Oktobra otrajā nedēļā Rīgā bija ieradies godalgotais somu rakstnieks Olli Jalonens. Rakstnieks tikās ar žurnālistiem un kopā ar savu Latvijā izdoto romānu 14 mezgli līdz Griničai (Mansards, 2014) un Debesu lode (Valodu māja, 2023) tulkotāju Maimu Grīnbergu atvēra šīs diloģijas pirmo daļu, par kuru 2018. gadā ir saņēmis Somijas visprestižāko literāro apbalvojumu – balvu Finlandia. Kopumā balvai rakstnieks ticis nominēts sešas reizes. Romāns Debesu lode latviski iznāca 2023. gada vasaras sākumā. Tas vēsta par mazu zēnu Angu, kurš agrā bērnībā kļūst par astronoma un zinātnieka Edmonda Haleja palīgu, un tas viņam paver ceļu uz zinībām. Taču zēns dzīvo XVII gadsimta nogales Svētās Helēnas salā, kas atrodas tik tālu no visiem lēmumu pieņemšanas epicentriem un ir pakļauta savām specifiskajām problēmām, ka Angus dzīves ceļš izvēršas līkloču pilns: guvis mācības no Dieva un Bībeles, ierauts politisku izrēķināšanos murskulī, zēns dodas labākas dzīves un taisnības meklējumos.
Šajā gandrīz piedzīvojumu romānā lasītājs sastopas ar priekšstatiem par cilvēka vērtību, zinātni, reliģiju, māņticību – tēmām, kas ir aktuālas arī mūsdienās, saduroties ar viltus ziņām, propagandu un sazvērestības teorijām. Lai sarakstītu šo aizraujošo romānu, autors 30 gadu ir pētījis Svētās Helēnas salu, kā arī meistarīgi strādājis ar valodu, padarot to par netiešu, bet nozīmīgu tēlu romānā.
"Jalonens meistarīgi tekstā iebūvē atvērtu telpu. Viņa stāsti elpo, un katrā lapaspusē ir gaidas – kā labā, tā – ļaunā," rakstnieka stilu raksturojis somu kritiķis Kouvolans Sanomats.
"1679. gada lappuses / Tās stāsta par akmens kuģi, / kurš ved paradīzes pārpalikumus," – tā sākas romāns Debesu lode, kas, pateicoties arī māksliniecei Ingai Melderei un dizainerei Ilzei Kalnbērziņai-Prā, aizved neatkārtojamā grāmatas lasīšanas piedzīvojumā, kas brīžiem, pāršķirot lapas, liek aizrauties elpai gluži burtiski.
Intervija ar Olli Jalonenu līdzinās uzmanīgai dzīvnieku pēdu izsekošanai vai zvaigžņu pētīšanai. Rakstnieks runā līdzīgi, kā raksta, – ļoti lēni, klusi, vārdus piemeklē apdomīgi bez mazākās izšķērdības, un katram vārdam ir svars.
Ko jums nozīmē katrs jauns tulkojums?
Tas ir ļoti svarīgi. Katru reizi tas ir prieks. 80. gados bija ļoti daudz tulkojumu, bet pēc tam gandrīz 15 gadu nebija. Jā, tas ir svarīgi, jo tulkojumi ietiecas citā kultūrā un arī kritiķu vērtējumi ir atšķirīgi. Jums šeit ir sava literārā vēsture.
Piemēram, kādas atšķirības?
Somijā, iespējams, tāpēc, ka rakstu jau kopš 70. gadiem, lasītāji manus jaunos romānus salīdzina ar senākajām grāmatām, bet Latvijā ir tulkoti tikai divi mani romāni, tāpēc skatījums uz tiem ir svaigs un oriģināls. Latvijā maniem romāniem ir jauna teritorija. Lasītājiem nav nekādu iepriekšpieņēmumu. Viņiem nav jāsalīdzina ar maniem senākajiem darbiem, viņiem ir svaigs skats.
Jūsu brīnišķīgais Angus – zēns no romāna Debesu lode – iedrošināja uzdot vienkāršus jautājumus. Kāpēc jūs vispār rakstāt?
Tas ir mans izteiksmes veids, lai kaut ko pateiktu. Es neesmu pilnīgs introverts, bet tomēr esmu sociāli nedaudz kluss un lēns. Man vieglāk kaut ko gadiem pārdomātu, sev būtisku ir izteikt grāmatā. Ceru, ka tas sasniedz lasītājus daudzu kilometru attālumā no manis. Kad biju jauns, tas man bija ļoti svarīgi.
Jūsu debijas romāns iznāca 1978. gadā. Kā laika gaitā ir mainījusies jūsu izpratne par rakstīšanu?
Savu pirmo romānu rakstīju vēl caur koppapīru. Man bija ļoti jāuzmanās, lai neielaistu kļūdas, es neko nelaboju. Rakstīju, cik vien iespējams gatavu tekstu. Kad rakstīju jau nākamo grāmatu, sapratu, ka rakstīšanas būtība lielā mērā ir labošana un pārrakstīšana. Vēlāk pārrakstīju daudzas, daudzas reizes. Šo pašu Angus grāmatu [romānu Debesu lode] esmu pārrakstījis simtiem reižu. Daudzas rindas vai pat rindkopas ir pārrakstītas vairākas reizes. Piemēram, romāna sākums. Man vajadzēja vismaz divus trīs mēģinājumus, lai uzrakstītu pirmo teikumu un atrastu pareizo intonāciju. Pēc tam ir vieglāk.
Jūsu abu latviski iznākušo romānu valoda ir tik lakoniska, skaidra, ka savā koncentrētībā tuvojas gandrīz dzejai, tomēr paliekot reālisma robežās. Kaut kas starp kuģa žurnāla ierakstiem un dzeju. Vai jūs apzināti veidojat šādu iespaidu?
Es nezinu. Ļoti svarīgi, lai būtu labs tulkotājs.
Un Maima Grīnberga tāda ir!
Jā. Romāna ritms var veidoties pavisam citādi, ja tulkotājs to īsti neuzķer.
Kādi bija jūsu intelektuālie un emocionālie iemesli uzrakstīt romānu Debesu lode?
Sākumā, iespējams, nekādi. Rakstīšanu es izjūtu kā domāšanas procesu, kas iet uz riņķi un kas sevī koncentrē svarīgas lietas. Es pats tikai vēlāk saprotu, kas ir bijusi sēkla un svarīgs avots konkrētajam romānam.
Romāns aug un uzplaukst pats no sevis?
Jā. Esmu secinājis, ka ir svarīgi rakstīt par to, kā mācīties lasīt, rakstīt un rēķināt jebkuros apstākļos, pat bez kādām skolām.
Romāna Debesu lode kontekstā gribas pajautāt, ko jūs uzskatāt par īstu gudrību. Kāds ir gudrs cilvēks?
Šajā romānā es saredzu vismaz divus gudrus cilvēkus. Tas ir Angus, kurš gribēja iegūt zināšanas. Viņš zināja, ka kaut kur ir vairāk zināšanu, nekā viņam piemīt, un vēlējās iet šajā virzienā. Haleja kungs arī bija gudrs vīrs ar labu izglītību. Bet galvenais – viņam piemita spēja saprast, kā apvienot ļoti dažādas lietas, tāpēc viņš varēja atrast jaunus ceļus un veidus, kā domāt. Piemēram, viņš prata apvienot dabas zinības un vēsturi. Viņš spēja apvienot tehniskus jautājumus un augstāko matemātiku. Tas bija viņa lielākais talants – saprast, kā apvienot lietas.
Mūsdienās nereti humanitārās zinātnes tiek pretstatītas eksaktajām – un otrādi, pat sarīdītas. Debesu lode ir skaists cildinājums simbiozei un mijiedarbībai, proti, gan burti, gan skaitļi ir vienlīdz lieliski instrumenti, lai pētītu pasauli. Vai tāds bija nolūks?
Jā. Tās dzīvē nav nošķirtas jomas, tās nav tālu viena no otras.
Vai atceraties sevi septiņu astoņu gadu vecumā?
Jā, man šķiet, ka es atceros atsevišķus brīžus. Nezinu, vai šīs atmiņas ir pareizas, jo vēlāk jau tu atceries pavisam savādāk. Atceros jauna cilvēka iespēju ieraudzīt lietas pasaulē pirmo reizi. To esmu izmantojis arī savos darbos.
Kā jūs pats iemācījāties pazīt burtus un lasīt?
Man šķiet, ka no avīzēm. Es negāju ne bērnudārzā, ne kādā citā pirmsskolas iestādē. Kad sāku iet skolā, es jau mācēju lasīt. Tas bija ļoti jauki, jo man patīk lasīt. Sākumā tie bija dažādi komiksi.
Kā jums šķiet, ko Angus vaicātu par pasauli, ja jūs šodien abi kopā sēdētu un skatītos, piemēram, Eironews? Kur un kā viņš varētu saskatīt zvaigznes virs pasaules elles – izdegušas zemes un nolīdzinātiem ciematiem?
Domāju, ka jautājumi šodien būtu tādi paši kā toreiz. Cilvēki savā būtībā ir tādi paši. Es piedalījos kāda rakstnieka ierosinātā grāmatā 100 gadsimtu, kurā mēs rakstījām 100 stāstu katram Somijas gadsimtam kopš ledus laikmeta. Galvenā ideja bija, ka cilvēki ir vienādi gan akmens laikmetā, gan tagad. Vienīgais, kas ir mainījies, ir informācijas daudzums un pieejamība. Cilvēki akmens laikmetā zināja tikpat, cik tagad. Piemēram, pirms pieciem sešiem tūkstošiem gadu cilvēki ļoti daudz zināja par dabu un dzīvniekiem, tāpēc ka tā bija viņu dzīve un viņiem bija svarīgi dabā izdzīvot. Tagad mēs par dabu zinām ļoti maz. Kaut ko redzam, bet to neizprotam. Mēs neprotam atpazīt dzīvnieku pēdu nospiedumus, neprotam nolasīt, kur dzīvnieks ir aizgājis. Angus mūsdienās būtu tāds pats. Viņam gribētos mācīties lasīt un rakstīt un izdibināt zvaigžņu ceļus.
Viņš joprojām būtu ar savu galvu un kritisko domāšanu un neticētu viltus ziņām?
Jā, šis jautājums ir tikpat svarīgs kā XVII gadsimtā, kad vienlaikus attīstījās zinātne, dzīvoja fiziķis, astronoms, matemātiķis, domātājs Galilejs, bet reizē valdīja arī liela māņticība un cilvēki ticēja baumām. Viss, protams, nav tik melnbalti. Ja es šo darbu būtu rakstījis tikai kā piedzīvojumu romānu, būtu varējis izkāpināt šos kontrastus ļoti asus – mācītāja domāšanu, reliģiskos jautājumus un Edmonda Haleja domāšanu. Es ļoti daudz esmu lasījis par šo laiku. Arī XVII gadsimtā bija reliģiski cilvēki, kas bija ļoti ieinteresēti zinātnē. Viņi pat veicināja apgaismību. Un otrādi. Savukārt Īzaks Ņūtons uzskatīja, ka viņa galvenais uzdevums ir izskaidrot Bībeli. Ņūtonam šķita, ka tas ir viņa svarīgākais uzdevums pasaulē.
Lai sarakstītu Debesu lodi, jūs 30 gadu esot pētījis Svētās Helēnas salu un astronomu un zinātnieku Edmondu Haleju (1656–1742). Somu žurnālistiem droši vien neskaitāmas reizes esat to jau stāstījis, bet, lūdzu, pastāstiet arī KDi lasītājiem – kā sākās jūsu kaislīgā interese?
Es arī citām grāmatām esmu tuvojies ilgā procesā, reizēm pat 25 gadu garumā. Man tas ir raksturīgi, paralēli ieceru vairākus darbus. Sākumā, kad devos uz Svētās Helēnas salu, tas bija paredzēts citam darbam, kuru tobrīd rakstīju. Tas iznāca 1996. gadā, un tajā Svētās Helēnas sala nebija pat minēta. Mēnesi ilga kuģošana Atlantijas okeānā un dzīve uz salas – tā bija tik atšķirīga pieredze no jebkā, ko līdz tam biju piedzīvojis. Tas radīja ļoti dziļu ietekmi. Es sapratu, ka man par to ir jāraksta, lai gan tas var prasīt daudz laika. Tas bija jauks vaļasprieks un lieta, ar ko nodarbināt galvu. Mazpamazām vācu materiālus – lasīju un kopēju. Brīžiem kaut ko uzrakstīju. Šajā periodā notika citi procesi, un iznāca citas manas grāmatas.
Abos jūsu Latvijā zināmajos romānos 14 mezgli līdz Griničai un Debesu lode jūs apvienojat gan specifisku, jūrniecības, astronomijas, ģeogrāfijas terminiem pilnu valodu, gan vienkāršu un viegli uztveramu izteiksmi. Cik svarīga ir lasītāja erudīcija minētajās jomās?
Jā, es saprotu jautājumu. Tas ir tāpēc, ka man patīk detaļas. Dažreiz paiet laiks, lai kaut ko izprastu. Kad izproti, ir daudz vieglāk rakstīt. Nedaudz kā misiju izjūtu pienākumu rakstīt tik precīzi, lai netiktu apšaubīts, ka tas atbilst patiesībai. Protams, manā romānā var būt kaut kas, kas nav tiesa, bet detaļās es gribu būt precīzs, lai tā būtu patiesība. Manos citos romānos tehniskās valodas ir pat vairāk, bet esmu centies radīt arī dzīvas detaļas, lai tas nebūtu tikai aprēķins un lasītājs varētu saprast, ka rakstītais ir patiess.
Vai jūs domājat par žanru, kad rakstāt? Vai tā nosacījumi jums ir svarīgi?
Tādā veidā, ka žanrs noteiks manu sižetu vai personāžus, es nedomāju. Vienā grāmatā izmēģināju, lai tajā būtu ietverts viens sešos septiņos žanros uzrakstīts stāsts. Jā, mani interesē žanra jautājums, bet ne šajos divos romānos. Šie abi ir samērā klasiski romāni. Es mēdzu izmantot skatpunktu, kurā viss svarīgākais ir aiz tā, ko redz galvenā stāstnieka acis. Man svarīgs ir iekšējais skatiens – domāšana. Tāpēc Angus ir labs Debesu lodes stāstnieks. Kamēr vairākus gadus rakstīju šo romānu, kļuvu par Angu un Angus arvien vairāk kļuva par mani. Tā bija laba sajūta. Man īpaši nekas nebija jādara, viss aizgāja ļoti gludi.
Kādus avotus jūs izmantojāt?
Nedaudz izmantoju internetu, bet pirmkārt centos izmantot oriģinālos avotus – grāmatas, avīzes. Centos iegūt informāciju no tā laika. Tas bija iespējams, jo Londona jau XVII gadsimtā bija metropole. Varēju uziet pat ziņas par dienām, kad ir lijis, un sarakstu ar ienākošajiem kuģiem un laivām. Šādas mazas detaļas gribēju iekļaut pēc iespējas vairāk. Protams, ne visu. Pietiek, ka esmu minējis kaut daļu no tā.
Vai jūs pētījāt Londonas arhīvu materiālus?
Jā, bet tie ir tik milzīgi. Ja gribētu izpētīt Rietumindijas kuģu sarakstu, tas man aizņemtu simt gadu.
Romānā 14 mezgli līdz Griničai ļoti uzrunāja arī psiholoģiskais līmenis, attiecību musturi starp šiem četriem ceļotājiem. Cik svarīgas jums bija viņu attiecības?
Jā, jo ilgāk raksti, jo cilvēku attiecības kļūst aizvien svarīgākas. Cilvēki ir līdzās, un ir iespējams novērot viņu attiecības un kaislības. Jo ilgāk raksti, jo biežāk notiek tā, ka viņi sāk dzīvot paši savu dzīvi. Diezgan bieži gadās, ka no rīta, kad dodos uz savu darbistabu, man ir noteikts plāns, kā visam vajadzētu virzīties, bet pēcpusdienā viss ir mainījies, jo personāži no mana plāna ir aizgājuši pa citiem ceļiem. Parasti tas ir pareizais virziens. Pēdējā laikā es sekoju viņu izvēlētajiem ceļiem tāpēc, ka šie cilvēki tekstā dzīvo. Romānā 14 mezgli līdz Griničai personāži daudzas reizes mainīja savas attiecības, kā es nebiju ieplānojis. Tagad man mainīt šos plānus ir daudz vieglāk nekā agrāk.
Kā jūs varējāt uzrakstīt Ailu – tik dzīvu, pilnasinīgu sievieti? Kā jūs varat zināt, kā jūtas un domā sieviete?
Es laikam mēģinu izvairīties no cenšanās darīt kaut ko īpašu. Kritiķi pat mēdz rakstīt, ka, viņuprāt, manus sieviešu tēlus ir uzrakstījusi rakstniece.
Kādas ir jūsu pārdomas par lasīšanas un rakstniecības nākotni mākslīgā intelekta laikmetā? Vai, jūsuprāt, tas kaut kā sašūpos rakstnieku līdzšinējās attiecības ar lasītājiem?
Man jāatzīst, ka es to nevaru uzminēt. To tiešām ir grūti pateikt, tāpēc ka šī joma attīstās tik ātri. Stāstus par mākslīgā intelekta iespējām mēs bijām dzirdējuši jau agrāk, bet tagad, kad cilvēki to lieto pat universitātē... Tas šo spēli pēkšņi ļoti ir mainījis. Tie piemēri, ko esmu redzējis, man nešķiet labi. Varbūt mākslīgais intelekts var kaut ko aizstāt, bet, lai tas notiktu ar mūsdienu dzeju un prozu, jāpaiet vēl ļoti ilgam laikam. Daiļliteratūrā tas ir arī jautājums par cilvēka balsi, rokrakstu un viņa personīgo pasauli, kurai nav iespējams tik viegli piekļūt. Uz to es paļaujos un ceru.
Šķiet, ka tā ir globāla problēma, kā saglabāt lasīšanas instinktu un pievērst lasīšanai pusaudžus. Vai jūs varētu ieskicēt, cik dzīva un lasītāju atbalstīta šobrīd ir literatūra Somijā?
Jā, arī Somijā šajā ziņā ir notikušas pārmaiņas. Rakstīšana ir ļoti populāra. Tūkstošiem cilvēku grib uzrakstīt grāmatu – raksta savu biogrāfiju un tamlīdzīgus stāstus. Bet ar lasīšanu ir drūmāk. Vissliktāk šajā ziņā ir ar jauniem puišiem. Viņiem nepatīk lasīt. Jūs varat pabeigt skolu, izlasījis knapi vienu grāmatu. Taču pastāv subkultūras, par kurām jauni cilvēki daudz lasa, raksta blogus un rīko diskusiju klubus. Protams, kopumā situācija ir ļoti atšķirīga. Pagājušā gadsimta 70.–80. gados bija tikai daži izdevēji, bet daudz bibliotēku un grāmatveikalu. Cilvēki daudz lasīja. 90. gados situācija pilnībā mainījās. Pārsvarā lasa trillerus, detektīvus, fantāzijas literatūru un biogrāfijas. Bet, kā jau teicu, vissliktāk ir ar jauniem puišiem, viņi nelasa un iestāsta cits citam, ka lasīšana ir domāta vecmodīgiem cilvēkiem.
Latvijā jau augstskolu pasniedzēji ceļ trauksmi, ka studenti nav spējīgi lasīt garākus tekstus, arī specifisku mācību literatūru. Kā ir Somijā?
Jā, mums arī ir parādījusies šī problēma.
Vai šajā haosa un apjukuma pilnajā laikā jums kā rakstniekam ir viegli saprast, par ko rakstīt? Kas ir svarīgais?
Agrāk tas bija ļoti viegli. Tiklīdz biju pabeidzis vienu darbu, nākamajā dienā jau sāku nākamo. Tagad, kad esmu vecāks, man pa vidu ir nepieciešama pauze, lai visu kārtīgi apdomātu. Pēdējos 20 gadus man galvā visu laiku ir jautājums – vai tas ir svarīgi? Kas ir visnozīmīgākais? Vai tas ir rakstīšanas vērts? Bet, tiklīdz ieej rakstīšanas procesā, kaut kas paveras un visas nozīmes un jēga koncentrējas. Grāmatas rakstīšanas vidū es saprotu, ka ir jēga. Tā ir privilēģija, ka tev ir tik daudz laika, lai rakstītu un domātu. Mūsdienās daudziem cilvēkiem tas nav iespējams.