Šī cita vasara vēl nebija oficiāli sākusies, bet mēs jau bijām paspējuši nosauļoties pavisam brūni. Paguvuši izpeldēties siltā upē un svaigā jūriņā. Pasēdēt uz terases, izstaigāties līdz pat gaišai pusnaktij liepziedu smaržā. Par šo vasaru varbūt pēc piecdesmit gadiem gribēsies teikt kā Rolandam Kalniņam par XX gadsimta 30. gadiem žurnālā Santa: "Aizveru acis un sajūtu to laiku…" Arī viņš atceras smaržas un garšas, sievietes, kafejnīcas, cigaretes un to, kā vīrieši, ejot garām Brīvības piemineklim, paceļ hūti. Vēlāk režisors rezumēs, ka šodien pilsētas centrā cilvēks nejūtas labi – dvēsele pazudusi.
Man šī cita vasara paliks atmiņā ar pastaigu jūnijā pa Liepājas Valsts 1. ģimnāziju – skolu, kuras atjaunotā arhitektūra arhitektes Ilzes Mekšas vadībā šogad saņēma arī Latvijas Arhitektūras gada balvu. Tā tiešām ir pārsteidzoša vieta, īpaši laikā, kad mācību gads beidzies, klases un gaiteņi tukši. Mūs sagaida joprojām eksistējoša veco laiku klasika – dežurante vai viņas ekvivalents. Mundra kundzīte gados, skaņu balsi, paskarba, bet pretimnākoša. Uzreiz ar acīm uztaustu mīlīgās, taču mazliet biedējošās koka durvis, starpsienas, klasiski brūni krāsoto grīdu, neparasto ēkas apjomu izvietojumu, kāpņu margas, baltās sienas, Ķīnas rozi kāpņu laukumā. Pa logiem slīd iekšā vasaras gaisma, katrs rakurss ir fotokameras vērts, un šo arhitektūras darbu pat negribas aprakstīt vārdiem, to varētu gleznot, zīmēt, fotografēt.
Vai šāda arhitektūra labāk der mūsdienu skolai vai vēsturiska seriāla uzņemšanai, es nezinu teikt. Otrajam vairāk nekā pirmajam, taču šāda pieeja arhitektūrai, un jo īpaši vēsturisko skolu arhitektūrai, ko esam zaudējuši siltināšanas un citas uzlabošanas kampaņās, der tik labi, ka varam būt labās prakses piemērs plašākā kontekstā. Kulta igauņi, kam mūsdienīga, starptautiski konvertējama skolu un cita publiskā arhitektūra ir ikdienišķa, valsts atbalstīta prakse, mūs apbrīno tieši par to, cik daudz un labi protam restaurēt un pārradīt mantojumu. Mums, var teikt, ir pat vairākas skolas un pieejas – mēs protam atjaunot vismaz septiņos dažādos veidos. Kā ārsti, liekot lietā alopātisku pieeju vai gluži alternatīvas, šamaniskas prasmes.
Es ticu, ka ar ēkām, tāpat kā ar kokiem, var runāt. Ka ēka var pieņemt un izstumt. Ir zināms, ka nepareizi siltināta ēka var padarīt cilvēku slimu, tāpat kā auksta, sapuvusi vai mitra.
Man Liepājas skola šķita veselīga un atguvusies, varbūt sporta laukums pagalmā iespaidu stiprināja, varbūt fakts, ka šī ir skola, kuras direktors jūt arhitektūru un kuras arhitekti šo jušanu padarījuši par normu. Tā būtu jājūt visas vecās skolas. Vecās, lepnās skolas ar bagātīgu vēsturi Rīgā un visā Latvijā. Lielā pilsētu augšanas buma laikā XX gadsimta sākumā celtās un vēlāk Latvijas pirmās brīvvalsts laikā būvētās, un arī tās, kas tapušas padomju okupācijas gados, – plašas, gaišas, pavisam modernas un jutīgu atjaunošanu pelnījušas. Un lai, kā Rolands Kalniņš teiktu, dvēsele nav pazudusi.