Censties, censties, censties, kamēr sanāks vai mest pie malas, izlikties neko nemanām? Ka vasara tevi ir piemānījusi, tēlojot stabilu septembra vidu, ka brīvdienās stundas ir ātrākas, ka tavu mīļāko vasaras pārgājienu ir ielikuši laikā, kad tu no tā vari noķert tikai mazu astīti un ar kaut kā garām palaista sajūtu stāvēt finišā uz Ainažu mola un censties neraudāt, kad pūtēju orķestris spēlē, sagaidot nosvīdušos, sagurušos atnācējus. Intervijā Gandra puiši, kas ar velosipēdiem rāpās Kazbekā, atzīst - vienlīdz atbildīgam ir jābūt, kad apzinies neriskēt un izstāties, un vienlīdz atbildīgam, kad izlem turpināt ceļu. Laikam lielākais risks ir palaist garām pareizo brīdi.
No kaut kurienes jau tā pacietība, izturība un atbildība rodas. Es domāju, no bērnības. Varbūt nevajag saķertu galvu šausmās par izglītības sistēmu, bet vairāk iesaistīt un piedalīties. Tagad ir aktuālas tēmas par mūsdienu bērniem, vai viņi ir vārgāki vai tomēr pārspīlēts ar slodzi. Bērni jau tomēr nav nekādi cukurdūkulīši un spēj iepazīt sevi un pasauli pieredzes ceļā arī tad, ja jāpārvar grūtības. Lielākoties viņiem pat ir interesanti. Labi, ka omītes to nezina, bet es savu astoņgadnieci ņēmu līdzi ekspedīcijā, ļaujot brist teju 8km pa jūru, kas pie Randu pļavām augstā ūdens līmeņa dēļ vietām bija līdz viduklim, iet dienā daudzpadsmit kilometrus, rāpties pa akmeņiem, lauzties cauri niedru biezoknim, apskatīt krastā mirušus roņus dažādās sadalīšanaš stadijās un skaidrot, kāpēc šie ņēmuši tādu galu, un daudzas naktis pēc kārtas gulēt teltī. Arī lietū. Paciest periodisku čīkstēšanu ir tāds kā depozīts nākotnē, kas, cerams, atmaksāsies. Nemaz nevajag dārgu vasaras nometni - lai skaidrotu norises dabā, pietiek ar pacietību.