāts, bet tā vietā saņemam kaut kādu liriku, bet ne konkrētu skaidrojumu. Manuprāt, jebkurš iedzīvotājs labi zina – ja tu lūdz aizdevumu, tad neviens nesagaida no tevis kaut kādu liriku, bet skaidru pamatojumu, ka aizdevums tiks atmaksāts.
Turklāt viss arī liecina par to, ka tuvākajos mēnešos airBaltic varētu būt nepieciešama vēl lielāka summa nekā esošais pieprasījums. Turklāt arī Valsts kontroles atzinums ļauj secināt, ka situācija ar uzņēmumu ir satraucoša.
Un trešais punkts – premjerei turpmāk jāuzņemas politiskā atbildība par pirmā punkta izpildi – par uzņēmuma sakārtošanu.
Vakardien E. Siliņa publiski paziņoja, ka visi trīs ZZS rosinātie punkti, lai uzņēmumu nenovestu līdz maksātnespējai, tiks izpildīti un, ja A. Švinkas piedāvātie risinājumi izgāžas, viņš uzņemas politisko atbildību un atkāpjas no amata.
Valdība norādīja arī, ka Satiksmes ministrijā jāveic reorganizācija, domāju, ka līdzvērtīgas pārmaiņas ir jāīsteno arī VARAM, un īpaši tās struktūrvienībā VDAA, kā arī Zemkopības ministrijā. Zemkopības ministrs Armands Krauze jau zināmā mērā ir uzņēmies atbildību un par iespējamiem pārkāpumiem amatpersonu rīcībā ir vērsies Ģenerālprokuratūrā. Ne es, ne ZZS nekad neesam baidījušies uzņemties politisko atbildību un to parādam ar savu rīcību.
Trešdien pēcpusdienā premjere tā kā netieši piekrita ZZS prasībai par Švinkas atlaišanu, gan pieļaujot arī koalīcijas izjukšanu... Tas gan nenotika.
Redziet, nevar turēt koalīciju krēslos procesa pēc. Šis uzņēmums tiešām ir ļoti svarīgs, un mēs saprotam tā nozīmi [kopējā tautsaimniecībā], taču jāsaprot, ka nevar tā vienkārši prasīt naudu bez kaut kādas atbildības uzņemšanās par tālāko situāciju. Tikpat svarīgi ir jau tagad saprast – ja būs nepieciešami vēl papildu līdzekļi, vai valsts budžets to varēs atļauties, īpaši laikā, kad tik daudzām citām neatliekamām vajadzībām, tostarp veselības aprūpē, pietrūkst naudas. Vai mēs tā vienkārši varēsim noņemt finansējumu šīm vajadzībām, lai to iedotu airBaltic? Īsti nē, tāpēc svarīgi panākt, lai airBaltic kļūtu rentabls, svarīgi nodrošināt profesionālu uzraudzību no valdības puses, un jābūt profesionālai uzņēmuma vadībai.
Par gaidāmajām Saeimas vēlēšanām – varat nosaukt trīs konkrētus rezultātus, ko uzskatāt, ka esat šīs Saeimas laikā sasniedzis, un pēc kā vēlētāji tad izdarītu savu izvēli vēlēšanās, un otrs – tā kā šobrīd Saeimā esat pie frakcijām nepiederošs deputāts – vai varat atklāt, ar kuru politisko spēku plānojat kopīgi startēt vēlēšanās?
Runājot par paveikto, noteikti nestāstīšu par katru balsojumu, kurā balsoju kopā ar koalīciju. Kā komisijas vadītājs koncentrējos uz darbiem, kas ir tieši komisijas kompetencē, pirmkārt, attiecībā uz mājokļu jomu, cenšoties sekmēt dažādu konstruktīvu priekšlikumu virzīšanu un ieviešanu neatkarīgi no tā, kurš ir attiecīgo priekšlikumu iniciators. Manuprāt, man ir izdevies sekmēt virkni uzlabojumu Dzīvokļu īpašuma likumā, Dzīvokļu īpašumu pārvaldīšanas likumā. Tāpat ir pieņemti grozījumi normatīvos, kas tagad ļauj pašvaldībai piedalīties ar līdzfinansējumu liftu nomaiņai daudzdzīvokļu mājās, kur tos ir nepieciešams mainīt, taču dzīvokļu īpašnieki vieni paši nevar pilnībā nosegt izmaksas. Tāpat šajā jomā pieņemta vēl virkne būtisku uzlabojumu.
Runājot par kandidēšanu – uzreiz atgādināšu, ka jau 14 gadus esmu vienas partijas – Gods kalpot Rīgai! (GKR) – biedrs. No vienas puses, varu atzīt – man ir žēl, ka Rīgas partija nav šobrīd Rīgas pašvaldībā, jo tā ir pašvaldības partija. Bet attiecībā uz startēšanu Saeimas vēlēšanās – ar ko kopā startēt, galīgais lēmums vēl nav pieņemts, bet patlaban skatāmies uz mūsu partneriem, ar kuriem mēs [GKR] noslēdzām sadarbības līgumu pirms trim gadiem, – uz ZZS – par sadarbību šīs Saeimas sasaukumā. Jā – formāli esmu neatkarīgais deputāts, bet strādāju kopā ar ZZS frakciju Saeimā, un būtu absolūti likumsakarīgi mums startēt Saeimas vēlēšanās Rīgā ar kopīgu sarakstu. Uzskatu par pareizu lēmumu, ka Rīgas vēlēšanu apgabalā no ZZS ar pirmo numuru [kandidātu sarakstā] būtu [pašreizējais ekonomikas ministrs] Viktors Valainis. Jo patlaban, kā varam vērot, pašvaldību līmenī ļoti grūti ir paskaidrot, kāpēc Rīgas pašvaldības vēlēšanās vajadzētu balsot par ZZS, bet šobrīd mēs runājam par Saeimu, un tas, ko dara Valaiņa kungs kā ekonomikas ministrs, – ja pirms dažiem gadiem no kāda politiķa izskanēja frāze, ka Ekonomikas ministriju (EM) vajadzētu likvidēt, jo no tās nav nekādas jēgas, šobrīd jebkurš, pat opozīcijā esošs, atzīs, ka patlaban EM ir tiešām pamanāma.
Kādas ir GKR sarkanās līnijas?
GKR sarkanās līnijas joprojām ir palikušas nemainīgas, nesadarbosimies ne koalīcijas, ne balsojuma līmenī ar tām partijām, kuras neatzīst Krievijas karu Ukrainā. Šādu soli GKR spēra jau pirms trim gadiem, kad pēc Latvija pirmajā vietā (LPV) rīkotajām protesta akcijām pie Brīvības pieminekļa un Rīgas pils saņēmām vairāku biedru iesniegumus par izstāšanos no partijas, jo tajā laikā mums bija noslēgts sadarbības līgums ar LPV. Redzot to, ka šajos mītiņos LPV līderis Ainārs Šlesers un tagadējais Eiropas Parlamenta deputāts Vilis Krištopans slavē un iesaista savās darbībās partijas Stabilitātei toreizējo līderi Alekseju Rosļikovu, uzreiz rosināju GKR valdi pieņemt lēmumu par sadarbības pārtraukšanu ar LPV un Saeimā izstājos no viņu vadītās frakcijas.
Tomēr atgriežoties pie Saeimas vēlēšanām – lai viennozīmīgi jums varētu teikt, ka es startēšu ZZS sarakstā, jāpieņem attiecīgs lēmums GKR par sadarbības līguma parakstīšanu. Patlaban viss liecina par to, ka šādu lēmumu pieņemsim. Es gan neesmu vienīgais GKR pārstāvis, kas plāno startēt Saeimas vēlēšanās, ir apspriestas vairākas kandidatūras, no tiem viens ir GKR priekšsēdētāja vietnieks Andris Treimanis – Latvijā un starptautiski labi zināms futbola tiesnesis un jurists, kam aktuāls ir jauniešu sports. Tāpat GKR valde varētu deleģēt arī citus savus biedrus iekļaušanai kandidātu sarakstos ne tikai Rīgā, bet arī citos vēlēšanu apgabalos.