Režisora Emanuela Karēra filmas Starp divām pasaulēm/Ouistreham/Between Two Worlds (2021) scenārija pamatā ir franču žurnālistes Floransas Obenā grāmata Le Quai de Ouistreham/Uistramas osta (2010), kas balstīta viņas sešus mēnešus ilgajā pētījumā Normandijā – autore izlikās par bezdarbnieci Kānā un sāka strādāt par apkopēju birojos, kotedžās un uz prāmja. Rezultātā viņa izveidoja sociāli vismazāk aizsargātās darba ņēmēju grupas kolektīvo portretu. Galveno lomu filmā spēlē franču zvaigzne Žiljeta Binoša. Viņas varone Marianna ekranizācijā ir prominenta, labi situēta Parīzes rakstniece, nevis žurnāliste. Pārējās lomās ir redzami neprofesionāli aktieri – Francijas ziemeļu iedzīvotāji, kuriem pašiem grāmatā aprakstītie smagie dzīves un darba apstākļi ir nevis fikcija, bet realitāte.
Filmas režisors Emanuels Karērs pirmām kārtām ir pazīstams kā rakstnieks, kurš sevi ir pierādījis gan daiļliteratūrā, gan publicistikā. 64 gadus vecais franču autors ir daudzu prestižu literatūras godalgu laureāts. 2021. gadā viņam tika pasniegta Astūrijas princeses balva, kuru saņem dažādu jomu izcilākie pārstāvji. Emanuels Karērs ir rakstījis scenārijus daudzām kino un televīzijas filmām. Kā režisors uzņēmis vienu dokumentālo un divas spēlfilmas, ieskaitot Starp divām pasaulēm. Emanuels Karērs ir bijis Kannu un Venēcijas kinofestivāla žūrijas loceklis. Viņa romānus ekranizējuši režisori Klods Millers un Nikola Garsija. Emanuela Karēra godalgoto grāmatu Ļimonovs (2011), kas stāsta par krievu rakstnieku Eduardu Ļimonovu, gatavojas ekranizēt oskarotais poļu režisors, filmu Ida un Aukstais karš autors Pavels Pavlikovskis.
Pagājušajā KDi numurā bija lasāma intervija ar sociālās drāmas Starp divām pasaulēm galvenās lomas atveidotāju Žiljetu Binošu. Šoreiz – vārds režisoram Emanuelam Karēram.
Galvenokārt esat pazīstams kā rakstnieks. Kāpēc nolēmāt pievērsties kinorežijai, un ar ko jūs ieinteresēja projekts Starp divām pasaulēm?
Floransas Obenā grāmata ir izdota 2010. gadā. Francijā tas ir slavens darbs, un tas ir pelnīti. Daudzi to ir lasījuši un labi atceras. Es izlasīju grāmatu uzreiz pēc iznākšanas, tā mani aizrāva un aizkustināja, jo atklāj pasauli, ko mēs lielākoties nepamanām. Autore to pasniedz spilgtā, siltā un dzīvā stilā. Taču es vispār nebiju domājis par darba ekranizāciju.
Iniciatīva pieder Žiljetai Binošai – jau vairākus gadus viņa bija vēlējusies nospēlēt galveno lomu šajā stāstā un uzstājīgi jautāja Floransai Obenā par ekranizācijas iespējām. Autore ilgstoši negribēja pārdot tiesības. Beidzot viņa piekrita ar nosacījumu, ka scenāriju rakstīs un filmu uzņems Emanuels Karērs. Mani pašu tas pārsteidza, jo tomēr neesmu plaši zināms kā režisors. Mēs ar Floransu pazīstam viens otru, bet ne pārāk labi. Es ļoti cienu viņas darbu un domāju, ka viņa ciena manējo. Pieļauju, ka viņu saista tas, ka manā literārajā darbībā un vienā no manām filmām ir jūtama dokumentalitāte, un viņai šķita pievilcīga ideja, ka es varētu strādāt ar šo materiālu.
Mani izbrīnīja Žiljetas izteiktais priekšlikums veidot filmu. Pirmā reakcija bija: "Kāpēc? Kāpēc es?" Otrā reakcija: "Kā man ir paveicies, ka man tiek dota šī iespēja!"
Žiljetas Binošas atveidotā varone Marianna ir prominenta Parīzes rakstniece, kura izliekas par bezdarbnieci un sāk strādāt par apkopēju Francijas ziemeļu pilsētā Kānā, lai savāktu materiālu savai grāmatai. Publicitātes foto
Grāmatas autore Floransa Obenā uzsver, ka ir žurnāliste, nevis rakstniece. Kāda ir pētnieciskās žurnālistikas loma informācijas pārpildītajā mūsdienu pasaulē?
Šāda veida žurnālistika ļauj cilvēkiem kaut ko saskatīt un apzināties – iespējams, to, par ko viņi nekad nav aizdomājušies. Tai ir gan aprakstoša, gan sociāla nozīme. Tā paplašina zināšanas, veicina sabiedrības informētību. Ja runājam par darbu, ko žurnālisti veic slepeni, neatklājot savu identitāti, – tas var būt ļoti efektīvs. Tā var iegūt informāciju un materiālus, kurus neizdotos saņemt, atklāti intervējot cilvēkus. Protams, tas izraisa morālas dilemmas, tas ir koks ar diviem galiem – fakts, ka nākas melot, pat ja melo ar vislabākajiem nodomiem. Filma vairāk nekā grāmata cenšas izpētīt šo dimensiju un tās divējādās sajūtas, kas rodas, ja autors iegūst informāciju, slēpjot savu identitāti.
Viena no tēmām, kam pievēršas filma, ir nodevība. Vai filmēšanas procesā tā nodarbināja arī jūs pašu, jo izvēlējāties strādāt galvenokārt ar neprofesionāliem aktieriem, kuru reālie dzīves apstākļi ir pietuvināti viņu atveidoto varoņu dzīves apstākļiem?
Darba procesā spēles noteikumi visiem bija skaidri. Aktieri zināja, ka piedalās filmas uzņemšanā un mēs kopā veidojam kinodarbu. Ir dokumentālās filmas, kuras tiek uzņemtas ar slēpto kameru vai kurās tiek izmantoti tamlīdzīgi paņēmieni, bet šajā filmā nekā tāda nav.
Režisors Kšištofs Keslovskis ir teicis, ka pārstājis veidot dokumentālās filmas, jo viņam šķitis, ka viņš sāk ietekmēt savu varoņu dzīvi. Vai jums kā rakstniekam un režisoram reizēm rodas šāda sajūta?
Ja rakstāt par cilvēkiem vai filmējat viņus, tas neizbēgami kaut ko maina viņu dzīvē. Es neko neslēpju un atklāju visas kārtis. Ja man kā reportierim vajadzētu uzrakstīt par kādu neonacistu grupējumu, es nenāktu pie viņiem ar vārdiem: "Es arī esmu neonacists un vēlos jums pievienoties." Es teiktu: "Neesmu jūsu pusē, bet gribētu saprast, kas jūs esat un kas notiek jūsu galvā." Cilvēki bieži piekrīt. Ja godīgi pastāstīsiet, ko cenšaties darīt, varēsiet pārliecināt pat tos, kuri ir pretēji vai naidīgi noskaņoti.
Savās grāmatās bieži rakstāt par identitāti un ticību. Filmā Starp divām pasaulēm jūs akcentējat varoņu – apkopēju – pašcieņu, ko viņi saglabā, par spīti sarežģītajiem dzīves apstākļiem.
Ir jābūt līdzsvaram starp cilvēkiem, kurus redzat filmā, pašas filmas interesēm un skatītājiem. Ir jābūt līdzsvaram starp cilvēkiem, kuri ir īstie filmas varoņi, un kādu, kurš ir aktīvs liecinieks. Man pašam vissvarīgākais šajā darbā – būt pēc iespējas uzticīgākam un uzmanīgākam pret īsto varoņu pieredzi. Filmas varoņu likteņi un aktieru reālās personības ir pilnībā savijušies, to ir ļoti grūti nošķirt. Es pat vairs neatceros, kas nāk no scenārija un kas – no cilvēka, kurš spēlē personāžu, piepildot viņu ar savu pieredzi un izjūtām. Man vissvarīgākais ir cilvēki, kuri piedalās filmā. Veids, kā viņiem pietuvoties, ir radīt ticamu liecinieka iespaidu, tas ir mans un Žiljetas Binošas tēlotās Mariannas skatījums.
Jums ir liela pieredze scenāriju rakstīšanā. Kā, jūsuprāt, filma var paplašināt un papildināt to literāro darbu, kas ir scenārija pamatā?
Esmu uzņēmis trīs filmas, ieskaitot Starp divām pasaulēm. Pirmā ir dokumentālā filma Atpakaļ Koteļņičā/Retour à Kotelnitch (2003), otrā ir spēlfilma Ūsas/La Moustache (2005), kuras pamatā ir mans 1986. gada romāns. Es neteiktu, ka toreiz ekranizēju savu grāmatu, jo biju pārāk slinks, lai meklētu citu materiālu, bet... Ja es būtu gleznotājs un gribētu uzgleznot ziedus vāzē, es nodomātu – man mājās ir vāze ar ziediem, tāpēc es to gleznošu. Tā es rīkojos ar Ūsām. Godīgi sakot, es domāju, ka tā nav laba ideja. Nesaku, ka filma ir slikta, bet vienkārši biju pārāk labi pazīstams ar šo materiālu, biju tam pārāk tuvu. Ir kaut kas tāds, kas iedarbojas grāmatā, bet ne tik labi filmā... Lai gan aktieri ir brīnišķīgi (filmā Ūsas ir redzami Vensāns Lindons, Emanuela Devo, Matjē Amalriks un Ipolits Žirardo – J. J.) un filma ir labi uzņemta, tajā kaut kā pietrūkst. Grāmata ir patiešām dinamiska, bet filma – ne tik ļoti.
Ar filmu Starp divām pasaulēm ir citādi, jo oriģinālais materiāls nav mans. Turklāt tas, kas darbā ir visbūtiskākais, nāk no dzīves un lomu atveidotājiem, nevis no scenārija. Filma Ūsas pārāk ilustrē scenāriju, un šādā veidā – ilustrējot scenāriju – jums nesanāks labs kino.
Vensāns Lindons atveido galveno lomu Emanuela Karēra filmā Ūsas (2005), kuras pamatā ir viņa 1986. gada romāns. Publicitātes foto
Jūs esat rakstnieks, kurš uzņem filmas. Vai kino industrijā jūtaties kā savējais vai tomēr kā autsaiders?
Savā ziņā esmu autsaiders. Es varētu mierīgi dzīvot bez kinorežijas, bet man patīk uzņemt filmas, esmu pateicīgs par šo iespēju un ceru, ka pilnveidošos kā režisors. Ja esat režisors, kurš uzņem vienu filmu ik pēc diviem gadiem, jūs noslīpējat savu meistarību. Tas nozīmē, ka pārzināt savu arodu. Man tā īsti nav. Tāpēc tas, kas filmā Starp divām pasaulēm ir svarīgi un interesanti – ja nu tajā vispār ir kaut kas svarīgs un interesants –, nav manas režisora iemaņas, bet kaut kas pavisam cits.
Mēs izvēlējāmies neprofesionālus aktierus un palūdzām viņus spēlēt kopā ar Žiljetu Binošu. Vienīgais, ko gribēju darīt, bija filmēt viņus un vērot, kas viņu starpā notiks, kādas attiecības veidosies un kas dzims šīs sadarbības rezultātā. Atklāti runājot, es neuzskatu sevi par... Gandrīz pateicu, ka neuzskatu sevi par labu režisoru. Tas nav tas, ko vēlos teikt. Man patīk veidot dokumentālās filmas, un šajā darbā ir dokumentalitātes sajūta.
Žiljeta Binoša ilgi bija lolojusi šīs filmas ideju. Kā jūs ar viņu strādājāt? Kā kopā būvējāt Mariannas tēlu?
Mēs divas trīs reizes kopā ieturējām vakariņas, kad rakstīju scenāriju. Žiljetai šis darbs sākās uzņemšanas laukumā. Viņa negribēja tam pārāk daudz gatavoties. Žiljeta – tāpat kā es – zināja, ka būs ļoti svarīga viņas pirmā tikšanās ar aktrisēm, galvenokārt viņas partneres filmā ir sievietes, jo 80 procentu apkopēju ir sievietes. Žiljeta ieradās Francijas ziemeļos divas dienas pirms filmēšanas sākuma, mums bija kopīgas vakariņas, kurās visas aktrises varēja iepazīties ar Žiljetu. Pirms tam valdīja uztraukums – kāda būs šī lielā zvaigzne? Viss notika neticami viegli. Žiljeta bija vienkārša un laipna. Viņa ļoti daudz palīdzēja savām partnerēm, īstenībā Žiljeta viņas vadīja un režisēja vairāk nekā es.
Floransas Obenā grāmata – nabadzības, nevienlīdzības un sociālās neaizsargātības pētījums – nu jau ir divpadsmit gadu veca. Vai kopš tā laika situācija, kuru viņa apraksta, ir mainījusies uz labo vai slikto pusi?
Nekas nav mainījies. Varbūt tagad ir mazliet sliktāk. Ne situācija darba tirgū kopumā, ne apkopēju darba apstākļi nav uzlabojušies. Tas viss varētu uzlaboties! Mēs nevaram iztikt bez uzkopšanas darbiem – šos pakalpojumus nevar sniegt attālināti. Apkopēju algas varētu būt kaut nedaudz lielākas. Tas attiecas arī uz citiem vismazāk apmaksātajiem darbiem.
Apkopēju darbs ir specifisks ar to, ka viņi nekad nestrādā tajā pašā laikā, kad cilvēki, kuriem viņi sniedz šos pakalpojumus. Apkopēji strādā vai nu ļoti agri no rīta, vai ļoti vēlu vakarā. Viņiem viss ir jādara ātri, viņi pavada divas stundas vienā vietā, pēc tam – trīs stundas nākamajā. Tas ir nogurdinoši un diezgan pazemojoši. Apkopēji ir it kā paslēpti no mūsu redzesloka, neviens viņus neredz un nerunā ar viņiem. Viņiem nav mijiedarbības ar citiem, bet to var mainīt – zinu, ka dažos uzņēmumos apkopēji strādā vienā laikā ar pārējiem biroja darbiniekiem. To ir iespējams organizēt, un tas uzreiz maina attieksmi. Rodas savstarpēja mijiedarbība. Apkopēji saprot, ka viņi nav spoki, kas nāk strādāt diennakts tumšākajā laikā.
Kā pandēmija mūs mainīs? Vai sāksim domāt citādi par savu eksistenci, dzīves apstākļiem, nabadzību un līdzcilvēkiem? Vai esat optimists?
Neesmu optimists, esmu liels pesimists. Filma Starp divām pasaulēm tika pabeigta pirms pandēmijas. Tā bija gatava 2020. gada janvārī, tātad tas ir darbs no "vecajiem laikiem", teju no pagājušā laikmeta. Vispirms koronavīrusa paveids, ar ko saskārāmies, bija ļoti bīstams, bet ne pārāk lipīgs, tagad izplatās paveids, kas ir ļoti lipīgs, bet ne pārāk bīstams. Es domāju, ka jau drīz mūs gaida ļoti bīstams un ļoti lipīgs vīrusa paveids.