Bija nakts, un rinda nekustējās, jo lidostas darbību apgrūtināja nepārtraukti elektrības pārrāvumi. Es vēroju cilvēkus, kuri gatavojās izlidot uz Eiropu. Man priekšā stāvēja jauna melnādaino ģimene. Māte un tēvs bija ģērbušies perfektos pelēkos biznesa kostīmos, sievietes mati – gludi, iztaisnoti. Abiem puikām mugurā identiski viena izmēra uzvalciņi, vecākajam zēnam viss mazliet par īsu, jaunākajam – par garu. Aiz muguras čaloja grupa baltādaino sieviešu, kuras acīmredzot atgriezās no brīvdienām. Visas – iedegušas koši sarkanas, blondie mati sapīti desmitos bizīšu, mugurā – spilgti tērpi no tradicionālajiem afrikāņu kokvilnas audumiem ar vaska apdruku, ap roku locītavām un potītēm – kreļļu virtenes. Skaidrs priekšstats par to, kā jāizskatās, atgriežoties no atvaļinājuma Āfrikā, un kā – ierodoties Eiropā.
Līdzīgi ir ar mūsu priekšstatu par to, kā jāizskatās un jāuzvedas kara bēgļiem un kā – ekonomiskajiem imigrantiem jeb labākas dzīves meklētājiem. Septembra sākumā festivālā Homo Novus rādījām franču režisora Olivjē Kulona-Jablonkas izrādi Viktora Igo avēnija 81. Tajā piedalās astoņi vīrieši, kuri pirms dažiem gadiem ieradušies Eiropā. Izrādes centrā – viņu stāsti par ceļojumu uz Eiropu un dzīvi šeit. Gandrīz ne vārda par to, kāda bijusi viņu iepriekšējā dzīve un iemesls pamest dzimteni. Tomēr, par spīti tam, šo cilvēku izskats un uzvedība daudziem skatītājiem lika secināt, ka viņi ieradušies Eiropā vienīgi ekonomisku motīvu dēļ.
Silvija Radzobe iestudējuma apskatā Neatkarīgajā raksta: "Izrādes dalībnieki neslēpj, ka bēg nevis no kara šausmām, kas apdraud viņu dzīvību, bet ir ekonomiskie bēgļi." (Atveriet. Robežas. Homo Novus 2015, 30.09.2015.) Satori diskusijā Par bēgļiem (www.satori.lv, 21.09.2015.) Liāna Langa jautā: "Kādēļ šie puiši nevēlas cīnīties par humānāku sistēmu paši savās valstīs, protams, ar nosacījumu, ka tās neplosa karš?" un vairākkārt norāda, ka viņi ieradušies šeit, lai veģetētu uz citu pabalstiem un patērētu citu izcīnītās lietas. Gadījums, kad mūsu priekšstati ir uzvarējuši izrādes vēstījumu par globālo migrāciju kā ļoti sarežģītu mūsu laikmeta fenomenu, kā biznesu, kurā robeža starp upuri, noziedznieku, "uzņēmēju" ir ļoti trausla, kā realitāti, kas var skart ikvienu no mums.
Seši izrādes dalībnieki ir no Ziloņkaula Krasta, zemes, kuru no 2002. līdz 2011. gadam ar nelielu pārtraukumu plosījis pilsoņu karš un kuras bijušais prezidents Lorāns Gbagbo gaida spriedumu Hāgas tribunālā par noziegumiem pret cilvēci. Viens izrādes dalībnieks ir no Burkinafaso, kuru pametis ekonomisku (septītā nabadzīgākā valsts pasaulē) un etnisku apsvērumu dēļ, viens – no Bangladešas, kuru bijis spiests pamest politisko uzskatu dēļ. Nevienā no šiem gadījumiem nav iespējams nošķirt politiskos, ekonomiskos, etniskos, drošības iemeslus, ko papildus caurauž afrikāņos mītošais klejotāja un piedzīvojumu meklētāja gars.