Latviskā svētība

Nu un tad? Varbūt domāts ka tas tā tiek banalizēts? Autors acīmredzot netiek vaļā no psrs ideoloģiskās ievirzes sekām, kur vajadzēja apsmiet visu tautisko.

mantojums meklē vietu, jautājums ir par realizāciju. arheoloģiskās rotas ir skaistas un pēc fakta ir valkātas ikdienā, patreiz filmēta filma kurā vizualizējas mazohistiskos ādas apģērbos tērpti rumpji bez sakara ar realitāti (lasi: vizuāli baudāmu), ziemassvētku kaujas tiek filmētas ar absurdām detaļām, bet velns aprakts tieši tajos sīkumos, viss ir kā vienmēr, nu kaut kā tā... kaut kā jau būs...drusciņ ne līdz galam...

Vai nav vienalga? Visi tie ornamentu nosaukumi un semantiskie tulkojumi ir jauki mūsdienās izdomāti (19. gs. audējas neko tādu nezināja), taču ļaudīm patīk – lai tak liek kur vēlas. Nevar tak no kiča prasīt kādus nebūt augstos kritērijus. Tā tas bijis visos laikos, un būs.

Manā apziņā simboli nav nosprūduši. Zīmes ir smukas un tās vajag lietot nevis nogrūst aizmirstībā. Nav jau salmu tautumeitiņas un keramikas puisīši. Īpaśi labi zīmes izskatās starptautiskās sacensībās uz sportistu formām.

Un kāda galu galā doma šim rakstam, vai arī ieteikums? Vai arī tā tāda kārtējā publiskā pašapmierināšanās,, kas raksturīga tiem, kuri sevi uzskata par progresīvajiem? Šādas domas jau ir daudziem un ir nodrāztas gluži tāpat, kā pašas latvju zīmes.

latviešu rakstu zīmes un kantainie ķeburi liecina par latviešu apjukumu; par valstiskuma neizpratni; par tautiskuma un etniskās identitātes neizpratni valstiskuma kontekstā; par vēlmju domāšanu; par nevēlēšanos ieskatīties savai vēsturei acīs... žēl, ka tā jāsecina, bet tā nu tas ir.

Džekam tautisks sviests galvā. Lai dzīvo viņa izejas caurums!