Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Svētdiena, 24. novembris
Velta, Velda

Dāvis Sīmanis: Ģēniju laikmets ir pagājis

Režisors Dāvis Sīmanis tikko noslēdzis vienu no filmas Pelnu sanatorija uzņemšanas posmiem, bet pavasarī skatītājiem piedāvās dokumentālo filmu Escaping Riga

Filmas darbība risinās Pirmā pasaules kara laikā, kad vācu militārais ķirurgs Ulrihs ierodas nomaļā vietā Kurzemes piekrastē – bijušajā tuberkulozes slimnieku sanatorijā. "Tā ir noslēpumaina drāma par racionāla ārsta sastapšanos ar sev svešu, iracionālu pasauli no kara noslēptā sanatorijā un savas cilvēcības atgūšanu, glābjot mežonīgu un visu pamestu zēnu," tiek pieteikta Dāvja Sīmaņa topošā filma, kuras pirmizrāde ieplānota 2015. gadā.

Filmā galveno lomu atveido starptautiski pazīstamais vācu aktieris Ulrihs Matess, kurš ievērību guvis ar lomu kinolentē par Hitlera pēdējām dienām Sakāve, – savā ziņā viņš ir režisora alter ego. "Viņā apvienojas īpašības, kas piemīt arī man, bet vienlaikus viņš ir kaut kas ļoti pretējs man," norāda režisors. Ar režisoru tikos divas reizes – vispirms filmēšanas laukumā Rīgā, Briāna ielā 9, kurā tika uzņemtas būtiskas filmas epizodes. Turpmākā filmēšana risinājās ārpus Rīgas dažādās vietās un dažādos laikapstākļos. "Šis periods būs smags, jo sanāks daudz strādāt ārpus telpām, bet filmēt eksterjeros vienmēr ir sarežģīti, it īpaši šajā gadalaikā, taču mums tas ir ļoti svarīgi, jo arī filmas varoņiem šis nav labākais laiks viņu dzīvē – tas ir viņu esamības rudens," pirms aizbraukšanas no Rīgas stāstīja Dāvis Sīmanis.

Todien režisors vēl un vēl lika atkārtot Ulriha skrējienu pa gaiteni un strīdēšanos ar varoni Emmu. "Jānis ļoti labi noklepojās," par kāda sanatorijas "pacienta" radīto fona troksni noteica Dāvis Sīmanis. To aktierim nācās atkārtot arī nākamajā filmēšanas reizē. Režisors Dāvis Sīmanis apzināti veido garas un sarežģītas epizodes, kas tiek filmētas ar nepārtrauktu kameras kustību. Iecerēto epizodi izdevās nofilmēt tikai ar astoto reizi. Pēc tam pamazām tika vāktas kopā visas mantas, jo šīs pašas dienas vakarā filmēšanas grupa devās uz Liepāju. "Skapis ar burciņām brauc līdzi?" – kāds vaicā. Brauc, Brauc! Nākamajās nedēļās Pelnu sanatorijas epizodes tika filmētas arī Siguldā, Kabilē un Lazdonā. Ar režisoru Dāvi Sīmani vēlreiz satiekamies pēc šī garā ceļojuma pa Latviju.

Kas ir tas, kas vieno jūs pašu un filmas galveno varoni – ārstu?

Ulriha Matesa spēlētā ārsta drāma ir terapeitiska viņam kā filmas varonim un terapeitiska man kā autoram, jo es pārdzīvoju līdzīgas sajūtas – šajā gadījumā vārds "sajūtas" varbūt pat nav īsti precīzs apzīmējums, jo tieši sajūtas ir kaut kas, ko cilvēks iegūst Pelnu sanatorijas laikā. Tā ir varoņa problēma filmā un mana problēma dzīvē: vai, identificējoties ar šo laikmetu, jūtot, ka mēs dzīvojam ļoti fragmentārā pasaulē, arī man nav piemītošas skaidras emocijas, bet šī filma ļauj mēģināt man atrast tās sevī. Turklāt es nedomāju, ka tā ir tikai mana problēma, tā ir laikmeta nelaime, jo mūsdienas paredz zināmu emociju noplicinātību cilvēkos. Man šķiet, ka pēdējais laiks Latvijā ir pierādījis, ka mums vajag smagus triecienus, lai mēs beidzot spētu sajust, lai mums parādās iespēja just līdzi un domāt emocionālos terminos.

Par ļoti augstu cenu…

Noteikti! Bet varētu arī citādi. Tāpēc filmas uzstādījums ir – pierādīt, ka tam ir jābūt kaut kam dabiskākam, ka nav jāpārdzīvo traģēdija, lai atgrieztos pie emocionalitātes. Turklāt mani vienkārši stindzina, ka tas vienmēr ir īslaicīgi – mēs atrodam sevī šo resursu, bet pēc mirkļa to atkal jau zaudējam. Viens no tādiem piemēriem ir Latvijas otrās brīvvalsts tapšanas laiks, kad vesela nācija var vienoties par kopīgu ideālu un atrasties vienotā enerģijas laukā, bet tad tas viss izplēn – izplēn primitīva kampējkapitālisma un konsumerisma šļurā. Ir ļoti nepatīkami skatīties, kā cilvēki tūlīt pat individualizējas, nošķiras un vairs nejūt nekādu savstarpēju sasaisti. Protams, ja tu izolējies, dzīvodams tikai masu mediju fantomu pasaulē, ir skaidrs, ka arī ar emocijām tev ir švaki.

Bet kā šajā "šļurā" ar ideāliem?

Arī švaki. Tie ideāli, kas dažkārt parādās, ir ļoti polarizēti – nevis tāpēc, ka to paudēji tiem patiesi ticētu, bet tāpēc, ka viņi mēģina audzēt politisko vai ekonomisko kapitālu, – tieši tā mēs esam nonākuši līdz lielākajām XX gadsimta traģēdijām. Protams, ir vajadzīgi ideāli un cilvēki, kuri spēj iedvesmot ar savu domāšanu, kas ne tikai izteikta vārdos, bet pierādīta visā viņu dzīvē. Diemžēl tādu cilvēku un tādu ideālu, kas pārvar šauras nacionālo vai ekonomisko grupu robežas, tikpat kā nav. Mēs viņus "taustām". Tāpat mēs raugāmies uz vēsturi – nevis spējam skaidri to skatīt, bet mēģinām radikalizēt viedokļus, parādīt vienu pusi, apslēpt citu. Tas tikai pierāda, ka trūkst lielo ideju, ka ir pazuduši lielie stāsti, metanaratīvi. Es ceru, ka tas mainīsies, ka ir jāpaiet laikam, lai šī sabiedrība pārdzīvotu nosacītās, lēnām topošās labklājības laiku un pēc tam spētu paskatīties ārpus sadzīviskās izdzīvošanas prizmas, un tad jau var runāt par tādiem ideāliem, kas nav destruktīvi.

Kā jums šķiet, kāds ir dabisks veids, kā cilvēkam atgriezties pie emocionalitātes?

Lielākajam impulsam ir jānāk no veida, kā izglītojas cilvēks, kā tas top, jo var jau redzēt, ka jaunos cilvēkos – tieši otrādi – ir ieaudzināta liberālisma izdzīvošanas prasme, ka viņi var atļauties būt bezkaunīgi, viņiem bieži nepastāv tolerances robežas, viņi ir pašpārliecināti, bieži vien narcistiski – tāda ekstrēma pašizpausme, kas bieži vien robežojas ar lielu muļķību. Es pieļauju, ka tas ir nācis no trulā piemēra, ko nereti parāda cilvēki politikā vai nevarīgajā "augstākajā sabiedrībā", jaunie redz, ka tas ir veids, kā labi eksistēt šajā laikā, bet tas, manuprāt, vienlaikus ir derdzīgākais veids, kā izdzīvot. Šķiet, pietiktu ieaudzināt zināmu prāta delikātumu, spēju novērtēt ikvienu, visu laiku nevērtējot sevi augstāk, – īpašības, kas ir saistītas ar pietāti un cieņu.

Sanāk, ka iespējamo pārmaiņu process būs ļoti ilgs, jo šie jaunie cilvēki būs vecāki saviem bērniem.

Tieši tā – tā ir sistēmiska lieta, un pārmaiņas nevar notikt viendienas režīmā, tai ir jābūt veselai valstiskas domas maiņai, bet tā ir nepieciešama, jo nākamā paaudze augs šīs paaudzes ēnā, un tā tas turpināsies, tas būs tāds perpetuum mobile, bet es nedomāju, ka situācija ir bezcerīga, lai gan izklausos ļoti pesimistisks. Tas ir apmēram tāpat, ja kāds satraucas, ka mūsdienās bērni nelasa, bet varbūt viņiem nemaz arī nav jālasa?! Varbūt ir kāds veids, kā citādi radīt viņos priekšstatu par tām īpašībām, kuras minēju.

Varbūt vienā brīdī var notikt lūzums, ka cilvēki negūst gandarījumu no pašreizējās dzīves un sāk meklēt kaut ko citu?

Jā, es tieši domāju par to, vai pie mums ir iespējama emocionāli intelektuāla revolūcija. Ar nosacījumu, ka valsts saimnieciskā līmenī turpina attīstīties un ka pat ar mazumiņu, bet tomēr nodrošināt valsts iedzīvotāju...

... kas sāk interesēties par kaut ko citu.

Jā! Lai gan ir novēroti arī citi fenomeni, piemēram, tieši aktīvākajā krīzes laikā ļoti populāri un apmeklēti kļuva kino teorētiskie lektoriji, lai arī tas maksāja zināmu naudu. Cilvēki meklēja kādu intelektuālās "aizbēgšanas" formu, lai uz mirkli pabūtu citā pasaulē, bet nevis tādā, kas ir stulba izklaide un aizmiglo acis, bet gan tādā, kas dod impulsu uzzināt vairāk.

Ja mēs turpinām vilkt paralēles starp topošās filmas un mūsdienu Latvijas realitātes varoņiem – kuri tagad ir tie sanatorijas pacienti, kam viņu iedomātā pasaule ir pēdējā patveršanās vieta?

Es negribētu apgalvot, ka viņus tāpēc var dēvēt par "pacientiem", bet es domāju, ka tā ir klusējošā inteliģences daļa, kura jūtas bezspēcīga pret notiekošo un nespēj skaļi pretoties. Viņi var izveidot nelielu mikrokosmosu sev apkārt, viņiem var būt tuvākie draugi, ar kuriem dalīties, runāt un iedzert, – viņiem ir dzīve pašiem priekš sevis, bet uz kopējo sistēmu viņi tikai noskatās, jo neredz iespēju – tā disproporcija ir tik liela, ka vērsties pret to ir tāda donkihotiska ākstīšanās: ja mēs vienkārši sekojam līdzi interneta portāliem, katra nākamā ziņa rada arvien lielāku neizpratni par to, vai patiešām mēs varam dzīvot tāda līmeņa idiotismā, un kļūst skaidrs, ka jebkura cīņa pret to tik un tā ir zaudēta. Labāk paklusēt.

Viens no jūsu filmas varoņiem tiek izvilkts ārā no šīs iedomātās pasaules un tiek iznīcināts.

Protams, filma neparedz kādas ļoti skaidras metaforas, jo tās pasaule dzīvo pati savu dzīvi un tajā ir savs laiks un savas attiecības, kas veidojas starp varoņiem, bet cerams, ka skatītājs, kurš noskatīsies filmu, varēs vismaz daļēji asociēt ar mūsdienu vai pats ar savu iekšējo situāciju Tā ir katra režisora klusā cerība, ka skatītājs spēs identificēt sevi ar filmas varoņiem vai kādu klātesošu sajūtu.

Man vienmēr ir bijušas svarīgas – es šeit nerunāju par savu kino – nevis tās filmas, kuras tevi pārvieto citā realitātē un kuru beigu titri tevi atgriež atpakaļ kā reanimācijas mašīna, bet tādas, kas rada specifisku lauku – pārfrāzējot filozofu Aleksandru Pjatigorski – rada domāšanas lauku, kas pastāv jau pirms un arī pēc filmas noskatīšanās. Tie ir tie retie lielie darbi, kurus var novērtēt, jo citādi tā ir tikai aizmiršanās.

Vai jūs varat nosaukt kādu no pēdējā laikā redzētiem darbiem, kas jūsos radījis šo domāšanas lauku?

No pašiem jaunākajiem darbiem – filma, kas īstenībā ir ļoti bezrūpīga, stilizēta un krāšņa, – Paolo Sorrentīno La grande bellezza jeb Dižais skaistums, vienīgā filma, ko es pienākuma spiests noskatījos filmēšanas periodā. Neraugoties uz vieglumu, ironiju, tā ļoti aktivizē skatītāju, un filmas piedāvātais sociālais kriticisms strādā, lai gan to vairāk skaties kā krāsainu pasāžu.

Strādā ne tikai ar jums – filma piedzīvoja triumfu Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā.

Jā, lai gan balvu un festivālu pasaule ne vienmēr ir adekvāta. Nevajadzētu domāt, ka tā uzrāda lietu kārtību – tā parāda, kādā veidā dzīvo un sevi strukturē filmu industrija, bet bieži vien ļoti daudz interesantu darbu paliek pelēkajā, ārpus festivāliem esošajā zonā, un mēs par tiem nekad neko neuzzināsim vai nejauši uzzināsim pēc gadiem desmit. Patlaban pasaulē top milzīgs skaits filmu, un nav tā, ka starp tām ir tikai desmit ļoti labi un visi pārējie ir šausmīgi slikti darbi.

Taču balvu un festivālu pasaule parāda, ka daudz kas ir mainījies: ja mēs atgriežamies 60. gadu vidū un ielūkojamies Kannu festivāla oficiālajā programmā – katra filma ir šedevrs. Savukārt mūsdienās tajā ir labas, kā arī viduvējas filmas – tas nozīmē, ka kino atrodas savas pastāvēšanas krustcelēs. Gan digitālais laikmets, gan vispār tāda slēpta ideju krīze ienes savas korekcijas. Patlaban cilvēki baidās stāstīt tos pašus lielos stāstus par nāvi, mīlestību, attiecībām ar Dievu. Tajā brīdī, kad tu sāc domāt par universāliem priekšmetiem, tev uzreiz pārmet: ko tu vispār vari par to pateikt?! Un visi bīstas un nodarbojas ar pašcenzūru.

Lielo personību trūkums arī kino?

Tieši tāpat kā lielo ideju trūkums, tāpat arī lielo personību trūkums – to pierāda tas pats franču kinematogrāfs, kurā jaunā viļņa režisori, kas vēl nav apmiruši, joprojām taisa labākās filmas, – tas ir absurds!

Pavasarī ir gaidāma jūsu dokumentālās drāmas Escaping RigaBēgšana no Rīgas pirmizrāde – filma par to, kā XX gadsimta pirmās puses notikumi ietekmēja Jesajas Berlina un Sergeja Eizenšteina dzīvi. Kā jums šķiet, cilvēka biogrāfija pirmām kārtām ir atkarīga no viņa paša vai no apstākļiem?

Šajā gadījumā labāk pieslejos akcidentālisma teorijai – realitāte, kuru mēs paši nemaz nevaram aptvert, jo mums to ir aizseguši dažādi sārņi, uzslāņojumi, patiesībā ir neapstādināms nejaušību plūdums, turklāt bez skaidriem cēloņiem. Viņu gadījumā viens no nosacījumiem bija tāds, ka viņiem bija jāpamet Rīga, lai viņi kļūtu par pasaules līmeņa domātājiem. Sergeja Eizenšteina māte viņam lūdzās, lai viņš atgriežas mājās, bet viņš rakstīja, ka labāk būt divdesmit pirmajam Krievijā nekā pirmajam Rīgā, – viņš gribēja darboties plašākos ūdeņos. Savukārt tas, kas notika pēc tam, bija vesela nejaušību rinda visplašākajā spektrā – tas bija starpkaru periods, kad pasaule bija sajukusi prātā – uzdzīve mijās ar nāves priekšnojautām, radikālām ideoloģijām, viss sakults milzīgā neprātīgā mikslī, kurā viņi abi bija ierauti, un ar atrašanos pretējās nometnēs ļoti labi personificē šo laiku.

Kā jums šķiet, vai arī patlaban darbojas šis nosacījums: pamet Rīgu un kļūsti par ģēniju?

Nu jau vairs ne! Vienkārši ģēniju laikmets ir pagājis uz neatgriešanos; nozīme tiek piešķirta detaļām, nevis kopainai. Tāpēc arī labāk palikt šeit, tā nemaz nav sliktākā vieta, kur turpināt darīt savu lietu. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja