Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +6 °C
Apmācies
Trešdiena, 27. novembris
Lauris, Norberts

Man nav tāds ego, kas saka – man obligāti jāsēž pie pirmās pults! Intervija ar vijolnieci Vinetu Sareiku

"Esmu priecīga, ka sezonas garumā lielāko daļu koncertu varu nospēlēt Berlīnes filharmonijā un jau pēc desmit minūtēm būt mājās," saka vijolniece Vineta Sareika, kura ir kļuvusi par Berlīnes filharmonijas orķestra pirmo koncertmeistari

Vijolniece Vineta Sareika, kura līdz šim ir guvusi atzinību pasaulē galvenokārt kā stīgu kvarteta Artemis Quartet dalībniece, šogad izraisīja rezonansi simfoniskās mūzikas vidē: 17. februārī tika paziņots, ka viņa ir uzvarējusi konkursā uz Berlīnes filharmonijas orķestra pirmā koncertmeistara amatu. Vineta Sareika ir pirmā sieviete slavenā kolektīva 141 gada vēsturē, kas ieņem šo prestižo posteni. Šī ziņa ar spēcīgu, laika garam atbilstošu feministisku vēstījumu uzreiz izskanēja globālā mērogā. Pats galvenais, ka Berlīnes filharmoniķi – labākais simfoniskais orķestris pasaulē – novērtē latviešu mūziķes talantu, pieredzi un profesionālismu. Vineta Sareika ir izcila māksliniece, kura ļoti ātri ir pierādījusi savas radošās spējas Berlīnes filharmonijas orķestra sastāvā: šajā kolektīvā viņa spēlē tikai kopš 2022. gada 1. maija, līdz šim viņa bija pirmo vijoļu grupas mūziķe.

Oficiāli savas gaitas Berlīnes filharmoniķu pirmās koncertmeistares amatā Vineta Sareika sāka Riharda Štrausa mūzikas programmā, kas 7. un 10. aprīlī orķestra galvenā diriģenta Kirila Petrenko vadībā skanēja Lieldienu festivālā Bādenbādenē (Berlīnes filharmoniķi ir festivāla rezidējošais orķestris). Koncertā bija iekļautas Četras pēdējās dziesmas, ko izpildīja soprāns Diāna Damrava, un simfoniskā poēma Varoņa dzīve, kuras vijoles solo mirdzēja Vineta Sareika. Maija sākumā viņa spēlēja orķestra turnejā Spānijā.

Vineta Sareika ir bijusi Flandrijas Karaliskā filharmonijas orķestra pirmā koncertmeistare (2011–2013; tagad tas tiek dēvēts par Antverpenes simfonisko orķestri) un spēlējusi kā koncertmeistare Briseles Karaliskās operas un Briseles filharmonijas orķestrī. No 2012. līdz 2021. gadam viņa muzicēja kvartetā Artemis. Kā soliste Vineta Sareika ir uzstājusies kopā ar Londonas filharmonijas orķestri, Londonas kamerorķestri, Beļģijas Nacionālo orķestri un citiem kolektīviem. Kopš 2017. gada viņa ir kamermūzikas profesore Berlīnes Mākslas universitātē.

19. maijā Vineta Sareika būs vieskoncertmeistare Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas noslēguma koncertā Lielajā ģildē – LNSO galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā skanēs Riharda Štrausa Četras pēdējās dziesmas (soliste Anu Komsi) un Dmitrija Šostakoviča Desmitā simfonija. Nākamajā sezonā Vineta Sareika būs Ženēvas Starptautiskā stīgu kvartetu konkursa un Briselē notiekošā Karalienes Elizabetes Starptautiskā vijolnieku konkursa žūrijas locekle.

Mūsu saruna ar Vinetu Sareiku notika aprīļa sākumā Lieldienu festivālā Bādenbādenē.

Jums ir liela pieredze gan kā solistei, gan kā kamermūziķei, un tagad jūsu profesionālajā dzīvē sākas jauns periods. Kāpēc jums šajā karjeras posmā bija vēlme kļūt par daļu no liela, slavena simfoniskā ansambļa?

Berlīnes filharmoniķi ir tāds orķestris, kurā nokļūt sapņo ikviens mūziķis. Arī es sava muzikālā ceļa pirmsākumos daudz klausījos Berlīnes filharmoniķu ierakstus, tas bija Olimps, kurā gribējās uzkāpt – spēlēt šajā kolektīvā. Es jau vairāk nekā desmit gadu dzīvoju Berlīnē, un man šķita likumsakarīgi piedalīties orķestra izsludinātajā konkursā. Tieši pirms gada es tiku tutti pozīcijā pirmo vijoļu grupā. Pirms koncertmeistara amata konkursa man bija šaubas – man vēl bija pārbaudes laiks tutti pozīcijā, un es nezināju, kā uz to skatīsies apkārtējie, jo viedokļi mēdz būt dažādi un ir kolēģi, kuri to visu redz un uztver citādi. Es līdz pēdējam brīdim nebiju simtprocentīgi pārliecināta, vai vispār piedalīšos šajā konkursā. Tomēr izlēmu piedalīties, jo sapratu, ka neko nevar zaudēt. Var tikai iegūt.

Kāpēc jums gribējās kļūt par Berlīnes filharmoniķu pirmo koncertmeistari? Kāda bija jūsu motivācija?

Vēl pirms pievienošanās stīgu kvartetam Artemis es trīs gadus biju Flandrijas Karaliskā filharmonijas orķestra pirmā koncertmeistare. Uzskatu, ka man piestāv šī loma. Muzicējot Berlīnes filharmoniķu pirmo vijoļu grupā, man bija interesanti iepazīt orķestri no iekšienes, un man nav tāds ego, kas saka – man obligāti jāsēž pie pirmās pults! Nē, tas galīgi nebija noteicošais. Vienīgais, par ko visvairāk uztraucos tutti pozīcijā, bija tas, ka ļoti ātrā tempā ir jāapgūst apjomīgas programmas, jo tutti vijolniekam ir jāspēlē vairāk programmu nekā koncertmeistaram.

Es neesmu cilvēks, kas zibenīgā tempā spēj to visu apgūt, un šķita, ka mana pieeja kļūst nedaudz virspusēja: mēs spēlējam grandiozus opusus, piemēram, Mendelszona oratoriju Elija un Bruknera simfonijas, un man pēc ilgajiem kvartetā pavadītajiem gadiem ir vēlme maksimāli rūpīgi iepazīt katru opusu, ko atskaņoju. Vienmēr gribas iedziļināties, saprast, izlasīt tekstu, uzzināt darba rašanās vēsturi, iegūt pēc iespējas vairāk informācijas. Spēlējot tutti pozīcijā, tas vienkārši nav reāli iespējams – katru nedēļu ir jāiemācās kaut kas jauns. Man apkārt bija nošu kalni, un likās, ka nespēju ar to visu laikus tikt galā.

Protams, koncertmeistaram ir lielāka atbildība, bet ir mazāk nošu materiāla, kas ir jāapgūst tik ātrā tempā. Šajā amatā to var apgūt padziļināti, un šī iespēja mani uzrunā daudz vairāk. Atbildība nozīmē arī adrenalīna pieplūdumu. Man tikko ir aizritējis pirmais gads orķestra sastāvā, un tas, ko turpmāk darīšu savā jaunajā pozīcijā, atšķiras no līdzšinējiem pienākumiem, bet mani šis darbs nebaida, man tas dod švunku, uzlādē ar enerģiju un motivē visu izdarīt pēc iespējas labāk un saprast mūziku padziļināti.

Ko jaunu jums dod šis amats – varbūt kaut ko tādu, kā jums līdz šim pietrūka savā darbībā?

Principā viss ir jauns. Tā ir iespēja komunicēt un iedvesmoties no izciliem diriģentiem un solistiem, kas pie mums brauc. Katrs sniedz jaunus impulsus, par ko es nebiju aizdomājusies līdz šim. Man ļoti patīk muzicēt ar saviem kolēģiem, piemēram, šeit Lieldienu festivālā Bādenbādenē es spēlēju Riharda Štrausa simfonisko poēmu Varoņa dzīve ar izvērstām solo pasāžām. Ja koncertā viss izdodas, es jūtu pozitīvu enerģiju no visa kolektīva – tas nav aprakstāmi! Tas mani ļoti iepriecina un iedvesmo.

Kādi ir pirmā koncertmeistara galvenie darba pienākumi?

Koncertmeistars ir tilts starp diriģentu un orķestra mūziķiem. Viņš ir impulsu devējs visam ansamblim. Vienalga, vai es spēlēju kvartetu vai uzstājos orķestra sastāvā, cenšos uzlūkot visus opusus kā kamermūziku, kurā visu nosaka saspēle starp izpildītājiem. Man kā koncertmeistarei ne tikai ir jāzina sava partija, bet arī jānodrošina saikne starp mūziķiem. Man ir jāzina, kurā brīdī ir kāds duets ar oboju, kurā brīdī ir jāgaida impulss no sitaminstrumentiem, – partitūra ir jāpārzina plašāk. Ja kādā brīdī diriģentam kaut kas atgadās vai kaut kas aizmirstas, man ir jārūpējas, lai orķestris turpinātu darboties kā vienots organisms. Pirms sākas programmas mēģinājums, ir jāsagatavo nošu materiāls, jāpārbauda štrihi, lai mums visiem būtu kopēja koncepcija un virziens. Ir jāuztur kontakts ar diriģentu, koncertmeistaram ir jābūt informētam, kādas ir diriģenta vēlmes un idejas.

Cik liela būs jūsu slodze? Kāds ir koncertmeistara darba apjoms?

Orķestrī esam trīs pirmie koncertmeistari – amerikānis Noa Bendiks-Bolglijs, japānis Daisins Kasimoto un es. Visilgāk šo amatu ieņem Daisins. Mēs sadalām visu sezonu. Ir svarīgi koncerti, turnejas un Lieldienu festivāls Bādenbādenē, kurā ir jābūt klāt diviem koncertmeistariem, jāspēlē kopā.

Kā jūsu starpā tiek sadalīts sezonas repertuārs?

Mēs par to vienojamies, katram ir savas vēlmes un intereses. Katram ir arī savs grafiks, piemēram, kāds solokoncerts. Mums tas viss ir jāsaskaņo. Esmu apmierināta ar abiem kolēģiem, mums ir ļoti labas attiecības.

Kādas ir jūsu vēlmes repertuāra ziņā? Ko jūs gribētu spēlēt kopā ar šo orķestri?

Pagaidām man vēl ir grūti teikt, es tveru katru mirkli. Man ir ļoti dzīva interese par visu kopumu, un es izbaudu katru koncertu ar katru diriģentu.

Praktisks jautājums: kā jūsu fani no Latvijas var uzzināt, kuros Berlīnes filharmoniķu koncertos jūs spēlēsiet?

Labs jautājums! Man laikam būs jākļūst aktīvākai sociālajos tīklos un jāievieto šī informācija savā mājaslapā. 25., 26. un 27. maijā piedalīšos diriģentes Simonas Jangas vadītajā Olivjē Mesiāna simfonijas Turangalila atskaņojumā. 15., 16. un 17. jūnijā būs koncerti maestro Zubina Metas vadībā, skanēs Roberts Šūmanis, Bēla Bartoks un Pēteris Čaikovskis. Kopā ar Zubinu Metu jūnijā uzstāsimies arī Šveicē. 24. jūnijā spēlēšu sezonas noslēguma koncertā Berlīnes brīvdabas estrādē Waldbühne – Karla Marijas fon Vēbera, Riharda Vāgnera un Riharda Štrausa programmu diriģēs Andris Nelsons.

Man ļoti bieži būs jāatskaņo Štrausa Varoņa dzīve, kurā ir izvērsts vijoles solo, – tā skanēs mūsu galvenā diriģenta Kirila Petrenko vadītajā 2023./2024. gada sezonas atklāšanas koncertā Berlīnes filharmonijā 25. augustā un Eiropas festivālu turnejā Zalcburgā, Lucernā un Parīzē. Novembrī Varoņa dzīvi spēlēšu Berlīnes filharmoniķu Āzijas turnejā.

Berlīnes filharmonijā spēlēšu koncertos, ko diriģēs Herberts Blumstets (22., 23. un 24. septembrī), Tugans Sohijevs (28., 29. un 30. septembrī) un Andris Nelsons (14., 15. un 16. decembrī). Piedalīšos Kirila Petrenko diriģētajos Jaungada koncertos 29., 30. un 31. decembrī. Lieldienu festivālā Bādenbādenē 2024. gada martā manā pārziņā būs Riharda Štrausa opera Elektra.

Kā jau teicāt, kopā ar Berlīnes filharmoniķiem bieži spēlēsiet Štrausa Varoņa dzīvi. Kāpēc jums pašai ir interesants šis opuss?

Tā ir vesela dzīve! Vijoles partija glezno varoņa sievas portretu, un es to uztveru ļoti vizuāli. Štrauss notīs ir pieminējis īpašības, kuras ir svarīgas, lai uzburtu šo tēlu. Tiek uzskatīts, ka komponista attēlotā sieviete ir viņa dzīvesbiedre Paulīne. Viņai ir tik daudz personības šķautņu: manā partijā tās ir gan maigas un dziedošas, gan izsmejošas un pat agresīvas pasāžas. Jo vairāk es spēlēju Varoņa dzīvi, jo spilgtāk iztēlē veidojas šīs sievietes portrets. Es viņu iepazīstu arvien tuvāk, viņa atklājas kā sievišķīga, kaprīza dāma ar kolorītu raksturu. Pirms pirmā mēģinājuma ar orķestri nospēlēju Kirilam Petrenko savu solo, un viņš teica: jo trakāk, jo labāk! Štrauss esot sacījis, ka viņa sieva ir 'mazliet koķeta un mazliet perversa". Interpretējot šo darbu, var dot vaļu fantāzijai – varu justies brīva un neierobežot sevi nekādos rāmjos, neiet tikai vienā virzienā, bet mēģināt padarīt emociju paleti pēc iespējas košāku.

Jums jau ir bijusi iespēja tuvāk iepazīt Berlīnes filharmoniķu diriģentu Kirilu Petrenko, kurš ir gan mūziķu, gan klausītāju dievināts mākslinieks. Viņš ir orķestra lielākā zvaigzne. Kā ir būt ar viņu kopā mēģinājumos un pēc tam koncertā? Kas, jūsuprāt, padara viņu tik neordināru?

Kirils Petrenko pilnībā sevi atdod mūzikai, netaupa nevienu procentu no sevis. Dažreiz mums šķiet, ka Kirilam ir vairāk jāuzmanās, lai viņš neizdegtu, it sevišķi, ja viņš diriģē tik lielu opusu kā Štrausa opera Sieviete bez ēnas, kā tas notiek Lieldienu festivālā Bādenbādenē. Nav iedomājams, ka viņš uz kādu mēģinājumu atnāktu mazāk sagatavojies vai taupītu spēkus. Kirilam šāda iespēja neeksistē, viņš vienmēr absolūti precīzi zina, kas mums jādara un jāuzlabo. Mēģinājumos viņš strādā ļoti strukturēti, un tad, kad sākas koncerts, mūsu priekšā ir pavisam cits Kirils – protams, skaņdarba struktūra un atskaņojuma ideja saglabājas, tā jau ir izstrādāta, bet koncertā viņa sejas izteiksmē ir redzams tas raksturs, kādu viņš vēlas ielikt mūzikā. Nezinu nevienu citu diriģentu, kurš tā iedvesmo mūziķus un aizrauj viņus sev līdzi – līdz pašai pēdējai pultij. Visi orķestra mākslinieki atsaucas un elpo vienā ritmā. Kirilam piemīt pārliecināšanas maģija – koncertā ir sajūta, ka šo mūziku nevar atskaņot citādi, kā viņš to tajā brīdī dara.

Kirils Petrenko nekad nesniedz intervijas un ar pasauli runā tikai caur mākslu. Kāds viņš ir komunikācijā ar mūziķiem? Cik viņš ir atvērts ar jums?

Riharda Štrausa mūzikas programma – Četras pēdējās dziesmas un Varoņa dzīve –, ko atskaņojam Lieldienu festivālā Bādenbādenē, man ir pirmā, kuru kā koncertmeistare sagatavoju kopā ar Kirilu. Šajā gadījumā, kad man ir tik liela solopartija, mums bija ciešāk jāstrādā kopā, jāsaskaņo tempi. Mums ir ļoti cilvēcīgs kontakts. Kirils tik dziļi dzīvo mūzikā, ka komunikācijā ar viņu nekad nav liekas pļāpāšanas, viss ir pakļauts augstākam mērķim. Es to cienu un saprotu. Diriģents netērē laiku tukšām sarunām.

Jums tagad būs divu gadu pārbaudes laiks pirmās koncertmeistares amatā, vai ne?

Jā, visiem mūziķiem ir šāds pārbaudes laiks. Tas var beigties arī agrāk, bet oficiāli ir divi gadi. Tuvojoties pārbaudes laika beigām, lēmumu pieņem visi orķestra mūziķi, notiek iekšējais balsojums.

Vai jums ir neliels uztraukums? Vai vienkārši izbaudāt visas radošās iespējas, kas jums pašlaik ir, lai kas arī notiktu tālāk?

Uztraukumam nav pamata. Tas tikai var visu sabojāt. Neko labu uztraukums nenes. Arī savā iepriekšējā tutti pozīcijā man bija pārbaudes laiks. Tagad sanāk, ka jaunajā amatā man atkal sākas pārbaudes laiks. Ko es varu darīt? Tikai dot vislabāko, uz ko esmu spējīga, un kvalitatīvi, pārliecinoši sagatavot programmas. Visiem nekad nepatiksi, un nav nekāda pamata mēģināt izdabāt visiem orķestrī un šajā procesā pazaudēt savu personību. Man vienkārši pēc iespējas labāk ir jādara savs darbs.

Kā jūs raksturotu darba atmosfēru orķestrī?

Gaisotne ir pozitīva, pieeja darbam ir ļoti profesionāla. Varu teikt to pašu, ko teicu par Kirilu Petrenko, – orķestris kalpo augstākam mērķim. Es neapgalvotu, ka orķestra mūziķi tagad būtu mani labākie draugi, tā tomēr ir darba atmosfēra, viss notiek ar lielu cieņu. Spēlējot Varoņa dzīvi, ļoti jutu atbalstu no kolēģiem, tas izpaužas arī viņu skatienos, piezīmēs. Ja ir kaut kāda kritika, tā ir konstruktīva.

Kā savu jauno amatu savienosiet ar solistes darbību? Kā plānosiet savu grafiku ārpus orķestra?

Pirmajos gados vispirms būs jāsaprot, cik liels būs darba apjoms orķestrī, cik laika aizņems programmu sagatavošana. Nekādā ziņā negribu iedzīt sevi stresā, pieņemt pārāk daudz piedāvājumu un atstāt lietas pusdarītas – labāk mazāk, bet kvalitatīvi. Turpināšu sniegt solokoncertus, arī kamermūzika man ir ļoti nepieciešama, bet visu darīšu ar mēru. Divas nākamās sezonas man būs pārejas posms, kad varēšu saprast, cik laika atliek citiem projektiem. Berlīnes Mākslas universitātē (Universität der Künste Berlin jeb UdK Berlin) man ir studenti kamermūzikas programmā – arī šis darbs man ir ļoti svarīgs, negribu to pazaudēt vai veltīt studentiem mazāk laika.

Kad tuvākajā laikā dzirdēsim jūs Latvijā?

Maijā vienu nedēļu būšu Rīgā – kā vieskoncertmeistare uzstāšos Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra sezonas noslēguma koncertā 19. maijā Lielajā ģildē diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā. Programmā ir iekļautas Riharda Štrausa Četras pēdējās dziesmas, kuras ar Berlīnes filharmoniķiem tikko spēlējām Lieldienu festivālā Bādenbādenē, un Dmitrija Šostakoviča Desmitā simfonija.

Latvijā notiek asas diskusijas par krievu mūzikas atskaņošanu. Vai šo tēmu apspriež arī Berlīnes filharmoniķi?

Berlīnē kolēģu vidū šādas diskusijas neesmu dzirdējusi. Uzskatu, ka šādā laikā būtu absurds nespēlēt Šostakoviču, – es runāju savā, nevis orķestra vārdā. Pašlaik viņa mūzika ir svarīgāka nekā jebkad agrāk. Cilvēka ciešanas mūzikā Šostakovičs ir atainojis tik spilgti kā neviens cits – tās sasaucas ar to, kas tiek piedzīvots mūsdienās. Būtu neloģiski sodīt komponistu par to, ka viņš ir sacerējis mūziku, kas ataino arī viņa paša ciešanas un to, ko režīms spēj nodarīt gan radošam cilvēkam, gan sabiedrībai.

Šogad februārī ziņa par jūsu iecelšanu Berlīnes filharmonijas orķestra pirmās koncertmeistares amatā zibenīgi aplidoja visu pasauli – par jums rakstīja kā par celmlauzi, gandrīz kā par "pirmo sievieti uz Mēness". Nekad agrāk sieviete šo amatu Berlīnes filharmoniķos nav ieņēmusi. Kā jūs pati uztvērāt šo publicitātes aspektu un plašo starptautisko rezonansi? Vai bijāt par to laimīga, vai tas jums lika arī pasmaidīt? Kāda bija jūsu reakcija?

Es biju vienkārši laimīga, ka ar savu sniegumu esmu pārliecinājusi tik prasīgu konkursa žūriju. Man ir grūti spriest, vai esmu lepna par to, ka esmu pirmā sieviete šajā amatā Berlīnes filharmoniķos. Esmu lepna un pateicīga, ka es kā mūziķe spēju pārliecināt un tiku novērtēta, ka man uzticas un sniedz iespēju strādāt šajā orķestrī. Man šķiet, ka diskusija par sievietēm un vīriešiem mūzikā pamazām aizvirzās otrajā plānā – esmu redzējusi pietiekami daudz citu orķestru konkursu, un man ir iespaids, ka visu izšķir kandidātu snieguma kvalitāte. Protams, bija ļoti ilgs laiks, kad dzimums bija svarīgs faktors, vecajos videoierakstos ir redzams, ka pārsvarā orķestros spēlē tikai vīrieši. Manuprāt, tas laiks jau ir beidzies – tagad ir ļoti daudz talantīgu sieviešu gan orķestra mūziķu, gan solistu vidū. Paklausieties, cik fantastiski spēlē daudzas vijolnieces! Viņu tiešām nav maz, viņas uzstājas uz lielākajām, labākajām skatuvēm.

Cik pretendentu piedalījās konkursā uz Berlīnes filharmoniķu pirmā koncertmeistara amatu?

Cik sākotnēji bija pieteikušies, es nezinu. Uzaicināti piedalīties bija desmit kandidāti. Pirms konkursa mēģināju distancēties no visa tā, kas notiek apkārt, un koncentrēties savam sniegumam.

Vai jūtat, ka esat paraugs, kas iedvesmo jaunas mūziķes un pierāda, ka arī viņas var daudz ko sasniegt orķestru pasaulē?

Priecājos, ja tas man izdodas. Varu pateikt jaunajām mūziķēm un visai jaunajai paaudzei – ir jātic saviem spēkiem, un tas, ko esat izlēmuši darīt savā radošajā dzīvē, ir jādara ar mīlestību un kaislību. Man ļoti ir palīdzējis tas, ka savā mūžā nekad neesmu domājusi par mērķi. Bērnībā nedomāju – ak, es vēlos kļūt par Berlīnes filharmoniķu koncertmeistari! Šorīt mēs ar mammu Bādenbādenē kāpām kalnos: ja mēs visu laiku skatītos uz virsotni, kurā tik ļoti gribētos uzkāpt, tas būtu briesmīgi un mēs tajā diez vai uzkāptu. Tas padara uzdevumu daudz sarežģītāku un procesu – daudz nervozāku. Vajag izbaudīt kāpienu, tad viss padodas vieglāk un dabiskāk. Man ir bijusi tā laime satikt pedagogus, kuri jau pašā sākumā palīdzēja atklāt šo baudu – spēlēt vijoli, iepazīt mūziku un saviļņot cilvēkus. Vienalga, vai tu spēlē mūzikas skolas aktu zālē, kādā mazā baznīcā vai Berlīnes filharmonijā. Principā tas ir viens un tas pats, galvenais – uzstāties ar iedvesmu. Ja redzi klausītājus, kuri iznāk no koncertzāles laimīgāki, nekā viņi ir ienākuši, ja ir izdevies viņos izraisīt pārdomas, tas ir to vērts!

Man ir kolēģi, kuri allaž ļoti koncentrējas uz rezultātu un mērķi, kuri par visām varītēm grib sasniegt kaut ko lielu, un man nešķiet, ka viņi ir laimīgi. Viņi sev uzliek važas, it kā viņiem būtu kaut kas jāpierāda pašiem sev vai kādam citam. Nezinu, vai tas ir pareizākais ceļš. Katram tas ir citāds.

Vai jūs esat laimīga?

Es esmu laimīga, bet nekļuvu laimīgāka tajā dienā, kad ieguvu šo amatu. Esmu laimīga, jo man ir iespēja uzrunāt cilvēkus ar savu muzicēšanu.

Daudzās jomās tiek runāts par vienlīdzīgiem darba nosacījumiem vīriešiem un sievietēm. Jūsu kolēģi pirmā koncertmeistara amatā ir divi vīrieši. Vai jūs saņemat tādu pašu atalgojumu kā viņi?

Cik man zināms, jā.

Vai savā karjerā esat saskārusies ar diskrimināciju vai negatīvu attieksmi tikai tāpēc, ka esat sieviete?

Godīgi sakot, nē. Berlīnes filharmonijas orķestrī vīriešu vēl ir vairāk nekā sieviešu un ir diezgan daudz vecāka gadagājuma kolēģu, kuri jau ilgi spēlē orķestrī un kuri ir dabūjuši vietu vēl tajā laikā, kad šī problēma bija aktuālāka nekā pašlaik. Taču pēdējos konkursos, kā jau teicu, es vairs nemanu tik lielu problēmu – sieviešu ir daudz, un notiek paaudžu maiņa. Piemēram, Vīnes filharmonijas orķestra koncertmeistare jau vairākus gadus ir Albena Danailova no Bulgārijas. Tāpēc es neesmu gluži pirmā sieviete uz Mēness!

Kuri līdz šim ir bijuši svarīgākie diriģenti jūsu radošajā ceļā – tie, kuri jums ir atklājuši un iemācījuši kaut ko svarīgu, kuri ir iedvesmojuši un palīdzējuši izveidoties par tādu mūziķi, kāda esat pašlaik?

Man ir grūti atbildēt, jo pēdējos gados vairāk esmu bijusi kamermūzikas pasaulē. Orķestrī nemaz neesmu spēlējusi tik daudz. Gribu uzsvērt, ka kvarteta spēle un kolēģi no Artemis man ir ļoti daudz devuši ne tikai kamermūzikā, bet arī vispārējā mūzikas izpratnē un interpretācijas veidošanā.

Kvartets Artemis uz nenoteiktu laiku ir pārtraucis savu darbību. Vai jūsu apvienība kādreiz vēl varētu sanākt kopā?

Tas nav izslēgts, bet nenotiks šogad vai nākamgad. Man dzīvē tagad ir arī cita loma – man ir maza meitiņa, vasarā viņai būs divi gadi. Nevēlos būt tāda mamma, kura visu laiku ir prom un sazvanās ar bērnu feistaimā. Ar to ir saistīts mans lēmums, ka šajos gados negribas tik daudz braukāt apkārt. Ar kvartetu Artemis spēlējām sešdesmit septiņdesmit koncertu gadā, mūsu grafiks bija ļoti saspringts: no rīta aizbrauc, vakarā nospēlē koncertu un nākamajā rītā jau dodies citur.

Lai cik mīļa man būtu kvarteta spēle un mani kolēģi, apzinos, ka šajā dzīves posmā tas vairs nav optimāli. Esmu priecīga, ka sezonas garumā lielāko daļu koncertu varu nospēlēt Berlīnes filharmonijā un jau pēc desmit minūtēm būt mājās. Lai cik lieli ideāli mums būtu, reālā dzīve izvirza savas prasības un ievieš savas korekcijas. Tad, kad meitiņa paaugsies, atkal aktīvāk pievērsīšos kamermūzikai. Es to ļoti gribētu.

Ar kuriem diriģentiem pati visvairāk gaidāt tikšanos Berlīnes filharmonijā?

Kirils Petrenko man ir diriģents numur viens. Berlīnes filharmoniķu galvenā diriģenta amatā viņš stājās 2019./2020. gada sezonā, kopš tā laika es regulāri nācu uz viņa koncertiem. Man spilgti ir palikusi atmiņā Čaikovska Piektā un Sestā simfonija – es sēdēju aiz orķestra un visu laiku vēroju Kirila sejas izteiksmi. Man šķita, ka esmu nohipnotizēta. Man ļoti patīk Zubins Meta – kopš bērnības daudz esmu klausījusies viņa diriģētos ierakstus. Ļoti gaidu sadarbību ar maestro Metu jūnijā. Būs interesanti strādāt ar Andri Nelsonu. Ar savu temperamentu fascinē Gustavo Dudamels. Nesen pie mums viesojās Pāvo Jervi. Visi šie diriģenti ir spilgtas personības.

Vai esat noskatījusies plaši apspriesto režisora Toda Fīlda psiholoģisko drāmu Tāra/Tár (2022), kura stāsta par varas hierarhiju klasiskās mūzikas pasaulē un kurā Berlīnes filharmonijas orķestra diriģentes lomu spēlē Keita Blānšeta?

Jā, es to noskatījos. Ļoti interesanta filma. Daudzi mani kolēģi ir šokā par to, kā tajā tiek parādīta mūzikas vide, un viņi uztraucas, ka tagad visi domās, ka tieši tik nežēlīga ir mūsu ikdiena. Tā ir Holivudas filma, nedrīkst aizmirst, ka tā ir fikcija un visas sižeta intrigas tiek sakāpinātas. Keita Blānšeta spēlē ļoti spēcīgi. Mani uzrunāja Tāras pēdējā aina, tā izraisa sajūtu, kā paskatoties uz sevi spogulī. Visu filmas laiku mēs kopā ar citiem varoņiem vērtējam titulvaroni – diriģenti Lidiju Tāru, kura ir varas pozīcijā, – gribas redzēt viņas privāto dzīvi, gribas redzēt, kā viņa uzvedas un atļaujas nodarīt kādam pāri. Filmas beigās parāda publiku, kurai ir groteskas maskas, un tad saproti – neviens no mums jau nav labāks, ja aizdomājamies par savām izjūtām, par to, ko dzīvē esam sastrādājuši. Pirms tam visu filmu tu dzīvo līdzi cilvēkiem, kas nopeļ diriģenti, bet beigās tev parāda spoguli un aicina paskatīties uz sevi, padomāt par savu rīcību.

Ko jūs domājat par Keitas Blānšetas diriģēšanas spējām? Vai var noticēt tam, ko viņa dara, stājoties orķestra priekšā?

Ja esi profesionāls mūziķis un strādā ar diriģentiem diendienā, saproti, ka tas nav pa īstam. Taču Keita Blānšeta, kura nav profesionāli saistīta ar mūziku, filmā ir pārliecinoša. Man ļoti patīk tas, ko viņa spēj nospēlēt bez vārdiem, tikai ar savu mīmiku un enerģiju.

Ar kurām diriģentēm jums būs interesanti sadarboties Berlīnē?

Tagad mūs gaida Mesiāna simfonija Turangalila, ko diriģēs Simona Janga. Pirms dažiem gadiem Flandrijas Karalisko filharmonijas orķestri diriģēja Elima Čana – viņa ir forša un enerģiska. Es tajā koncertā Antverpenē tiku uzaicināta kā vieskoncertmeistare.

Vai esat feministe?

Kas ir feministe? Tas ir jautājums. Protams, esmu par vienlīdzību, bet es neietu ielās un neskandētu skaļus saukļus. Katram ir jādara savs darbs – ar pārliecību un mīlestību. Es priecājos par visām situācijām, kurās mums vairs nav tik aktīvi jāizcīna šī cīņa. Vismaz man personīgi, esot mūziķu aprindās, dzimums vairs nešķiet šķērslis. Ja tu pierādi sevi kā pārliecinošu, talantīgu un spējīgu mūziķi, ir pilnīgi vienalga, vai esi sieviete vai vīrietis.

Informācija: vineta-sareika.com, berliner-philharmoniker.de

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Rīgā uzstāsies leģendārā grupa Scorpions

Šodien sākas biļešu iepriekšpārdošana uz leģendārās rokgrupas Scorpions 60. gadadienas iespaidīgo jubilejas koncerttūri, kuras vienīgā pieturvieta Baltijā būs Latvija - 11 jūnijā Arēnā Rīga, inform...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja