Pasaules profesionālā koru kultūra pirmdien, 18. martā, Stokholmas katedrālē Storkyrkan atvadīsies no XX gadsimta jaunās koru skaņas izveidotāja un simbola, zviedru diriģenta Ērika Ēriksona (26.10.1918.– 16.02.2013.). Meistars, kuru mēdz godāt par Eiropas koru mūzikas vectēvu, šķīrās no šīs pasaules 16. februārī 94 gadu vecumā, nodzīvojis raženu, mūzikas nākotnē vērstu mūžu. Modernajā repertuārā savos koros – vēl studējot 1945. gadā izveidotajā Stokholmas kamerkorī (kopš 1988. gada tas saucas Ērika Ēriksona vārdā), Zviedrijas Radio korī un 40 gadu vadītajā Upsalas vīru vokālajā vienībā Orphei Drangar – viņš izkopa šodienas "ziemeļu skaņu", dzidru un tīru instrumentālu kora skanējumu ar sulīgiem un dziļiem altiem un basiem. Viņa estētiskie ideāli savulaik iedvesmoja Imantu Kokaru izlolot slaveno kamerkori Ave sol. 1992. gadā Ēriksons pats ieradās Latvijā vadīt meistarklasi eksperimentālam jauktajam korim Mūzikas akadēmijā. Augļi ienākušies Latvijas Radio korī, Valsts akadēmiskajā korī Latvija, labākajos amatieru ansambļos.
"Ar savu profesionālo koru izkopto algoritmu Ēriksons ir viena no nozīmīgākajām epohām koru kultūrā. Viņš izveidoja ne tikai jaunu skaņu, bet arī profesionālā kora dzīvības formu, kas šodien ir būtiska mums visiem. To kā normu pieņēma ne tikai zviedru, bet arī Eiropas kori. Ar savu jauno mūzikas kvalitāti viņš 70. gados strauji pārkāpa vienas nācijas robežas. Ēriksona vārds ir saistīts ar kora skunsti kā tādu, nevis viena kolektīva vai maza reģiona veiksmes stāstu. Tas arī parādīja, cik ļoti izpildītāji ietekmē komponistu jaunradi," Latvijas Radio kora diriģents Sigvards Kļava atgādina, ka, tieši Ēriksona mudināts, Svens Dāvids Sandstrems, viens no spilgtākajiem XX gadsimta kormūzikas komponistiem, atrada savu oriģinālo rokrakstu. Ēriksona idejām šodien ir daudz sekotāju.
"70. gados radītais skandināvu kormūzikas fenomens bija Ēriksona personības iegriezts informācijas un enerģijas virpulis. Vēl kā students daudz dzirdēju profesoru Imantu Kokaru citējam Ēriksonu, viņi kontaktējās un viens otru augstu vērtēja," atminas diriģents Kaspars Putniņš, kurš 1992. gadā no viedā viesa daudz uzzinājis par jaunlaiku kora būtību. "Svarīgākais, ko pieņēmām un identificējām savās sajūtās, ar Sigvardu 1992. gadā sākot darbu ar Radio kori, bija, ka intensīvi jāstrādā ar komponistiem. Šī ideja mums pielipa un šķita vienīgais iespējamais veids, kā vēlamies strādāt." Lielmeistars ārkārtīgi rūpīgi strādājis ar materiālu un bijis leģendārs ar to, ka visus mēģinājumus fiksējis mazā ierakstu mašīnītē, lai pēc tam analizētu. To atminas arī Berlīnes Radio kora mākslinieki. Ēriksona ideju turpinājumu šodien apliecina arī Latvijas profesionālo koru triumfs plašajā pasaulē. Žēl tikai, ka Latvijā dāsnums pret kultūru un mūsu intelektuālo bagātību attiecas tikai uz ievērojamu mākslinieku bērēm vai nedzīvu inventāru – kultūras prestiža celtnēm, ugunsdzēsības aprīkojuma iegādi vai koncertzāles krēslu remontu, taču ne dzīviem cilvēkiem, tostarp mūsu slaveno koru māksliniekiem, kuri rada mākslas brīnumu un būtu pelnījuši ko vairāk par izmisīgas izdzīvošanas minimumu.