Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +22 °C
Skaidrs
Trešdiena, 17. augusts
Oļegs, Vineta

Jūtos arvien brīvāk. Intervija ar diriģentu Aivi Greteru

Kora notis līdzi uz Zviedriju nevedīšu – saka diriģents Aivis Greters, šķiroties no jauniešu kora Kamēr… un sev līdz šim tik ierastās kormūzikas pasaules. Turpmāk viņš koncentrēsies orķestra un operas diriģenta radošajam ceļam.

Tieši Aivja Gretera vadībā jauniešu koris Kamēr… 2019. gada augustā pārrakstīja pasaules mūzikas vēsturi, kļūstot par pirmo kori, kas trīs reizes uzvarējis slavenajā Eiropas Grand Prix koru konkursā. Šogad mūziķis sāk starptautisko profesionālo orķestra un operas diriģenta karjeru. Šo potenciālu 29 gadus vecais Aivis Greters jau spoži pierādījis divos starptautiskos orķestra diriģentu konkursos, pērn rudenī izcīnot 2. vietu konkursā German Conductors Award un žūrijas balvu Cīrihes orķestra Tonhalle rīkotajā diriģentu akadēmijā.

Nākamajā sezonā Aivis Greters sāks darbu Gēteborgas operā Zviedrijā un Francijas simfoniskajā orķestrī Orchestre de Paris. Abās vietās viņš būs asistentdiriģenta amatā un divus turpmākos gadus strādās kopā ar lielmeistariem. Aivim tā būs vērtīga skola līdzās maģistra studijām Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.

Vai darba piedāvājumi Zviedrijā un Francijā bija starptautisko konkursu tiešās sekas?

Nē, un es ilgi klusēju par gaidāmajām pārmaiņām, nestāstot nevienam, izņemot vistuvākos. Pieņemot šo lēmumu, man visbūtiskākais bija, kas notiks ar maniem kolektīviem Latvijā. Starp citu, šodien, kad sarunājamies, ir jau trešā diena, kad vairs nestrādāju ne Rīgas Doma kora skolā, ne Cēsu pašvaldības kolektīvā – korī Beverīna –, un pašlaik rit pašas pēdējās nedēļas, kad es vadu jauniešu kori Kamēr… (Saruna norisinājās nedēļā pirms Jāņiem – I. L.) Visvairāk mani, protams, satrauca jauniešu kora Kamēr… nākotne, kā arī tas, vai mēs ar ģimeni varēsim kopā dzīvot Zviedrijā. Bija skaidrs, ka jāpārceļas uz Gēteborgu.

Un tomēr – kā jauns diriģents no Latvijas vienā rāvienā dabū darbu Gēteborgā un Parīzē?

Priecājos, ka pēc konkursā Ķelnē iegūtās otrās vietas nesēdēju un negaidīju, vai man kāds kaut ko piedāvās, bet turpināju darīt pats. To tagad varu ieteikt arī pārējiem: negaidīt, kad kādam tevi vajadzēs un kāds tevi meklēs. Pašam jābūt ļoti gribošam iet uz priekšu. Es ievācu informāciju un pirmoreiz mūžā sūtīju pieteikumus diriģenta darbam ārzemēs. Sagatavoju Excel tabulu, kas sastāvēja no trīspadsmit notikumiem – konkursiem, meistarklasēm –, un sāku izsūtīt informāciju par sevi, izpildot konkrētos, specifiskos kritērijus. Bija jāsūta apraksts par sevi, motivācijas vēstule un video, kurā iepazīstinu ar sevi vai atbildu uz jautājumiem. Pat nenojautu, ka šajos konkursos bija pieteikušies vismaz 250 pretendentu. Tā pieteicos uz Gēteborgas operas asistentdiriģenta vietu, un mani uzaicināja uz atlasi šā gada februāra sākumā. Kad biju jau uzvarējis konkursā klātienē un pieņēmis asistentdiriģenta darbu, martā saņēmu apstiprinājumu no Orchestra de Paris, ka tieku uzaicināts uz atlasi arī pie šā kolektīva.

Mūziķi, kas pretendē uz vietu orķestrī, pirmo noklausīšanās kārtu spēlē diskrēti – aiz aizkara. Kā noklausās diriģentus?

Atlase notika, pretendentiem strādājot ar orķestri. Gēteborgā tā bija divās kārtās, bet vienā dienā. Uz klātienes atlasi bija uzaicināti astoņi diriģenti, un jau pēc pirmās kārtas jutos tā, ka varu doties uz savu telpu, lai gatavotos un noskaņotos noslēguma kārtai.

Vai juties tik pašpārliecināts?

Man likās, ka izdevās labi un bija labs kontakts ar orķestri. Tāpēc, vēl pat nesagaidot rezultātus, gribēju visu laiku un spēkus veltīt tam, lai es būtu maksimāli noskaņojies nākamajam – fināla – iznācienam. Savukārt jau pēc tā devos uz viesnīcu, zvanīju sievai un teicu, ka man ir bail, jo gāja ļoti labi. Finālā izvēle bija tikai starp četriem pretendentiem, varēja gadīties, ka es dabūšu šo darbu – un ko tad?! Biju nedaudz apstulbis, pilns emociju un iespaidu. Man noteikti tas bija jāizrunā ar Terēzi. Pirmā sajūta tiešām bija bailes.

Bailes no kardinālām pārmaiņām?

Jā. Pēc pāris nedēļām man zvanīja Gēteborgas operas orķestra direktors, kurš pavēstīja, ka esmu viņu pirmā, galvenā izvēle. Tad jau sekoja konkrētākas sarunas par nākotni, par mūsu attiecību modeli, darba un finansiālajiem nosacījumiem. Tas prasīja zināmu laiku, kamēr sapratām, kā tas būs un vai mums kā ģimenei tas ir iespējams. Bija skaidrs, ka nebūs vienkārši nomainīt vidi, jo esam ar diviem maziem bērniem – meitiņai tikko palika pieci mēneši, dēliņam tūlīt būs divi gadi. Bija jau marts, kad sarunās un sarakstē sapratām, ka viss būs labi. Pieņēmu darba piedāvājumu, tikai lūdzu, lai Gēteborgas operas pārstāvji ir diskrēti un vēl to publiski neizziņo.

Kāpēc?

Tāpēc, lai es varētu savā vietā Latvijā atstāt labāko iespējamo cilvēku koros Kamēr…, Beverīna un Rīgas Doma kora skolā.

Tas nebūtu iespējams, ja jau pavasarī būtu zināms, ka dosies strādāt uz Zviedriju?

Man šķita, ka tas nebūtu labi kolektīvam. Kas attiecas uz kori Kamēr…, vienmēr esmu centies ar tā dziedātājiem par visu runāt – kāpēc mēs speram to vai citu māksliniecisko soli. Es vispār nespētu iztēloties, ka muzicējam kopā uz skatuves un tikai es zinu, ka tas ir mūsu pēdējais kopīgais koncerts, bet dziedātāji to nezina. Vēlējos gludu pāreju, turklāt mums bija radoši plāni līdz nākamā gada sākumam, par kuriem jau biju iesācis rūpēties. Kad viss sāka mainīties, sapratu, ka vēlos korim dot skaidru informāciju – ka būs kopīgs noslēgumkoncerts Viļņu jaunie atspulgi, līdz kuram mēs jau kādu laiku strādāsim kopā ar nākamo māksliniecisko vadītāju Jurģi Cābuli. (Šis koncerts notika 28. jūnijā Dailes teātrī – I. L.) Man ir svarīgi, kāda ir viņu – kora vadības, dziedātāju, vokālo pedagogu – attieksme pret notiekošo. Kori es informēju 1. maijā un biju priecīgs, ka šīs ziņas cilvēkus nebija jau iepriekš sasniegušas no citas puses, no malas. Īstenībā no tā es baidījos visvairāk, jo tas radītu neuzticību, vilšanos. Vienmēr esmu centies būt atklāts.

Pats pirms četriem gadiem par kora Kamēr… galveno diriģentu kļuvi bez stresa?

Tas nāca pēkšņi kā pārbaudījums: būs vai nebūs? Šobrīd tas būtu absolūti nevajadzīgs stress un lieka panika kolektīvam. Es redzēju scenāriju, no kā varam izvairīties. Vēlējos, lai būtu konkrēts plāns un skaidrība par nākotni. Kamēr… man nozīmē ļoti daudz, jo kopā ar šo kori esmu bijis 12 gadu: vispirms divus gadus tajā dziedāju pie Māra Sirmā, tad sešus gadus biju otrais diriģents, kad kori vadīja Jānis Liepiņš, pēc tam četrus gadus biju mākslinieciskais vadītājs. Augdams kopā ar Kamēr… dziedātājiem, iemīlējos tur ne tikai mūzikā, bet arī savā sievā Terēzē.

Nebiju noskaņojies, ka šis gads nesīs tādas pārmaiņas un man būs jāpieņem tāds lēmums. Vislielākais gandarījums ir par to, ka šajā īsajā darba periodā kā Kamēr… mākslinieciskajam vadītājam man ir izdevies panākt to, ko gribēju pašā sākumā, – ka bijām kā viens, ka mēs sapratāmies, ļoti labi cits citu jutām un cits bez cita nevarējām. Tāpēc, tiekoties ar kori pēdējos mēģinājumos, emocionāli man kļuva arvien grūtāk un grūtāk.

Vai pats nolūkoji sev sekotāju?

Es labi pārzinu Latvijas kormūzikas profesionālo vidi. Manā sarakstā bija trīs vārdi. Es tos nenosaukšu. Kopā ar kora direktoru un kādreizējo dziedātāju Andreju Stupinu sapratām, ka pirmais, kuru vēlamies uzrunāt, ir Jurģis Cābulis. Pirmkārt, viņš pats ir izveidojis, izlolojis kolektīvu – Carnikavas jaukto kori Vēja balss –, kuru aizvedis līdz ļoti augstam novērtējumam Dziesmu svētkos un starptautiskos konkursos. Pat nav tik svarīgas balvas un panākumi, būtiskākais ir tas, ka viņš zina, ko nozīmē ikdiena ar kolektīvu, ko nozīmē būt ar cilvēkiem. Viņam ir augstas profesionālās iemaņas, turklāt vēl arī kaut kas tāds, ko es vairs nepiedāvāju, – viņš deg par kormūziku! Viņam tā rūp. Ne velti viņš būs virsdiriģents nākamajos Dziesmu svētkos. Jūtu, ka viņš var ļoti labi turpināt kora Kamēr… tradīcijas un kora nākotne būs lieliska.

Tu tā arī neesi stājies Dziesmu svētku kopkora priekšā?

Neesmu un, jāsaka godīgi, neesmu tur tiecies, lai gan zinu, ka tas ir augstākais novērtējums kora diriģentam Latvijā. Šobrīd esmu par egoistisku Dziesmu svētkiem, jo vairāk koncentrējos uz sevi un daudz laika un enerģijas veltīju, lai sevi pilnveidotu orķestru mūzikas pasaulē. Pat neesmu piedalījies Dziesmu svētkos ar Kamēr…, jo Jānis Liepiņš korim pateica, ka iet prom uzreiz pēc nodziedāšanas iepriekšējo svētku skates finālā.

Vai durvis uz kora mūziku tiks aizvērtas ciet pavisam?

Laiks rādīs. A cappella mūzika gan, visticamāk, būs tā, par ko es vairs nedomāšu. Savas kora notis līdzi uz Zviedriju nevedīšu. Kad tu uzdod šo jautājumu, ir tik sāpīgi to pateikt…

Galu galā, koris ir arī operā un vokāli simfoniskajā mūzikā.

Ar sajūsmu domāju par jaunajām iespējām, jo ir tik daudz mūzikas, kurā kopā ar simfonisko orķestri ir arī kora partitūra. Esmu daudz bijis tajā iesaistīts no dziedātāja skatpunkta, un te ir mana identitāte – dziesma un vārds, caur kuru esmu guvis savu izglītību.

Es baidos par to runāt, jo tas varbūt varētu kādu aizvainot vai aizskart, taču, reāli apzinoties, saprotu, ka durvis un jaunas iespējas man ir pavērušās tāpēc, ka kādu brīdi biju superfokusēts. Arī kovida laiks man ļāva vairāk koncentrēties uz simfonisko mūziku, jo vairs nebija tik intensīvas klātienes ikdienas, nebija jābrauc uz kora mēģinājumiem un koncertiem un stundas Doma kora skolā vadīju attālināti. Tā varēju koncentrēties uz sevis izglītošanu un dažreiz aizbraukt tikties ar kolektīviem ārzemēs. Šis laiks man palīdzēja saprast savas spējas un parādīt savas idejas.

Vēl arī sagadījās, ka mums piedzima dēls. Kad tas notika, dabūju kā pa galvu, jo sapratu, ka visbūtiskākais cilvēka dzīvē ir laiks. Kopš tā brīža sāku izmantot laiku daudz produktīvāk un mērķtiecīgāk, virzoties uz vienu mērķi, nevis sadalot sevi visur. Arī kā tēvs pandēmijas laikā esmu bijis daudz vairāk līdzās ģimenei ikdienā un pieredzējis to, ko, manuprāt, ir svarīgi pieredzēt, būt klāt. Man svarīgākais ir arī turpmāk atrast līdzsvaru dilemmā – ģimene un darbs. Kā tas reāli būs jaunajos apstākļos un vidē, vēl tikai mēģinu saprast.

Vēl jau arī jāapgūst zviedru valoda.

To tikko sāku mācīties. Pagaidām internetā, paplašinātā valodas apguves kursā, ko izmanto ārzemju apmaiņas studentiem augstskolās. Tā ir ļoti laba sistēma, bet vajag ieguldīt laiku, lai no tās paņemtu sev vajadzīgo.

Kā darbu Gēteborgā apvienosi ar asistentdiriģenta gaitām Francijā Orchestre de Paris?

Pat nezināju, kā reaģēt, kad saņēmu uzaicinājumu arī no Orchestre de Paris. Man likās tik žēl, ka, iespējams, netiksimies, jo esmu jau uzņēmies saistības Zviedrijā. Tomēr ļoti gribējās pamēģināt. Liela loma šajā puzlē ir tam, kurš un kurā brīdī saņem informāciju. Biju atklāts gan ar Gēteborgas operu, gan Parīzes orķestri: izstāstīju situāciju un, apliecinot, ka neplānoju lauzt norunu, vaicāju, vai Gēteborgas operai nebūtu iebildumu, ja es dotos arī uz Parīzi? Savukārt Parīzes orķestrim rakstīju, vai tam vēl ir interese mani redzēt atlasē. Man atrakstīja: brauciet, tiekamies. Aizbraucu uz Parīzi.

Tur līdz klātienes raundam bija tikuši divpadsmit cilvēku. Atlase Parīzē noritēja divās dienās: pirmajā bija jātiekas ar kamerorķestri, kurš sastāvēja lielākoties no Orchestre de Paris koncertmeistariem. Protams, bija milzīgs galds ar žūriju, kurā bija arī pašreizējais šī orķestra mākslinieciskais vadītājs un tikko izziņotais nākamais Concertgebouw orķestra mākslinieciskais vadītājs, 26 gadus vecais somu diriģents Klauss Mekele.

Uz finālu pie lielā orķestra pielaida četrus pretendentus. Bija jādiriģē Mocarta 39. simfonijas pirmā daļa un franču impresionista Kloda Debisī Attēli. Spēlēt šo mūziku bija vislielākais izaicinājums. Mani ļoti iedvesmoja un pacilāja iespēja tieši iepriekšējā vakarā tikt uz Orchestre de Paris koncertu, kurā Klauss Mekele diriģēja tieši šo pašu skaņdarbu! Iedomājos, kāda gan bija sajūta orķestra mūziķiem, kuri tikko šajā Debisī opusā lidojuši debesu augstumos, bet jau nākamajā rītā jāseko līdzi, ko atlases konkursā ar to dara četri jaunie diriģenti. Tādi bija apstākļi, taču klājās ļoti labi, jo orķestris ir ļoti jūtīgs. Franču mūzikas piesātinātās faktūras mūziķi izprot un spēj interpretēt vislabāk. Vispirms izbaudīt Debisī viņu koncertā un nākamajā rītā saprast, ka tagad šī skaņa ir manās rokās, – tas bija ļoti īpaši.

Uzreiz pēc mēģinājuma tika paziņoti rezultāti. Orķestris meklēja divus asistentus. Vienu pozīciju ieguva Parīzē studējusi un dzīvojoša korejiešu diriģente, kura runā franciski, otru – es. Turpmākajos gados mana dzīve pamatā ritēs Gēteborgā, kur man ir pilna laika darbs, bet sešas līdz astoņas nedēļas gadā būšu Parīzē. Lielākoties tas būs asistēšanas darbs, taču plānots arī projekts, kurš man būs jādiriģē piecos koncertos jauniešu publikai un ģimenēm.

Par iespēju asistēt Klausam Mekelem esmu ārkārtīgi priecīgs, jo viņš tiešām ir ģēnijs, tik daudz sasniedzis jau 26 gadu vecumā. Savukārt mums Latvijas Nacionālajā simfoniskajā orķestrī tagad ir vēl jaunāks soms Tarmo Peltokoski. Man šķiet, ka Somija simfonisko diriģentu attīstībā kaut ko dara ļoti pareizi.

Īstais cilvēks, ar ko var pakonsultēties, ir Andris Poga, kurš starptautiskā vidē ir jau divpadsmit gadu un asistēja Orchestre de Paris, kad tā galvenais diriģents bija Pāvo Jervi. Andris ir ļoti atvērts un, tāpat kā mans pedagogs Mārtiņš Ozoliņš, ar prieku dalās pieredzē un padomos.

Kāds bija visbūtiskākais padoms?

Ir jāklausa savai iekšējai balsij, jo eksperti no malas neredz to visu, ko tu. Svarīgi ir ievākt informāciju un pēc tam pašam pieņemt lēmumu.

Ko tieši dara asistentdiriģents?

Tās ir simfoniskā orķestra galvenā diriģenta "ausis" zālē. Asistents mēģinājumos sēž klausītāju zālē un palīdz galvenajam diriģentam kontrolēt telpisko skanējumu. Asistentam ir arī jāuzsāk repertuāra apgūšana, kamēr galvenais diriģents vēl nav atbraucis. Operā ir specifiskāk. Zinu, ka man paredzēts darbs gan ar dziedātājiem, gan ar orķestri. Ļoti satraucoši ir tas, ka jābūt gatavam pēkšņi ielēkt izrādē, ja, piemēram, iestudējuma diriģents saslimst vai notiek kas cits neparedzēts. Sākot no sezonas otrās puses, man būs jādiriģē arvien vairāk operizrāžu.

Te jāpaskaidro, ka Gēteborgas operā asistentdiriģents ir vienīgais pastāvīgais diriģents teātra namā, savukārt visi pārējie ir uz iestudējumiem uzaicinātie viesdiriģenti. Mums Latvijas Nacionālajā operā ir gan galvenais diriģents, gan vairāki pastāvīgie diriģenti, kuri gan paši veido un diriģē sezonas iestudējumus, gan piedalās kā asistenti, savukārt Gēteborgas operā galvenā diriģenta nav vispār un pastāvīgi uz vietas strādā tikai asistentdiriģents. Gēteborgas operas mākslinieciskais vadītājs ir izcilais, ļoti zinošais koncertmeistars Hennings Rūe, kurš runā sešās valodās un jūnijā bija sastopams Dzintaru koncertzālē, starptautiskā Belvederes operdziedātāju konkursa žūrijā.

Kura pasaule tev ir tuvāka – simfoniskā mūzika vai opera?

Man vēl nav konkrētas atbildes. Domāju, ka to parādīs turpmākie divi gadi. Pirmā sajūta saka – tā būs simfoniskā mūzika. Tajā es varu katru reizi stāstīt jaunu stāstu, un tas ir pilnībā izlolots mans redzējums uz komponista radīto darbu. Pēdējos mēnešos man ir bijusi jauka pieredze Latvijas Nacionālajā operā, bet tas ir citādi – operā darbojamies lielā komandā. Man tas ļoti patīk, bet izaicinājums ir atšķirīgs – spēt sadarboties, rast idejas un veidot stāstu kopīgi.

Ko tad, ja režisora un diriģenta (vai solistu) vēlmes un vajadzības nonāk pretrunā?

Šo cīņu būs izcīnījuši diriģenti, kuriem asistēšu. Jāskatās ar prātu: ko mēs upurējam? Ja upurējam skaņu, ir jābūt ļoti nopietnam pamatojumam. Es domāju, ka ātri var saprast, vai tas ir tā vērts.

Pašlaik pasaules pieprasītāko diriģentu zvaigznājā mirdz ļoti jauni talanti divdesmitgadnieki.

Par diriģenta profesiju domāju ilgtermiņā. Man nav kaut kas jāpaspēj līdz trīsdesmit vai vairāk gadiem, bet ir skaidrs, ka ir ļoti svarīgi, kādus soļus es speru turpmākajos gados. Taču tam nevajag būt ar stresu, ka es kaut ko esmu nokavējis, jo kāds cits 24 gadu vecumā jau ir kļuvis par izcila orķestra galveno diriģentu. Mums katram ir savs ceļš, ko dzīvē ejam. Starp citu, pirms pieciem gadiem, sākdams Rīgas Doma kora skolā mācīt diriģēšanu un partitūru, man likās, ka esmu tam par jaunu, jo pats vēl nesen biju šo skolu absolvējis. Tomēr izrādījās, man bija ko teikt un, strādājot ar audzēkņiem, pats daudz mācījos.

Attiecībā uz abām iespējām, kas man tagad ir pavērušās, vēl nesen man pat sapņos nebūtu rādījies, ka tas varētu piepildīties. Gēteborgas opera un Parīzes orķestris ir brīnišķīga vide, kurā turpināt augt. Uzskatu, ka vēl neesmu neko sasniedzis. Man tikai ir iedota iespēja attīstīties.

Kurā no šīm pilsētām jūties labāk?

No cilvēciskā viedokļa Gēteborgā, bet mākslinieciski daudz krāšņāki notikumi un grandiozi iespaidi būs Parīzē. Parīzes filharmonijas zāle ir fantastiska, savukārt Gēteborgā redzēju, cik ļoti tur vēlas manī ieguldīt laiku un enerģiju, jo redz potenciālu.

Uz pirmo tikšanos ar orķestri dodies ar bailēm, jo tā parādīs, kurš būs situācijas saimnieks?

Kurš kuru apēdīs? Ja diriģents iet pie orķestra ar šādu nostāju, viņu arī apēdīs. Es neeju ar domu, ka vēlos būt noteicējs. Pie Orchestre de Paris gāju ar milzīgu cieņu un pateicību par iespēju tur būt. Skaņdarbu, kuru diriģēju, orķestra mūziķi zina daudz labāk par mani, un mana parādīšanās atklāja nevis jaunu interpretāciju, bet to, kā es ar viņiem saprotos, kādas mums izveidojas attiecības.

Ir svarīgi, vai man ir ko viņiem pateikt par šo skaņdarbu. Ja nav ko pateikt, noteikti ir jābaidās. Līdz šim vienmēr esmu atradis kaut ko tādu, kas mani skaņdarbā pārliecina un aizrauj. Tad nekas pat nav jāstāsta – cenšos to nodot caur diriģēšanas valodu. Galvenais – tam ir jābūt patiesi. Tam jārezonē ar to, kāds tu pats esi. Es jūtos arvien brīvāk. Man ir uztraukums pirms sākuma, jo tikšos ar cilvēkiem, kurus vēl nepazīstu. Tas vienmēr ir satraucoši, ne tikai orķestra priekšā. Kad viss jau notiek, es vairs neuztraucos un jūtos brīvi. To pat nevar izskaidrot. Orķestri uztveru kā mūzikas instrumentu, kuru man ir iespēja spēlēt. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Sestdien Vecrīgā notiks Rīgas dzimšanas dienas pikniks

Sestdien, 20. augustā, Rīgas iedzīvotāji un pilsētas viesi aicināti piedalīties unikālā svētku piknikā Vecrīgā, savukārt apkaimes svētki šonedēļ gaidāmi Pļavniekos un Purvciemā, kā arī Imantā. Tāpat ...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja