Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +7 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 26. decembris
Megija, Dainuvīte, Gija

Man ir nostalģija pēc dzīves, kāda mums bija pirms Covid-19 pandēmijas. Intervija ar režisoru Fransuā Ozonu

Tas bija pēdējais bezrūpības un nevainības gads. Franču klasiķis Fransuā Ozons stāsta par filmu 85. gada vasara (2020), kurā atgriežas savā jaunībā un kura beidzot ir skatāma Rīgā uz lielā ekrāna

Apsoli man – ja es nomiršu pirmais, tu dejosi uz mana kapa. To astoņpadsmit gadu vecais Dāvids (lomā Benžamēns Vuazēns) saka sešpadsmit gadu vecajam Aleksam (lomā Fēlikss Lefevrs) viņu romāna sākumā. Puiši dejoja vienu vasaru – viņu mīlas dēka ilga sešas nedēļas jeb 1008 stundas. 60 480 minūšu. 3 628 800 sekunžu. Šos skaitļus pēc mīļotā traģiskās nāves atkārto Alekss, kurš, sava literatūras skolotāja mudināts, mēģina tikt galā ar piedzīvoto, rakstot grāmatu. 

Fransuā Ozona filmas 85. gada vasara/Été 85 (2020) galvenie varoņi iepazīstas negadījuma rezultātā – trauslais un kautrīgais Alekss vienatnē dodas jūrā ar laivu un sauļojoties aizmieg, sākas vētra, laiva apgāžas, un viņu izglābj sportiskais un komunikablais Dāvids, kurā nav iespējams neiemīlēties.    

Saki mammai pats

85. gada vasara ir jutekliska retrodrāma, kurā var atrast bezgalīgi daudz franču režisoram svarīgo kodu, atsauču un citātu. Viņš jau ir tādā statusā, ka var atļauties citēt pats sevi, savas leģendārās agrīnās īsfilmas un vēlāk tapušos pilnmetrāžas darbus. 85. gada vasara ir Fransuā Ozona iecienītāko tēmu un tēlu kaleidoskops, viņš meistarīgi strādā ar intonāciju, žanru, stilu, tonalitāti, formu un saturu. Tas ir stāsts par astoņdesmitajiem, un režisors pieņem lēmumu izmantot nevis digitālās tehnoloģijas, bet filmu Super 16 – tā uzreiz atgriež nostalģiskā pagātnē un ļauj autentiskāk parādīt uz ekrāna aizgājušā perioda kolorītu un kontrastus. Te nu mēs esam – Normandijas piekrastes mazpilsētā Letreporā. Jauniešu flirts pludmalē, atrakciju parkā un diskotēkā. Viņi izjūt vasaras brīvlaika eiforiju, siltajā gaisā virmo pirmo seksuālo eksperimentu un intīmo drāmu smarža. 

Filmā ir epizodes, kādas var radīt tikai tāds fenomenāls un galants provokators kā Fransuā Ozons. Francijas kūrortpilsētiņā skolēns bez sirdsapziņas pārmetumiem pavedina literatūras skolotāju (lomā – uzticamais Fransuā Ozona aktieris Melvils Pupo), savukārt Dāvida mamma – ekscentriska, eksaltēta, aizdomīgi toleranta ebreju kundze atraitne (lomā – režisora favorīte Valērija Bruni-Tedeski) – patiesi priecājas, kad vannasistabā uzstājīgi izģērbj sava dēla draugu, samulsušo Aleksu, un konstatē, ka augumā nelielajam puisim ir tik iespaidīgs dzimumloceklis. Kāda laime! Un kāda mamma! Kinomāns Fransuā Ozons neslēpj, ka šo raksturu ir ietekmējusi Ketrinas Hepbērnas atveidotā monstrozā māte režisora Džozefa L. Mankeviča filmā Pēkšņi, pagājušajā vasarā/Suddenly, Last Summer (1959; Tenesija Viljamsa lugas ekranizācija) – apspiedoša, kontrolējoša sieviete, kurai ir incestuālas tieksmes.

Dāvida mamma (Valērija Bruni-Tedeski) un Alekss (Fēlikss Lefevrs). Publicitātes foto 

Pavisam drīz Dāvida mammai vairs nebūs nekādu simpātiju pret Aleksu. Viņa vainos puisi sava dēla nāvē un neļaus Aleksam atvadīties no Dāvida – lai to izdarītu, viņam nelegāli būs jāiekļūst morgā. Pēc tam Alekss – ar nāvi apsēstais, refleksijai pakļautais introverts, kuram ir rakstnieka dotības, – tiks tiesāts par ebreju kapu apgānīšanu.             

Iztēles spēles

Literatūras, rakstniecības un radīšanas tēma, paradoksu un iztēles spēles allaž ir interesējušas Fransuā Ozonu. Rakstnieki ir sastopami viņa filmās Baseins/Swimming Pool (2003), Eņģelis/Angel (2007) un Mājā/Dans la maison (2012). Režisors nebeidz atgādināt – mēs visi dzīvojam savās fantāzijās, un tām nav nekādu robežu. 85. gada vasarā viņš stāsta par jūtām, kuras ir stipras, bet nav sentimentālas. Šis pašam māksliniekam ir īpaši tuvs darbs, tajā viņš atskatās uz savu jaunību. Scenārija pamatā ir britu rakstnieka Eidena Čembersa romāns Dejo uz mana kapa (1982). Rietumu literatūrā tā tiek uzskatīta par vienu no pirmajām homoseksuāla satura grāmatām, kas paredzēta skolas vecuma jauniešiem. Pirms daudziem gadiem ar Čembersa romāna ekranizāciju Fransuā Ozons vēlējās debitēt pilnmetrāžas kino, taču šim darbam nobrieda, tikai pārkāpjot 50 gadu vecuma slieksni.

85. gada vasara ir personisks, bet ne gluži autobiogrāfisks Fransuā Ozona opuss. Tā nav nejaušība, ka filmas nosaukumā ir izcelts 1985. gads – tajā gadā, kad viņam bija septiņpadsmit, Fransuā Ozons izlasīja Čembersa romānu, un tajā gadā iznāca britu grupas The Cure dziesma In Between Days, kas skan filmas sākumā. "Grāmata ir rotaļīga un oriģināli veidota – tajā ir zīmējumi, izgriezumi no preses izdevumiem, dažādi skatpunkti... Kad 80. gadu beigās sāku uzņemt īsfilmas, es nodomāju: "Ja kādu dienu ķeršos klāt pie pilnmetrāžas spēlfilmas, mana pirmā filma būs šīs grāmatas ekranizācija." Īstenībā vairāk par visu es vēlējos redzēt šādu filmu kā skatītājs. Biju pārliecināts, ka kāds amerikāņu režisors to noteikti uzņems pirms manis. Esmu pārsteigts, ka tas nav noticis," stāsta Fransuā Ozons.

Tā nav Rivjēra

Pēc savas iepriekšējās filmas Paldies Dievam/Grâce à Dieu (2018; patiesos notikumos balstīta drāma par pedofilijas skandāliem katoļu baznīcā Lionā) pabeigšanas režisors, ziņkārības pārņemts, vēlreiz pārlasīja Čembersa romānu: "Izjutu šoku, saprazdams, ka daudzas grāmatā aprakstītās tēmas jau ir parādījušās manās filmās. Pārģērbšanās tēma – īsfilmā Vasaras kleita/Une robe d’été (1996) un filmā Jaunā draudzene/Une nouvelle amie (2014). Aina morgā – filmā Zem smiltīm/Sous le sable (2000). Attiecības ar skolotāju – filmā Mājā/Dans la maison (2012). Kapu tēma – filmā Francs/Frantz (2016). Šī grāmata visu laiku bija rosinājusi manu iztēli, man pašam it kā nemanot." 

Fransuā Ozons ir pārcēlis romāna darbību uz Franciju un to laiku, kad viņš pats to pirmo reizi izlasīja: "Filmā tiek kombinēta grāmatas realitāte un manas atmiņas par to, ko es jutu, lasot to 1985. gadā." Romānā varoņi iepazīstas Anglijas dienvidu piekrastes pilsētiņā Sautendonsī, filmā – Letreporā Francijas ziemeļos. "Te nav nekā līdzīga Francijas Rivjērai. Man šķita svarīgi noenkurot stāstu Normandijas darbaļaužu pilsētas sociālajā realitātē. Letrepora desmitgažu garumā ir saglabājusi savu raksturu, tā nav bijusi pārāk intensīvi renovēta. Tā ir fotogēniska vieta ar platām, garām oļu pludmalēm, klintīm un 60. gados piekrastē uzceltajiem mājokļiem iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem," skaidro režisors.  

Filma ir ieturēta 80. gadu estētikā. "Vide ir reālistiska, bet varoņu tērpos 80. gadi ir nedaudz idealizēti," atzīst Fransuā Ozons. "Mani un kostīmu mākslinieci Paskalēnu Šavanu ir iedvesmojušas tā laika amerikāņu filmas. Man gribējās radīt līdzīgu noskaņu. Es atcerējos, kāds skatītājs es biju tajā periodā un kādu filmu pats tajā laikā būtu vēlējies redzēt."

85. gada vasara uzņemta uz filmas Super 16 – tā atgriež nostalģiskā pagātnē un ļauj autentiskāk parādīt uz ekrāna aizgājušā perioda kolorītu un kontrastus. Publicitātes foto

Režisora principiālais lēmums ir bijis uzņemt 85. gada vasaru uz filmas Super 16. "Esam pieraduši pie digitālajām tehnoloģijām, taču esmu pārliecināts – veidojot drāmu par kādu pagātnes periodu, filmas izmantošana ir obligāta!" uzsver Fransuā Ozons. "Es jau biju pieņēmis šo lēmumu, veidojot Francu (filmas darbība risinās drīz pēc Pirmā pasaules kara beigām – J. J.). Turklāt uz filmas Super 16 tika uzņemtas manas pirmās īsfilmas. Man patīk tas graudainais attēls, kas ir raksturīgs šai filmai. Rezultāts ir skaists un juteklisks – mēs to redzam tuvplānos, vērojot cilvēku ādu. Tas ir smalkums, ko nevar panākt, strādājot digitāli, jo šis formāts nonivelē lietas."

Sveiciens no Kannām

Lai iestudētu Aleksa deju uz Dāvida kapa, Fransuā Ozons vēlējās piesaistīt slaveno franču horeogrāfu Anželēnu Prelžokāžu. "Viņš strādā Francijas dienvidos, un to bija grūti organizēt. Anželēns mani iepazīstināja ar dejotāju Viržīniju Kosēnu, ar kuru viņš strādā. Es gribēju, lai deja būtu patiesa un aktiera Fēliksa Lefevra ķermeņa valodas iedvesmota. Dejā apvienotas gan viņam raksturīgās kustības, gan žesti, kas atgādina, kā cilvēki dejoja 80. gados. Horeogrāfijā ir brīži, kad viņš pilnībā ļaujas emocijām un atbrīvo enerģiju, tajā pašā laikā tā ir deja kā mirušo piemiņas rituāls," saka Fransuā Ozons. 

Oriģinālmūziku filmai komponējis franču dueta Air dalībnieks Žans Benuā Dunkels. "Es iztēlojos seksīgu, romantisku un nostalģisku mūziku, kas atsauc atmiņā 80. gadus un elektroniskās mūzikas pirmsākumus. Visi šie elementi ir atrodami Žana Benuā Dunkela daiļradē. Man vienmēr ir patikusi grupas Air mūzika. Turklāt mums abiem ir kopīga iecienītākā jaunības gadu melodija – Stars de la pub. Es iedevu Žanam Benuā scenāriju, un viņš radīja muzikālās tēmas, pat neredzot filmas kadrus. Viņa melodijas filmā iekļāvās ideāli," priecājas režisors. 

85. gada vasara bija atlasīta 2020. gada Kannu kinofestivāla programmai, bet festivāls pandēmijas dēļ tika atcelts. 2021. gada vasarā šī filma ir nonākusi uz Latvijas ekrāniem – tā tiek demonstrēta Rīgas kinoteātra Splendid Palace vasaras terasē. Tikmēr Fransuā Ozons gatavojas sava nākamā darba Viss bija labi/Tout s’est bien passé pirmizrādei Kannu kinofestivālā, kas notiks no 6. līdz 17. jūlijam. Filma, kurā galveno lomu atveido franču zvaigzne Sofija Marso, ir iekļauta konkursa programmā. Ja ticam kino datubāzei IMDb, nenogurdināmais Fransuā Ozons jau ir pabeidzis vēl vienas filmas – Pēters fon Kants/Peter von Kant – uzņemšanu. Tajā redzēsim Izabellu Adžanī un Denī Menošē. Filma ir pēcapstrādes procesā.

Daudzviet pasaulē skatītājiem vēl nav bijusi iespēja atgriezties 1985. gada vasarā kopā ar Fransuā Ozona filmas varoņiem – šī melodrāma joprojām ir aktuāla repertuāra vienība, un ne tikai Latvijā. Lai pastāstītu par šo darbu, Fransuā Ozons pirms neilga laika platformā Zoom sniedza interviju Eiropas žurnālistu grupai, kurā bija arī KDi korespondents.

Kur jūs pats bijāt 1985. gada vasarā?

Es biju Spānijā, un man tur bija kaislīgs romāns. Detaļas nestāstīšu, tā ir pārāk privāta tēma.  

Pirms daudziem gadiem ar Eidena Čembersa romāna ekranizāciju vēlējāties debitēt pilnmetrāžas kino. Kāpēc šim darbam esat nobriedis tikai tagad? 

Varbūt tāpēc, ka tad, kad sāku uzņemt pilnmetrāžas filmas, es vēl biju pārāk tuvu grāmatas varoņiem. Dažreiz ir nepieciešama distance, lai varētu izstāstīt stāstu vislabākajā iespējamā veidā. Agrāk vēl nebiju tam pietiekami nobriedis. Pirms diviem ar pusi gadiem sajutu, ka beidzot esmu gatavs. Šis stāsts man bija prātā jau sen. Kad septiņpadsmit gadu vecumā lasīju Čembersa romānu, man nebija ne jausmas, ka kļūšu par režisoru. Tas bija tikai sapnis, un es nezināju, ka tas pārvērtīsies realitātē. Man bija nepieciešams laiks – iespējams, lai izturētos pret varoņiem ar lielāku maigumu. Es vairs neesmu jaunietis un tagad varu labāk saprast un labāk izstāstīt, kas notiek ar personāžiem.

Rakstot scenāriju, biju uzticīgs pirmavotam. Grāmatā Dāvids ir ebrejs. Es jautāju Eidenam Čembersam, kāpēc viņš tā nolēmis, un rakstnieks teica, ka romāna darbība risinās Anglijas pilsētiņā, kurā ir liela ebreju kopiena. Viņam šķitis, ka ebreju apbedīšanas rituāli un sērošanas process padarīs stāstījumu interesantāku. Jūdaismā ir pieņemts, ka ķermenis ir jāapglabā pēc iespējas ātrāk. Alekss nevar atvadīties no Dāvida tā, kā viņam gribētos. Tas padziļina viņa emocionālo traumu un uzjundī viņa psiholoģisko nepieciešamību un vēlmi dejot uz Dāvida kapa – tas ir vienīgais veids, kā Alekss var izpaust savas sēras un atbrīvoties no visa, kas viņā ir sakrājies. 

Ja Dāvids būtu kristietis, Aleksam nebūtu jāpiedzīvo tādas mokas pēc mīļotā nāves. Viss būtu daudz vienkāršāk, tiešāk un – manā skatījumā – arī mazāk interesanti. Taču fakts, ka viens no jauniešiem ir homoseksuāls ebrejs, nav tik būtisks – tas tā vienkārši ir. Tas man iepatikās jau tad, kad pirmo reizi lasīju šo grāmatu.   

Vai filmā esat izpaudis savas fantāzijas un sapņus, kas jums bija septiņpadsmit gadu vecumā? 

Toreiz šajā grāmatā mani visvairāk saviļņoja ilūziju sajūta – kad cilvēks pirmo reizi mūžā ir iemīlējies, viņam ir daudz sapņu. Katrs sapņo par savu princi vai princesi, pēc tam kļūst skaidrs, ka tie neeksistē, un cilvēkam ir jāsaskaras ar realitāti un ar to, kas īstenībā ir mīlestība. Katram jaunam cilvēkam tā ir sarežģīta, apdullinoša pieredze. Jūtas pārņem savā varā un var izpausties ekstrēmi. 

85. gada vasarā ir rūpīgi piemeklēts skaņu celiņš. Vai dziesmu izvēle atbilst jūsu paša muzikālajai gaumei?

Romāns iznāca 1982. gadā. Man šķiet, ka Eidens Čemberss rakstot vairāk domājis par sešdesmitajiem gadiem un savas jaunības laiku. Es nolēmu iekļaut filmā dziesmas, kuras klausījos astoņdesmitajos. Tāpat kā daudzi jaunieši, biju liels angļu jaunā viļņa fans, mūsu dzīves skaņu celiņš bija grupu The Cure, The Smiths un Depeche Mode mūzika. Man bija svarīgi, lai filmas sākumā skanētu The Cure kompozīcija In Between Days, kas ideāli raksturo 80. gadu gaisotni, bet tā eksistē arī ārpus laika. Tā ir dzīvespriecīga un melanholiska dziesma, kas atbilst Aleksa noskaņojumam – viņš ir entuziasma pilns un atvērts atklājumiem, viņš grib iepazīt dzīvi, arī tās tumšo pusi. Filmā skan arī 80. gadu populārās franču dziesmas.               

Īpaša loma ir Roda Stjuarta izpildītajam hitam Sailing – tā pavadījumā Alekss dejo uz Dāvida kapa. Kāpēc izvēlējāties tieši to? 

Šī gan nav 80., bet 70. gadu dziesma. Mums bija jāatrod skaņdarbs šai ainai – grāmatā deju uz kapa pavada bērnišķīga Dzeguzes dziesmiņa, kas tika izmantota XX gadsimta 20.–50. gadu amerikāņu komiķu Stena Lorela un Olivera Hārdija filmu ievadā. Manai filmai tā nepiestāvēja. Es vērsos pēc padoma pie aktieriem, īpaši pie Aleksa lomas atveidotāja Fēliksa Lefevra, jo viņš ir mūziķis. Fēlikss nebija pazīstams ar 80. gadu periodu, taču viņš to papētīja un ieteica Rodu Stjuartu. Dziesma Sailing viņa interpretācijā tika izdota 1975. gadā (tās autors ir skotu folkroka dueta The Sutherland Brothers dalībnieks Gevins Sazerlends – J. J.). Mēs iedomājāmies, ka tā varētu būt bijusi Dāvida mirušā tēva – jūrnieka – iemīļotākā dziesma. Sailing labi iederējās filmas tematikā. Šis ir ļoti populārs gabals Francijā. Zinu, ka Anglijā to uztver kā kaut ko vecmodīgu, pat kičīgu. Man patīk šī dziesma. 

Galveno lomu atveidotāji Fēlikss Lefevrs un Benžamēns Vuazēns nav slaveni aktieri. Kā jūs viņus atradāt? 

Man bija liela jauno aktieru atlase, kuru sāku vēl pirms scenārija pabeigšanas. Es sev pateicu: ja neatradīšu aktierus, es nefilmēšu šo stāstu. Lomām gribēju atrast aktierus, kuri ir varoņu vienaudži. Fēliksu Lefevru izdevās atrast diezgan ātri, viņš bija viens no interesantākajiem tipāžiem, tuvs Aleksa raksturam. Dzīvīgs, pievilcīgs, bērnišķīgs, naivs un nevainīgs. Viņa melanholiskajā skatienā ir kaut kas no Rivera Fīniksa, un tas sasaucas ar Aleksa personāžu un 80. gadu garu. Fēlikss ir dinamisks, atjautīgs aktieris – skatītājiem ir jānotic viņa tēlotā varoņa inteliģencei un spējai īstenot sapni un kļūt par rakstnieku.  

Benžamēns Vuazēns aktieru atlasē arī bija pieteikts Aleksa lomai, taču viņš jau bija pārāk nobriedis. Benžamēnam piemīt kaut kas velnišķīgs – ieskatoties viņa acīs, var saprast, ka viņš ir gudrs un jau daudz ko zina gan par dzīvi, gan par mīlestību. Es sapratu, ka viņš ir piemērots Dāvida lomai. Dāvids ir fiziski stiprāks par Aleksu, viņš ir pārliecināts par sevi un atgādina savvaļas dzīvnieku, savukārt Alekss ir kā jērs un var būt mazliet neveikls.

Mums notika scenārija lasījumi un mēģinājumi – Fēlikss un Benžamēns labi sastrādājās, starp viņiem bija jūtu ķīmija. Viņu saspēlē varēja just pārdzīvojumu intensitāti. Mēnesi pirms filmēšanas viņi divatā devās uz Letreporu, lai nodarbotos ar burāšanu. 

Vai aktierus nemulsināja, ka viņiem būs jāpiedalās mīlas ainās? 

Mani iepriecina, ka šai aktieru paaudzei, ko pārstāv Fēlikss un Benžamēns, nav problēmu homoseksuālu varoņu atveidošanā. Mākslinieki, ar kuriem agrāk esmu sadarbojies, vienmēr ir uzdevuši sev jautājumu: vai tas būs labi vai slikti manai karjerai, ja spēlēšu geju? Fēliksu un Benžamēnu tas neuztrauc. Viņi izbaudīja savas lomas 85. gada vasarā, un man bija laime ar viņiem strādāt. 

Es neesmu politiski angažēts režisors, neizvēlos filmu tēmas, balstoties konjunktūrā. Mans darbs ir radošs. Man bija nepieciešams 30 gadu, lai izstāstītu šo stāstu, par kuru tik sen biju domājis. Viss, kas ar filmu notiek pēc tam, uz mani vairs neattiecas. Es nevaru paredzēt, vai šis darbs uzrunās jauno paaudzi, un man nav nekādas stratēģijas. Francijā 85. gada vasara iznāca uz ekrāniem pērn jūlijā uzreiz pēc pirmās stingrās karantīnas beigām. Filma guva panākumus, un man bija pārsteigums, ka par to īpaši jūsmoja meitenes. Viņas iemīlējās galvenajos varoņos un identificējās ar šo stāstu. Tas pierāda, ka sižets ir visaptverošs – tas nav tikai geju stāsts. 

Eidens Čemberss grāmatā neuzsver homoseksualitāti, nepadara to par problēmu. Tā ir skaista un moderna pieeja, ja runājam par 80. gadu pirmo pusi. Alekss un Dāvids mīl viens otru, un fakts, ka viņi ir puiši, nav būtisks. Tieši tāpēc es sapņoju par tādu filmu, kad pats biju tīnis. Homoseksuālu cilvēku atveidojums 80. gadu kino vēl pirms AIDS epidēmijas bija drūms un sāpinošs. 85. gada vasarā man bija svarīgi ievērot jauniešu filmu žanra principus – es filmēju puišu romantiskās jūtas klasiskā veidā un bez ironijas, lai parādītu to kā universālu mīlasstāstu.    

1985. gada oktobrī nomira Roks Hadsons (Holivudas zelta laikmeta aktieris kļuva par vienu no pirmajām tāda mēroga slavenībām, kas zaudēja dzīvību no AIDS izraisītajām komplikācijām – J. J.), un AIDS pēkšņi ienāca cilvēku ikdienas dzīvē. 1985. gada vasara bija pēdējais bezrūpības un nevainības gads, kad vēl bija iespējams nezināt par slimību un neuztraukties par to.

Kā palīdzējāt jaunajiem aktieriem gatavoties lomām, lai viņi labāk izprastu 80. gadu atmosfēru?

Fēliksam Lefevram bija daudz jautājumu. Es viņam ieteicu filmas, kuras pats skatījos gan astoņdesmitajos, gan nedaudz vēlāk, – Roba Reinera piedzīvojumu drāmu Paliec ar mani/Stand by Me (1986) un Gasa van Santa drāmu Mans personīgais Aidaho/My Own Private Idaho (1991). Fēlikss un Benžamēns ir redzējuši Lukas Gvadanjīno romantisko drāmu Sauc mani savā vārdā/Call Me by Your Name (2017), kuras darbība risinās 1983. gadā Itālijā. Domāju, ka šī filma aktieriem ļoti palīdzēja, jo viņi neko nezināja par to laiku un viņiem vajadzēja ieiet tajā periodā, sajust tā noskaņojumu.

Kā laika gaitā mainījusies jūsu attieksme pret Eidena Čembersa romāna varoņiem?

Savā pašreizējā vecumā jūtos tuvāk varoņu vecākiem, nevis viņiem pašiem. Pirms trim gadiem atkal izlasīju grāmatu un konstatēju, ka biju aizmirsis vecākus un citus pieaugušo tēlus, – atcerējos tikai divus puišus. Pirmajā scenārija versijā, ko uzrakstīju kopā ar draugu astoņpadsmit gadu vecumā, dominēja mīlasstāsts. Viss, kas tolaik šķita sekundārs, palika aiz kadra – sociālā darbiniece, skolotājs, vecāki, jūdaisms un atmiņu zibšņi. Visticamāk, man bija pārāk grūti tikt galā ar tik daudziem elementiem. 

Kad lasīju grāmatu atkārtoti, pievērsu lielu uzmanību visu pārējo personāžu raksturojumam, jo viņi ir svarīgi un aizkustinoši. Šiem tēliem centos piemeklēt vislabākos aktierus – es ar prieku atkal filmēju Melvilu Pupo, kurš spēlē Aleksa skolotāju, un Valēriju Bruni-Tedeski, kura atveido Dāvida māti. Jutu, ka šie tēli ir jāattīsta, jo tie būtiski ietekmē sižetu.

Filmas gaisotnē un stilistikā ir precīzi notverts 80. gadu gars. Vai izmantojat nostalģiskas jūtas kā vienu no darba veidošanas elementiem? Vai jums pašam ir raksturīga nostalģija? 

Man noteikti nav nostalģijas pēc astoņdesmitajiem, jo tas bija AIDS epidēmijas laiks, Reigana valdīšanas laiks. Dzīve astoņdesmitajos bija pārāk smaga, īpaši jauniem homoseksuāliem cilvēkiem. Taču man ir nostalģija pēc dzīves, kāda mums bija pirms Covid-19 pandēmijas. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tajā laikā, kad pērn kinoteātri bija atvērti dažus mēnešus starp diviem karantīnas periodiem, cilvēki ar baudu skatījās filmu, kuras varoņi var aiziet uz klubu un skūpstīties. Šķita jocīgi – mēs Francijā pēkšņi to visu bijām aizmirsuši. Skaidrs, ka šis grūtais pandēmijas posms mūsu dzīvē joprojām nav pārvarēts.

85. gada vasarā AIDS epidēmija netiek minēta, taču filma ir stāsts par mīlestību un nāvi. Vai Eidena Čembersa romānā AIDS tēma nav jūtama?

Domāju, ka romāns astoņdesmitajos kļuva par kulta grāmatu, jo daudzi lasītāji, kuri bija homoseksuāli, tajā ieraudzīja savas dzīves metaforu un nojauta zemstrāvu: jaunie cilvēki saprata, ka viņi var nomirt. Tas bija satraucoši – atklāt savu seksualitāti un uzzināt, ka mīlestība un nāve AIDS ēnā iet roku rokā. Tā nebija Eidena Čembersa apzināta iecere, jo viņš sāka rakstīt grāmatu jau agrāk, bet pēc iznākšanas tā spilgti rezonēja ar savu laiku. 

85. gada vasara nav filma par AIDS epidēmiju. Protams, es arī biju satraukts, kad jaunības gados sāku apzināties savu seksualitāti un tas notika vienlaikus ar AIDS uzliesmojumu. Visa mana paaudze bija satraukta. Taču es vēl neesmu gatavs uzņemt filmu par AIDS. Varbūt kādu dienu tas notiks, bet man ir vajadzīgs laiks. Mani saviļņoja režisora Robēna Kampijo drāma 120 sitieni minūtē/120 battements par minute (2017), kas ir veltīta šai tēmai. Ja es uzņemtu filmu par šo laiku, tā būtu personiskāka un pavisam citāda.

Par spīti šķēršļiem, ko jūsu priekšā liek koronavīrusa laiks, turpināt strādāt sev ierastajā ritmā – gandrīz katru gadu jums iznāk jauna filma. Jau tuvojas jūsu nākamā darba Viss bija labi/Tout s’est bien passé pirmizrāde. Kā uzturat šādas darbaspējas?  

Es vienkārši strādāju. Darbs man sagādā baudu, man patīk uzņemt filmas. Tas ir personiskās kaisles jautājums – un nekas vairāk. Jauno filmu uzņēmu pagājušā gada vasarā, filmējām jūlijā, kad tas atkal kļuva iespējams pēc karantīnas beigām. Katru nedēļu bija jāveic tests, strādājām maskās. Vasarā situācija Francijā bija diezgan laba, bet septembrī viss atkal mainījās. Šajā filmā būs redzama Sofija Marso. Vai zināt viņu? Tāda smieklīga sakritība – 85. gada vasarā ir aina naktsklubā, kas ir atsauce uz romantisko komēdiju Ballīte/La boum (1980), kura iemantoja kulta slavu franču jauniešu vidū un kurā savu pirmo lomu nospēlēja Sofija Marso. Esmu laimīgs, ka man bija iespēja strādāt ar viņu.  

Kā pēc pandēmijas varētu mainīties kino pasaule? Kādas sekas tā atstās? 

Tagad valda liels haoss, tas ir traucējoši. Vienīgais, ko varu darīt šajā situācijā, ir turpināt strādāt. Galvenais – nepārtraukt darbību. Nezinu, kas pēc tam notiks ar filmām, vai tās tiks demonstrētas kinoteātros vai digitālajās platformās. Pašlaik neesmu noskaņots pārāk optimistiski, taču varam cerēt, ka kļūs labāk. 

Vai jūs piekristu uzņemt filmu, ko producētu kāda no lielajām digitālajām platformām? 

Es nezinu. Ja man nebūtu citas izvēles, un ja tā būtu vienīgā iespēja piesaistīt līdzekļus filmas veidošanai... Pagaidām es uzņemu filmas, kuras paredzētas izrādīšanai kinoteātros. Mums bija daudz piedāvājumu no platformām, kuras bija ieinteresētas izplatīt 85. gada vasaru tiešsaistē, un finansiālajā ziņā tie bija vilinoši. Taču man ir svarīgi, lai 85. gada vasara nonāktu uz lielā kinoekrāna – tā uzņemta uz filmas Super 16. Man gribas, lai publika to noskatītos kinoteātros. No manas puses tas bija apzināts žests – nepieņemt platformu piedāvājumus. 

Vai, uzņemot šo filmu, esat uzzinājis kaut ko jaunu par sevi?

Ko es varētu uzzināt par sevi? Francijā daudzi saka – Fransuā Ozons uzņem pārāk daudz filmu, viņam vajadzētu nomierināties un samazināt tempu. Karantīnas laikā es uzrakstīju vairākus scenārijus – arī turpmāk negrasos strādāt lēnāk! Covid-19 dēļ neesmu zaudējis iedvesmu. Es runāju ar draugiem režisoriem un scenāristiem, un daudzi šajā laikā gatavoja jaunus darbus, taču izrādījās, ka galvenokārt tie visi ir stāsti par pagātni. Ir sarežģīti uzņemt filmas par mūsdienām. Tuvākajos gados redzēsim daudz vēsturisku filmu, kuru scenāriji tapuši Covid-19 pandēmijas laikā.

Interviju ar filmas 85. gada vasara galveno lomu atveidotājiem Fēliksu Lefevru un Benžamēnu Vuazēnu lasiet šeit

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja