Imants Ziedonis, rakstot savu Zaļo pasaku par to, kā mežs dodas pilsētā, lai cīnītos ar izplūdes gāzēm un putekļiem, droši vien nemaz nenojauta, cik poētiska būs patiesā ierašanās. Lielpilsētās kļūst arvien būtiskāk maksimāli efektīvi izmantot gan telpu, gan pieejamos resursus, tāpēc urbānā apzaļumošana attīstās visai neparastās formās. Piemēram, arvien vairāk pasaules pilsētās (Bāzele Šveicē šajā ziņā ir līdere) tiek apzaļumoti ēku jumti.
Sākotnējā jumtu apstādījumu funkcija bija siltumizolācija un palīdzīga roka kanalizācijas sistēmām lietus laikā, taču bez tā arī citi patīkami blakus efekti – mājvieta putniņiem, jau minētā cīņa pret gaisa piesārņojumu, kā arī telpa, kur uzkāpt un vienkārši atpūtināt no asfalta nogurušās acis. Protams, nozīmīga loma apzaļumošanā ir arī konkrēto pilsētu pašvaldībām, piemēram, Tallinas vēsturiskajā centrā tika sanestas baltās smiltis, atpūtas krēsli un zemē izbūvēti lodziņi, kur šalkot ūdentiņam. Lai gan projekta izmaksas bijušas apmēram tikpat pretrunīgi vērtējamas kā Dienvidu tilts Rīgā, šāda pilsētnieku atpūtas saliņa tomēr acīm tīkami vizualizē nezināmā Pļavnieku grafiti «mākslinieka» slaveno uzrakstu uz daudzstāvu ēkas sienas: "Zem asfalta ir pludmale." Un ne tikai zem, bet – re, kā, kukainīt, – arī virs. Turklāt vēl salīdzinoši nesen uz zaļu un labiekārtotu atpūtas zonu pie ūdens gar Daugavas krastmalu Rīgas centrā ļāva cerēt arī mums.
Taču brīnumlietas var panākt – ne tikai gaidot, kurš būs mērs un kā sadalīs budžetu, bet arī, starp citu, ar pašiniciatīvu. Jau apaļus četrdesmit gadus (aizsākumi meklējami Ņujorkā) pastāv nelegālo dārznieku kustība, kas sevi dēvē par zaļajiem partizāniem. Viņi naktīs dodas pilsētu ielās un īsteno oriģinālas apzaļumošanas akcijas, ko varētu nosaukt par ekoloģiskajiem grafiti, piemēram, piestāda pilnu ar puķēm pamestu mašīnu, telefona būdiņu vai kaut kur vēl nejauši aizķērušos melnzemes pleķīti. Toties azartiskākie mēdz veidot sēklu bumbas, ieliekot auga aizmetni tādā kā augsnes somiņā un apmētājot ar tām iepriekš noskatītas mājas sienu. Ja var ticēt stāstītajam, tad rezultātā šī siena ar laiku kļūst par kaut ko ļoti līdzīgu pļavai. Galu galā varbūt tā ir laba alternatīva ķieģeļiem kāda dusmīgāka mītiņa laikā? Lai gan Zaļās pasakas beigās lielais, zaļais mežs, saņemot Imanta Ziedoņa jautājumu: "Nenāksi uz pilsētu?", latviskā garā klusēja, izskatās, ka tagad viņš tomēr lēmumu varētu būt pieņēmis.