Visi ērģelnieki ir ļoti mācīties griboši. Nenogurdināmi – saka ērģelniece Larisa Bulava, kura šovakar uz Cēsu koncertzāles skatuves saņems Lielo mūzikas balvu par mūža ieguldījumu. Viņa ir viena no Latvijas ērģeļspēles virzītājspēkiem – spilgta koncertērģelniece un daudzu ērģeļspēles talantu slīpētāja. Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas emeritētā profesore teju trīs desmitgades bijusi arī Rīgas Doma ērģelniece, aizvadītajā pusgadsimtā sniedzot teju tūkstoti koncertu dzimtenē un ārzemēs. Paveikts daudz, taču ziņa par piešķirto balvu viņu ļoti pārsteigusi. "Man vispār nebija ienācis prātā, ka man varētu būt tāda balva. Vingrinājos pie ērģelēm Dubultu baznīcā un saņēmu īsziņu. Meitenīte no Rīgas Doma kora skolas raksta: apsveicu ar Lielo mūzikas balvu, es ar jums lepojos! Tik sirsnīgi, ka sāku raudāt. Kad sapratu, kas notiek, pirmā doma bija: ārprāts, man būs jākāpj uz lielās skatuves un kaut kas jāsaka? Pēc divām minūtēm jau zvanīja no Latvijas koncertiem, paziņojot, ka balvas pasniegšana būs 6. martā Cēsīs un man būs divi ielūgumi: vai jūs būsit? Tikko saņēmusi šo ziņu un sākot to apjēgt, pat nebiju spējīga uzreiz atbildēt."
Un kāda ir sajūta tagad, kad pirmais pārsteigums ir atkāpies?
Tas ir milzīgs gandarījums. Mūžu... Pat nevaru to aptvert. Galu galā esmu nostrādājusi jau piecdesmit gadus. Mans pirmais koncerts bija 1975. gada 8. janvārī Rīgas Domā. Biju tikko beigusi Mūzikas akadēmijas ērģeļu klasi.
Ērģeles bija mana otrā specialitāte. Vispirms, 1973. gadā, pabeidzu klavieru klasi pie profesora Igora Kalniņa, bet ērģeles mācījos fakultatīvi, jo vienlaicīgi apvienot studijas divās specialitātēs tolaik neļāva. Biju priecīga, ka man atļāva beigt ērģeļu klasi jau nākamajā gadā. Pa vidu man vēl piedzima meita.
Vienu laiku uzskatīja, ka pianistiem ērģeļu spēlēšana ir kaitīga.
Tās ir pilnīgas muļķības. Ērģeles attīsta domāšanu, un par polifonisko mūziku vispār nav ko runāt. Klavierēs skaņa izdziest, tāpēc Bahu ir ļoti grūti spēlēt uz klavierēm. Savukārt ērģeļu skaņa turpinās tikmēr, kamēr tu to turi. Lielākā problēma tolaik bija laika sadale, jo tolaik mēs ar Jāni Bulavu jau ļoti cītīgi spēlējām trio kameransambļu klasē pie Jāņa Ķepīša, kurš rīkoja mums arī koncertus.
Kas tieši ievilka ērģelēšanā?
Vienkārši 1. septembrī atnācu uz sapulci un profesors Nikolajs Vanadziņš piecēlās un teica, ka ir tāda iespēja fakultatīvi mācīties ērģeles. Tūlīt pieteicos. Pirmais stimuls bija tas, ka man ļoti patika Bahs. No ērģelēm neko nezināju, bet man iepatikās. Vanadziņš mani slavēja par to, ka daudz strādāju, un jau otrajā kursā es spēlēju eksāmenu Latvijas Universitātes aulā. Tas bija lieliski, jo mums Konservatorijā (tagad – Latvijas Mūzikas akadēmijā) tolaik bija ļoti nožēlojamas mazās, vecmodīgās pneimatiskās ērģelītes. Jaunās ērģeles tika iebūvētas tajā pavasarī, kad absolvēju klavieru klasi, un, pabeidzot ērģeļklasi, jau spēlēju uz tām. Starp citu, man nav diploma. Man ir tikai izziņa, jo pēc tā laika noteikumiem, studējot vienā (taustiņinstrumentu) nodaļā, abus diplomus dabūt nevarēja. Aivars Kalējs dabūja, jo viņš mācījās kompozīcijas nodaļā. Padomjgadu aizliegumi bija interesanti. Pēc Konservatorijas beigšanas mani nozīmēja par koncertmeistari pianisti, bet, kad Vanadziņš mani aicināja kļūt par savu asistenti, izrādījās, ka vienlaicīgi nedrīkst būt gan koncertmeistars, gan pedagogs. Tad man iedalīja pusslodzi pie ērģelniekiem un pusslodzi kā obligāto klavieru pasniedzējai.
Ko nozīmē Nikolaja Vanadziņa skola? Ko īpašu tajā ieguvāt un turpinājāt?
Mīlestību uz ērģelēm. Viņš bija no tiem latviešiem, kas mācījušies Pēterburgā, un priekš mūsu tālaika situācijas bija apguvis ļoti daudzveidīgu repertuāru, pirmais spēlējis Maksu Rēgeru. Viņš bija ar plašu vērienu un arī studentus aicināja spēlēt labu, vērtīgu mūziku, bet arī nebaidīties no jaundarbiem. Viņš ļoti cildināja Romualdu Jermaku, kurš pats spēlēja un arī komponēja.
Vanadziņa klasē nepārtraukti spēlējām Bahu. Viņam patika teikt: Bahs ir mūsu dienišķā maizīte, un tagad es to saku saviem studentiem. Kad viņš mani paņēma par asistenti, protams, sākumā centos viņu atdarināt. Viņš bija ļoti precīzs un dresēja studentus spēlēt precīzu nošu tekstu, ievērojot – paužu un nošu garumus. Studenti, jaunie pianisti, bija ļoti neakurāti, bet uz ērģelēm precizitāte ir ļoti svarīga. Tikai tad atklājas skaņdarba faktūra.
Spēlēt Rīgas Domā ir īpašs piedzīvojums? Tā ir galvenā vieta jūsu ērģelnieces ceļā?
Noteikti. Pirmkārt, tāpēc, ka Rīgas Doma ērģeles ir ārkārtīgi labs instruments, un es to ļoti mīlu. Nepateikšu neko jaunu, jo mēs visi zinām, cik tas ir izcils. Liepājas Sv. Trīsvienības baznīcā ir vēl lielākas ērģeles, un tas arī ir ārkārtīgi labs instruments, taču man tas tomēr ir svešs.
Lai cik tas nebūtu dīvaini, jau pirmajā reizē, kad piesēdos pie Rīgas Doma ērģelēm, man tas likās spēlēšanai ļoti ērts instruments. Manas karjeras sākumā pie Rīgas Doma ērģelēm bija arī vairāk mēģinājumu nekā tagad. Toties tagad ir nostiprinājusies tradīcija Mūzikas akadēmijas diplomeksāmenus spēlēt Rīgas Domā. Tā ir milzīga laime, ka tāda iespēja ir. Tikai kārtīgi jāstrādā. Savulaik Vanadziņš gribēja, lai es Konservatorijas beigšanas valsts eksāmenu spēlētu Rīgas Domā, bet tas tobrīd bija Latvijas filharmonijas pārziņā, un tās direktors Šveiniks man šo iespēju nedeva.
Pašlaik gan Rīgas Doms ir situācijā, ka to nāksies slēgt un renovēt. Tas ir ārkārtīgi nopietni, jo baznīcas mūri sēžas, rodas plaisas, un tas ir ļoti bīstami. Bet... Doma slēgšanu visu laiku atliek. Neoficiāli tika teikts, ka tas būs atvērts tikai līdz šā gada Zvaigznes dienai, un pēc tam koncertu vairs nebūs. Bet tagad atkal termiņi ir atlikti un sezona ir izplānota līdz vasaras beigām.
Taču, kad man piedāvāja koncertu pagājušā gada novembrī, es domāju, ka tas būs mans pēdējais koncerts Rīgas Domā. Vēlējos tajā nospēlēt to, ko es gribu. Paņēmu skaņdarbu, vācu komponista Jūliusa Reibkes 94. psalmu (Sonāti do minorā), kuru spēlēju savā pirmajā koncertā Rīgas Domā tieši pirms piecdesmit gadiem. Viņš bija Ferenca Lista skolnieks, un es šo mūziku ļoti mīlu, bet nevarēju šo skaņdarbu spēlēt savā studiju beigšanas eksāmenā Mūzikas akadēmijā, jo tam vajag lielu, romantisku instrumentu.
Kur ērģelniekiem likties, kad Doms ilgāku laiku nebūs pieejams?
Dzirdu tagad no jaunākajiem kolēģiem: "Ak, ko mēs tagad darīsim, kad Doms būs ciet? Kur mēs spēlēsim?" Taču tagad iespēju ir daudz vairāk nekā tad, kad es sāku savu patstāvīgo ērģelnieces ceļu. Mainījusies arī attieksme: ir ļoti daudz vietu, kur var uzstāties, koncerti notiek daudzās baznīcās. Rīgā – Sv. Jāņa baznīcā, Vecajā Ģertrūdes baznīcā, arī Latvijas Universitātes aulā. Protams, baznīcām ir sava dienaskārtība, dievkalpojumi, savas norises, bet tā nu nav, ka nebūtu kur spēlēt. Vecajā Ģertrūdes baznīcā ik pa divām nedēļām notiek koncerts, un tas ir šīs baznīcas ērģelnieces, manas bijušās audzēknes Kristīnes Adamaites, nopelns. Savulaik būdama Anglikāņu baznīcas ērģelniece, viņa tur izveidoja brīnišķīgo iknedēļas pusdienlaika koncertu tradīciju. Tie joprojām tur notiek katru trešdienu un ilgst vienu stundu. Es arī esmu tur spēlējusi un pieteicos tur martā uz Johana Sebastiāna Baha programmu. Izvēlējos datumu 25. martā un pašlaik ņemos ar šo programmu.
Arī Domā laikā ap Baha dzimšanas dienu vienmēr ir notikuši Baha mūzikas koncerti. Ļoti daudzus gadus tur spēlēju Baha programmu katru gadu. Šogad, kad izrādījās, ka atkal varam iesniegt programmas, es iesniedzu vienu. Bet ne Bahu. Tas būs koncerts kopā ar Ilzi Grēveli-Skaraini 20. maijā. Rīgas Domā, kurā atskaņosim dažādu komponistu mūziku un īpaši atzīmēsim Romualda Jermaka 95. dzimšanas dienu. Viņam ir ļoti skaists skaņdarbs balsij ar ērģelēm, veltījums Baham Ir tikai nakts ar Jura Helda vārdiem. Apaļa jubileja ir arī mūsu simfonisma klasiķim Jānim Ivanovam, kuru mūsu programmā pārstāvēs viņa dziesma Māras zeme ar Andreja Eglīša vārdiem. Mums ir vēl viens jubilārs – Mocarts, beigsim koncertu ar Mocarta Alleluja. Gandrīz tādu pašu programmu atskaņosim 12. jūlijā ērģeļu festivālā Liepājā.
Esat ļoti daudz atskaņojusi latviešu komponistu darbus un mudinājusi viņus rakstīt ērģelēm?
Esmu, bet domāju, ka ir ērģelnieki, kas to darījuši un dara daudz vairāk, piemēram, mana bijusī audzēkne Kristīne Adamaite un Rīgas Doma mūzikas direktors Aigars Reinis. Viņš ir arī izdomājis jauku lietu, aicinot ērģelniekus kopā vairākos koncertos ar J. S. Bahu godināt visus aprīļa jubilārus – Pēteri Vasku, (80) Imantu Zemzari un Aivaru Kalēju (75). Man tika Imants Zemzaris, Pastorāles vasaras flautai, un šajā koncertā mēs esam kopā ar Ilonu Birģeli, divas ērģelnieces. Šis koncerts ieplānots 17. aprīlī. Es spēlēšu Imantu Zemzari, viņa – Pēteri Vasku un Aivaru Kalēju, bet pārējo aizpildām ar Bahu.
Es esmu daudz spēlējusi Maiju Einfeldi. Praktiski visu, ko viņa ir uzrakstījusi, atskaitot vienu ērģeļdarbu. Maija ir arī rakstījusi speciāli man. Jau savā pašā pirmajā koncertā spēlēju vienu Romualda Jermaka skaņdarbu, un pēc tam viņš man arī rakstīja. Gan dažus Maijas Einfeldes darbus, gan Imanta Zemzara Pastorāles vasaras flautai esmu daudz spēlējusi arī ārzemēs, jo man tie ļoti patīk. Vienreiz esmu spēlējusi arī Andra Dzenīša skaņdarbu ciklu. Kopā ar Jāni Bulavu spēlējām Viļņa Šmīdberga Litāniju un Jura Ābola skaņdarbus ērģelēm un vijolei. Bet ar Artūru Grīnupu bija tā: viņš bija Jāņa draugs un mēdza ciemoties pie mums mājās. Reiz, klausoties, kā Valdis Jancis koncertā spēlēja piecus viņa skaņdarbus klavierēm, man tie tik ļoti iepatikās, ka pārliku tos ērģelēm. Mana iniciatīva bija arī Grīnupa autorkoncerts Rīgas Domā. Reiz Dzintars Gilba no muzeja atnesa man viņa partitūru Simfonisks monuments Kerubīni piemiņai. Tā bija nepabeigta, ļoti nekārtīgā rokrakstā, bet Aivars Kalējs pierakstīja ārkārtīgi skaistas beigas, savukārt es to pārliku ērģelēm ar kori. Par šo darbu ieinteresējās diriģente Sandra Šmate ar kori Muklājs, ar kuru esam kopā atskaņojušas diezgan daudzas lielās formas.
Kad vēl mācījāties, ērģelnieki bija koncertmākslinieki, filharmonijas solisti, bet tagad ērģelniekam ir divas misijas – koncertmākslinieks un baznīcas draudzes ērģelnieks?
Doms padomjgados bija koncertzāle filharmonijas pārziņā. Es tur biju ārštata soliste. Kad atsāka darboties Rīgas Doma baznīcas draudze, sākotnējā noruna bija, ka mēs – tie daži ērģelnieki, kuri tur spēlēja koncertus, – pārmaiņus spēlēsim dievkalpojumos. Lielākoties tur spēlēja Oļģerts Cintiņš, kurš tūlīt arī nodibināja un sāka vadīt baznīcas kori. Tad, kad viņš diriģēja kori, viņš mani aicināja spēlēt pavadījumus. Diemžēl viņš gāja traģiski bojā braucienā ar kori, tas bija neiedomājami, ka tā varēja notikt: kora autobusu ārkārtīgi ilgi speciāli nelaida pāri robežai, un viņam autobusā kļuva slikti ar sirdi. Pēc tam prāvests Jānis Liepiņš mani uzaicināja kļūt par draudzes ērģelnieci. Tas bija 1992. gadā.
Kad pati mācījos ērģeles, reiz visus pedagogus un audzēkņus izsauca pie rektora Imanta Kokara un nobrīdināja: ja kāds no jums spēlēs Lieldienu dievkalpojumos, būs lielas nepatikšanas.
Jā, tas bija pirms Lieldienām. Es tolaik jau strādāju par pedagogu. Kokars man teica, ka kāds ir atnācis un to pateicis. Runa bija par Alberta baznīcu, un viņš man uzdeva iet un skatīties, kurš tas būs. Mājās to apspriedu ar savu vīru vijolnieku Jāni Bulavu un viņa draugu komponistu Juri Ābolu, kurš zināja, kurš, bet neatklāja. Kad aizgāju uz baznīcu, tā bija ļaužu pilna, un kāds arī spēlēja ērģeles. Pēc tam aizgāju pie Kokara un teicu: ziniet, tur bija tik daudz cilvēku, un es neredzēju nevienu no mūsējiem. Viņš ar to samierinājās un neko nepārmeta.
Par kuriem audzēkņiem ir vislielākais gandarījums?
Par vienu no savām pirmajām studentēm Kristīni Adamaiti. Viņa ir nenogurdināma latviešu jaunās mūzikas atskaņotāja. Krietna mūziķe, viņa par baltu velti noorganizēja koncertus Anglikāņu baznīcā, un tagad viņai ir lieliski koncerti Ģertrūdes baznīcā. Tas viss ir tik nopietni. Brīnišķīga, ļoti aktīva mūziķe ir Ilze Reine, Jacinta Ciganoviča Aglonā, Edīte Alpe Jūrmalā, Jolanta Barinska – mana asistente koncertos. Lelde Krastiņa Cēsīs dara lielas lietas, viņa iesāka rīkot jauno ērģelnieku festivālus. Studente Digna Markule ir ērģelniece Marijas Magdalēnas baznīcā. Rudīte Līvmane, meitene no Skrīveriem, savukārt aizbrauca uz Vāciju, kur turpināja studijas Brēmenē pie slavenā Hansa Ūlas Ēriksona, uzrakstīja doktora disertāciju par ērģeļmeistariem un ir ērģelniece baznīcā Berlīnes priekšpilsētā. Ruta Kaprāne ir mana pēdējā studente, ļoti talantīga! Edīte Alpe organizē festivālus Dubultu ev. lut. baznīcā, regulāri braucu turp vingrināties, jo tur ir tiešām labs instruments.
Mūzikas akadēmijā par pedagoģi nostrādāju ļoti ilgi, no 1976. gada, bet jau tūlīt pēc beigšanas strādāju par koncertmeistari. Divdesmit gadus esmu nostrādājusi arī Daugavpilī. Tur bija ļoti daudz skolnieku, jo mūzikas vidusskolā visiem topošajiem diriģentiem bija jāmācās arī ērģeles, lai viņi būtu baznīcas mūzikas dzīves organizētāji.
No kā iedvesmojaties ārpus mūzikas?
Eju uz koncertiem, kino un tagad ļoti daudz lasu. Mūsu, latviešu, literatūru un grāmatas par latviešiem iepriekšējā gadsimta sākumā. Tas ir periods, par ko maz zinām. Lasu Kārļa Skalbes Kopotus rakstus, viņa Mazās piezīmes ir tik interesantas, tās tik ļoti daudz pasaka par viņa laikmetu un domāšanu. Skalbes pasakas ir neaptverami skaistas. Tā laika cilvēki nāca no tumšām mājām, no būcenīšiem, bet cik tēlaina ir viņu valoda. Es to tā baudu! Skalbe nav zemāk vērtējams par dāņu Andersenu.