Jau nepilnu trīs gadu vecumā viņš pārsteidzis savu tēvu, pēc dzirdes uz klavierēm nospēlējot Džoplina regtaimu. Četru gadu vecumā sev atklājis leģendāro XX gadsimta džeza pianistu, improvizētāju Oskara Pītersena un Kīta Džereta daiļradi. Jau desmit gadu vecumā viņš bija spēlējis vairākos Tbilisi džeza klubos. Tagad viņš uzstājas Ņujorkas slavenākajos džeza klubos (Blue Note un Birdland) kopā ar ASV ievērojamākajām džeza autoritātēm, kuru vidū ir basisti Stenlijs Klārks, Džons Patituči, Viktors Beilijs.
Leģendārie mūziķi atzinuši par īpašu privilēģiju spēlēt kopā ar jauno talantu, kurš iespējams būs XXI gadsimta džeza modes noteicējs. Slavenais bundzinieks Lenijs Vaits pat bija Bekas Gočiašvili debijas albuma producents! Gruzijas vizītē 2008. gadā noklausījusies tobrīd vēl tikai 12 gadus vecā mūziķa spēli, ASV Valsts sekretāre Kondolīza Raisa oficiālajā ziņojumā ierakstīja, ka viņš ir viens no labākajiem džeza pianistiem, kādu viņa jelkad dzirdējusi.
Interesanti, ka mūziķa straujā un spožā starptautiskā karjera sākusies tieši ar dalību Saulkrastu džeza festivālā, kur viņš piedalījās meistarklasēs un iepazinās ar džeza zvaigznēm Leniju Vaitu un Viktoru Beiliju. Pēc diviem gadiem, kad 13 gadus vecais pianists apmeklēja Čika Koreas koncertu Blue Note klubā Ņujorkā, iepazīstoties Korea viņu sagaidījis ar vārdiem: "Vai tik tu neesi tas ģēnijs, par kuru pirms pāris gadiem man stāstīja Lenijs Vaits?" Drīz nāks klajā albums, kurā Beka muzicē kopā ar džeza taustiņinstrumentu leģendu Čiku Korea.
Uz festivālu Saulkrasti Jazz viņš ieradies kopā ar vienaudžu un studiju biedru, Ņujorkas slavenās Džuljarda mūzikas skolas audzēkņu džeza trio.
Ko visspilgtāk atceraties no sava pirmā Latvijas apciemojuma?
Festivāls Saulkrasti Jazz, kurā piedalījos 2007. gadā, bija pirmais džeza festivāls manā dzīvē! Tas man bija ļoti nozīmīgs, te visu laiku bija kustība, skanēja mūzika, bija jam session vakari. Te satiku daudzus lieliskus mūziķus un cilvēkus, tādus kā festivāla vadītāji Tālis Gžibovskis un Raimonds Kalniņš. Es jutos pa īstam laimīgs, un tas man ļoti palīdzēja gan kā mūziķim, gan cilvēciski. Šis festivāls man deva iespēju satikties ar leģendāro amerikāņu bundzinieku Leniju Vaitu, ar kuru Ņujorkā kļuvām labi draugi. Tas bija mans pirmais lielais solis manā mūziķa dzīvē. Tobrīd man tas likās neticami.
Atgriežoties Gruzijā, man ļoti pietrūka Saulkrastos sastapto cilvēku. Festivāla ainas naktīs pat redzēju sapņos! Esmu laimīgs, ka varu te atkal būt. Es mīlu jūsu zemi un cilvēkus.
Izpeldējāties arī Baltijas jūrā?
Sanāca izpeldēties Daugavā. Tas bija satraucošs negadījums, kad atceļā uz Gruziju ar draugiem nolēmām Rīgā pavizināties laivās pa upi. Kāpjot laivā, es iekritu ūdenī. Tolaik, 11 gadu vecumā, vēl nepratu peldēt un šausmīgi pārbijos. Es biju zem ūdens, un tas bija ļoti auksts. Par laimi maniem gruzīnu draugiem izdevās mani izķeksēt, viņi turēja mani ciet aiz rokām, un beigas bija laimīgas. Tagad jau protu peldēt.
Tagad jau spēlējat Ņujorkas slavenajos džeza klubos. Bieži tur sastopat Saulkrastos iepazīto Leniju Vaitu?
Pagājušogad kopā ierakstījām manu pirmo, debijas CD Beka. Tas bija lieliski spēlēt kopā ar tādām zvaigznēm. Pateicoties Lenijam, sastapu Stenliju Klārku, viņš par mani izstāstīja Čikam Korea. Kopš toreizējā, 2007. gada Saulkrastu džeza festivāla manā dzīvē noticis tik ļoti daudz!
Vai ticat un uzticaties liktenim?
Jā. Jo nekas nebija plānots. Viss notika it kā improvizējot. Atbraucu uz festivālu Latvijā, iepazinos ar Leniju Vaitu, pēc tam jau satiku viņu Ņujorkā. Viss vienkārši notika.
Lenija Vaita par jums teikto, ka "veca dvēsele ļoti jaunā ķermenī", uztverat kā komplimentu?
Noteikti. Īpaši jau no viņa. Es nejūtos ne vecs, ne jauns. Jūtos laimīgs pazīt tik izcilu mūziķi, kurš palīdzējis gan man, gan daudziem citiem mūziķiem. Tas bija vareni, kad viņš par mani to publiski pateica Ņujorkas Blue Note. Arī basists Viktors Beilijs un Čiks Korea tagad ir mani draugi, bet mūsu vecuma starpību es pat nejūtu. Viņi ir mani draugi, tomēr visupirms – mani mentori, tēvi mūzikā. Mūzika ir visbūtiskākais iemesls mūsu draudzībai.
Skarbs mentors. Īpaši ņemot vērā Vaita pārliecību, ka baltādainie cilvēki džezā ir tikai atdarinātāji, viņiem tas nav asinīs.
Mūzikā nav melno un balto. Ir tikai džeza krāsa. Mēs visi esam džeza krāsas. Es šo viņa pārliecību neesmu izjutis. Viņš ir unikāls mūziķis, daudz klausās klasisko mūziku, mīl Šopēnu, Debisī, Vāgneru, Stravinski. Viņš joprojām ik brīdi trenē savas smadzenes. Tāpēc jau viņš ir Lenijs Vaits.
Jūs jau arī Ņujorkā, slavenajā Džuljarda skolā apgūstat gan džeza, gan klasisko pianismu.
Jā, jo klasiskā mūzika mūsu dzīvē ir tikpat svarīga kā ūdens – to jādzer, tas atsvaidzina. To atklāj jau pats vārds – klasiskā mūzika! Mēs ne tikai spēlējam, mēs mācāmies – harmoniju, tehniku. Klasiskās mūzikas skola ir nepārvērtējama, it īpaši Džuljarda skola, kur man ir izcila skolotāja, pianiste Viktorija Muškatkola. Viņa man palīdz kļūt par profesionālu pianistu, kurš var nospēlēt arī baletus un kuram ir klasiskajā mūzikā sakņota izjūta. Mans džeza skolotājs ir Frenks Kimbrū (Frank Kimbrough).
Jūs slavē par īpaši jūtīgo, izsmalcināti glāsmaino pianistisko piesitienu. Bet tas iespējams tikai uz akustiskajām klavierēm. Vai spēlējat arī elektroniskos taustiņinstrumentus?
Jā, daru to bieži. Es nešķiroju akustiskajā vai elektroniskajā skaņā. Mani interesē mūzikas skaņas.
Jūsu autoritātes – komponisti vai izpildītājmākslinieki abās jomās?
Mans visiemīļotākais komponists ir Johans Sebastians Bahs. Es mīlu Mocartu, Bēthovenu, Šopēnu. Džezā man autoritāte numur viens ir Kīts Džerets (Keith Jarrett), mīlu Čiku Korea, Hērbiju Henkoku un daudzus citus. Savu iemīļotāko džeza mūziķu vārdu sarakstu es varētu turpināt visu dienu. Klausos arī rokmūziku, patīk Led Zeppelin.
XVIII gs. baroka lielmeistaru J.S. Bahu pēc būtības varētu uzlūkot kā pirmo džeza mūziķi?
Precīzi, jo šodienas džeza mūziķu spēles veids atbilst Baha mūzikas radīšanas stilam. Viņš taču improvizēja savas prelūdijas un fūgas. Tā bija mūzika, kas nāk tieši no debesīm. Tā ietiecas sirdī un smadzenēs un spēj padarīt par pasaulē vislaimīgāko cilvēku to, kas šo mūziku mīl un saprot. Bahs ir visu laiku labākais improvizētājs pasaulē. Un arī Mocarts, protams. Jā, viņi ir paši pirmie džezmeņi.
Tiešām jau divu gadu vecumā uz klavierēm pēc dzirdes pratāt uztaustīt džeza tēmas?
Tēvs man stāstīja, kā toreiz spēlēju Skota Džoplina regtaimus. Man tolaik vēl ļoti patika knupītis (māneklis). Viņš to noslēpa un tad teica: Beka, nāc šurp. Es nospēlēšu pirmo frāzi, bet tu to atkārto, tad dabūsi savu mānekli. Tā es ar labo roku, frāzi pēc frāzes esot nospēlējis visu melodiju. Spēlēdams drīz vien par knupi vispār aizmirsu, jo to aizstāja klavieres un mūzika.
Nākat no muzikālas ģimenes? Tas palīdzēja?
Jā. Gan tēvs, gan mamma Gruzijā ir pabeiguši mūzikas skolu. Tēvs spēlē gan džezu, gan klasiku. Man ir divi brāļi, bet viņi gan nav mūziķi. Vecākajam ir 19 gadu un viņš spēlē futbolu, bet jaunākajam tikai pēc divām nedēļām būs četri gadi, un, kas zina, par ko viņš kļūs.
Straujie starptautiskie panākumi un agrā slava ir bīstams pārbaudījums?
Es tā nedomāju. Es jūtos labi un nebaidos. Tas, ka pazīstu slavenus mūziķus un spēlēju Blue note un citos slavenajos džeza klubos, man ir ļoti nozīmīgi, jo man pats galvenais ir iespējas attīstīties. Lai varu īstenoties mūzikā es pats, Beka, nevis kā Čiks Korea vai Kīts Džerets.
Un kad citi jūs sauc par brīnumbērnu?
Es viņos neklausos. Es viņos klausos tad, kad viņi spēlē. Bet ne tad, kad viņi apspriež manu talantu vai vecumu. Pirmkārt, esmu mūziķis. Man ir svarīgi, ka man ir spējas, prieks spēlēt, un es gribu spēlēt savai zemei.
Kā sadzīviski esat iejuties Ņujorkā?
Dzīvoju Amerikas gruzīnu ģimenē. Džordžs un Nona Šengelaja ir ne tikai mani aizbildņi. Šī ir mana otrā gruzīnu ģimene. Viņi ir mani draugi, skolotāji, viss. Un atkal es nejūtu paaudžu atšķirību starp mani, Nonu un Džordžu. Viņi dod man brīvību un iespējas justies labi. Ceru, ka arī es viņus iepriecinu. Mēs esam saistīti mūzikā.
Cik būtiski ir tas, lai jūsu džeza mūziķa un komponista sejā justu gruzīnu mūzikas, kultūras, mentalitātes vaibstus?
Mums, gruzīniem, ir bagāta mūzikas kultūra. Tas man ļoti palīdz. Mūsu tautas dziesmas un komponisti, piemēram, Gija Kančeli, kura divas melodijas ierakstīju savā debijas albumā. Tomēr ar gruzīnu tautas mūziku esmu piesardzīgs, jo to ir ļoti grūti "ievietot" džezā. Ir vajadzīgs īpašs talants, lai to izdarītu perfekti.
Nevaru pat iedomāties, kā integrēt džezā gruzīnu vīru unikālo vokālo daudzbalsību.
Mūsu tautas improvizētās mūzikas daudzbalsība ir polifoniska, tās improvizācijas skan gluži kā Baha mūzika. Jā, man tas ir džezs.
Un vai jums vispār tīk folkdžezs, kas šodien tik dinamiski attīstās?
Es to atzīstu, tomēr man džezs ir džezs. Džezs ir pasaules pilsonis. Džezs ir mūziķu savstarpējais prieks, kuru sajūt ikviens muzicēšanā iesaistītais. Džezs man nozīmē brīvību. Improvizēšana atbrīvo. Bet patiesībā nemaz nav tādu vārdu, kuros aprakstīt džezu.
Ņujorkā aci pret aci sastapāt pavisam citādu pasauli, cilvēkus, uzvedību, dzīvesstilu, nekā Tbilisi. Tas šokēja?
Sākumā es tur nesajutos komfortabli, bet tagad gan, jo es tur nonācu džeza vidē un sastapu daudzus džeza mūziķus. Mani apbēdināja arī tas, ka Ņujorkā man pietrūkst vecāku un mazā brālīša. Man viņu joprojām ļoti pietrūkst, bet palīdz džezs un sociālie tīkli – Skype, Facebook. Tā varu saredzēties ar savu ģimeni.
Ko spēlēsiet klausītājiem Saulkrastos?
To, ko spēlēšu, varēšu pateikt tikai vēlāk, pēc koncerta. Varu tikai atkārtot leģendārā džezmeņa Mailza Deivisa vārdus, kurus viņš teica, atbildot žurnālistiem: vispirms nospēlēšu un pēc tam pateikšu, kas tas bija. Dažus džeza standartus, dažas savas melodijas. Labu mūziku. Viss ir improvizācija. Mūziķi, ar kuriem spēlēšu kopā, ir Džuljarda skolas trio. Mēs visi – bundzinieks Mārtijs Džefe (Marty Jaffe), kontrabasists Džimijs Makbraids (Jimmy McBride) un es – satikāmies Džuljarda skolā. Viņi ir lieliski jauni mūziķi.
Pēc Džuljarda skolas beigšanas paliksiet Ņujorkā?
Tagad vēl neko neplānoju. Tas ir kā džeza improvizācijā – nav zināms, kurp tā vedīs.