Liene Šteinberga jokojot sevi sauc par augu mammu, jo daži viņas reto telpaugu kolekcijas eksemplāri paglābti no drošas bojāejas. Tomēr pilnībā glābējas gēns izpaužas sievietes attiecībās ar faunas pārstāvjiem. Kā pati saka, «gādāju par tiem, kuri ir bezizejā un nerunā».
Pašlaik Liene dala dzīves telpu ar elegantu vēja suni – krievu kurtu Balia, kurai ir jauks raksturs. Vienīgais kucītes nedarbs – lūpukrāsas iznīcināšana. «Pārradusies mājās, reiz ieraudzīju, ka viss purns sarkans, un nesapratu, kas noticis. Redz, tā lūpukrāsa smaržoja pēc ķiršiem…» Liene atceras.
Suns bez emocijām un agresijas
Iepriekšējais mīlulis – no patversmes paņemtais bezšķirnes sunītis kaķa lielumā – nodzīvojis sešpadsmit gadu. «Kad viņš man uz rokām nomira, raudādama teicu, ka vairāk man suņa nebūs. Bet drīz vien jau šķirstīju sludinājumu lapas. Gribēju, lai, kādu četrkājaini ieraugot, būtu tā īpašā sajūta – jā, šis ir mans,» liepājniece stāsta.
Maskavā dzimusī krievu kurtu šķirnes dāma cēli noguļas uz dīvāna starp mums un ieklausās sarunā: pieminēts taču tiek viņas ciltsrakstos ierakstītais vārds – Balia no audzētavas Gul Dara, mājās lietotais Balja, kā arī bērnu dotais mīļvārdiņš Borisa. Liene paskaidro: «Savulaik strādāju par aukli pieciem manas paziņas bērniem, viņi kucītei joprojām līp klāt. Jaunākajam, manam krustdēlam, agrāk bija paniskas bailes no suņiem – kāds šunelis mazajam reiz bija uzbrucis. Bet Balja nelec virsū, negāž apkārt, ir ļoti mierīga, tāpēc puisēnam viņa patīk.»
Liene uzticējusies intuīcijai, pieticis ar uzzināto, ka krievu kurti nav rējēji un lietus laikā neož pēc slapja suņa. Talsos viens puika bijis pieejams, grasījusies braukt pakaļ, bet saņēmusi ziņu, ka suns jau paņemts, ir palikusi meitene. Tikšanās pirms četriem gadiem palikusi atmiņā: «Nav ne jausmas, kāpēc par velti tika atdota sešgadīga kuce ar ideālu raksturu – neko neposta, ir rāma, mājās burtiski nemanāma. Nesapratu, kāpēc tur, likta vannā, sune tik ļoti kliedza. Nepatika arī, ka saimnieks brutāli izgrūda Balju no viņas guļvietas. Kā tādu peramo bērnu.»
Iepriekš Balja pārvadāta ar privāto transportu, bet uz Liepāju nācies braukt autobusā, jo Lienei tobrīd nebija pieejama mašīna. No uztraukuma kucīte ļoti metusi spalvu, taču emocijas neizrādījusi. Pēc dzīvesvietas maiņas ilgi pievērsusi uzmanību tumšām automašīnām, kāda piederēja iepriekšējiem saimniekiem. Liene pieļauj, ka sunei mazliet pietrūkst iepriekšējās brīvības, jo, dzīvojot laukos, mājas durvis allaž bijušas atvērtas, bet tagad lielāko daļu dienas jāpavada piecstāvu nama dzīvoklī. Vasarā Balja labprāt nakšņo uz balkona. Tā kā Liene strādā par istabeni viesnīcā, viņas nav mājās vismaz astoņas stundas. Ilgākas prombūtnes laikā Balja tiek aizvesta padzīvoties pie draugiem. Tomēr, kad darba devējs sievieti nosūtījis komandējumā uz Rīgu, viņa bažījusies, kā mīlulei tikmēr klājas. Priekšniecība izrādījusi sapratni, un nākamajā komandējumā abas jau devušās divatā. Pie dzīvesvietas Bolderājā bijusi promenāde, Buļļupe, un Balja varējusi skrieties un bradāt pēc sirds patikas. Izvizinājušās arī ar kuģīti pa Daugavu.
Mājās Liepājā atšķirtības periods tiek kompensēts ar garām pastaigām parkā, Laumas mikrorajona zaļajā zonā vai netālajā mežiņā. Speciālajā suņu laukumā kāda kuce pēkšņi metusies Baljai virsū, viņa uz agresiju neesot atbildējusi, bet laukums vairs nepatīk.
«Kurti, ja vien iespējams, izvairās no konflikta. Manējā uz citiem dzīvniekiem nereaģē, vienīgi tad, ja novēro, ka vārnas slēpj ēdienu, skriešus metas iekšā barā. Reiz viņa vēsā mierā noskatījās, kā pārvietojas piecpadsmit stirnu bariņš, arī zaķim, kurš cilpoja pāris metru attālumā, nedzinās pakaļ. Iespējams, agresijas trūkums ir suņa personības iezīme. Manai paziņai pieder angļu kurti (angļu vēja suņi – greihaundi), kas tiek uzskatīti par ātrākajiem suņiem pasaulē. Reiz pirms izstādes tie metās pakaļ mežacūkai un dažās stundās to piebeidza,» Lienei ir ar ko salīdzināt.
Cilvēkus mulsinot Baljas slaidais augums un garais deguns, bet krievu kurti jeb krievu vēja suņi (pусская псовая борзая) vēsturiski bija paredzēti medībām, viņu eksterjers atbilst pamatprasībai – būt lieliem un ātriem. Filmās redzēts, kā aristokrāti kopā ar desmitiem krievu kurtu dodas vilku, lapsu un zaķu medībās. Dažreiz suns, lai redzētu tālāk, uzcelts zirga mugurā. Četrkājainais mednieka palīgs pārkož upura Ahilleja cīpslu, lai tas nespētu paskriet, un lec pāri.
Liene zina, ka Liepājā mīt arī feins kurtu puika: ««Krieviem» patīkot būt barā, bet manējai – ne visai. Reiz vienu suni uzaicināju pie mums paciemoties, šis ātri iztukšoja Baljas ēdiena šķīvi un atņēma viņas rotaļlietu.»
Kaķu aizgādne
Iespējams, tieši Baljas miermīlīgā daba šoziem iedrošināja Lieni dot pajumti vienam no ielas kaķiem. Kaimiņiene, kurai ir pārītis šķirnes kaķu, vienu «bomzīti» paņēma un mudināja sekot viņas piemēram. Iestājoties stipram salam, Liene piekrita: «Sēdēja nabadziņš ārā pie trepēm un trīcēja. Ienākt pasildīties baidījās. Kāds jau tos septiņus astoņus klaidonīšus mēdz pabarot, bet no trepju telpas dzen ārā. Kaķis locījās kā slieka, kad stiepu augšā uz dzīvokli. Tas notika pusvienpadsmitos vakarā, kad veikali jau slēgti. Kaimiņi padalījās ar barību, un vairāki konservi uzreiz tika izēsti. Par Puiku nosauktais runcis zināja, ka kastīte ir vieta, kur nokārtoties. Noskaidrojās, ka Puika iepriekš bijis kārtīgs mājas kaķis, kuru pēc omītes nāves radinieki izsvieduši uz ielas. Balja ar runčuku saošņājās un mierīgi sadzīvoja. Nopirku kaķim iemauktiņus, uzliku mazu GPS ierīci, kuras signālu telefons ķer 500 m diapazonā, – lai saltā naktī nepazūd. Kopš kļuvis siltāks, «džeks» vairs istabā nav dabūjams.»
Lienei ļoti rūp ielas kaķēni, kas ik pa laikam nez no kurienes uzrodas pagalmā un staigā aizķepušām actiņām. «Nevaru aizklausīties, kā piemestie/pamestie kliedz, un eju meklēt. Atradeni nomazgāju, attārpoju, sapucēju, ielieku sludinājumu Facebook, atrodu mājas. Palīdzu radībām, kuras nerunā un pašas nespēj sevi izglābt. Cilvēkam turpretī ir divas kājas, rokas un smadzenes, lai problēmas risinātu. Reiz patrepē pamanīju kaķīti ar asiņainu ķepiņu. Āda norauta, redzami kauli un miesa. Tīrot brūci, sapratu, ka ķepa ir lauzta. Visticamāk, kaija vai baklāns kārtīgi sapurinājis mazo, kamēr tas ēdis. Veterinārārste Marina Pastuhova saglāba. Viņai pašai mājās esot no ielas paņemti kaķi, varbūt tāpēc tik atsaucīga, par ārstēšanu ļauj maksāt arī pa daļām. Pirms gadiem desmit aizvedu atrastu pusdzīvu kaķīti, izoperēja un naudu neprasīja,» Liene stāsta.
Viņa novērojusi, ka biežāk dzīvniekus «saņemas» maznodrošinātie un trūcīgie ļaudis. «Ja vēl patīk iedzert, pirms algas dienas vējš svilpo kabatā. Viņi iedomājas, ka izdara labu darbu, bet dzīvniekam ir normāli jāēd, jāsaņem potes un veterinārā palīdzība, kas ir dārga, jābūt čipētam, reģistrētam LAD datubāzē. Par sterilizēšanu reti kurš aizdomājas: ja kāds mazulis gadīsies – noslīcinās. Pietrūkst likumu kontroles, lai izskaustu bezsaimnieku dzīvnieku vairošanos. Turklāt cilvēki izdomā attaisnojumus savai bezatbildīgajai rīcībai.»
Seski – «bardaka veči»?
Lienei arvien blakus mitusi kāda radība, par ko rūpēties. Jūrascūciņa, kāmji, trusis. Interesantas atmiņas viņai saistās ar pieciem seskiem. «No kluba Seskumīlis man atveda sesku meitenīti. Iepriekšējie saimnieki bija sūdzējušies par agresīvu dzīvnieka uzvedību – pie būra atvēršanas sesks esot meties meitenei sejā. Bet sesks nav tāds mežonis! Nabadziņš bija sists, ūsas grieztas… Iespējams, cilvēkiem vienkārši apnika, jo seski ir tādi «bardaka veči», neko negrauž, bet var zagt puķu podus, slēpt mantas, izvandīt pavirši novietotu gružu kasti. Pēc rehabilitācijas sesku meiteni piedāvāja gribētājiem, un es biju ar mieru paņemt. Ļoti feina, mīļa, bučoja mani! Kad vēlāk Slokas dzīvnieku patversme meklēja mājas sesku puikam, padomāju – riskēšu! Puika izrādījās lādzīgs vientiesītis. Mana drāmas karaliene, viņu ieraudzījusi, kliedza, bet pēc pāris dienām abi jau šiverējās, ēda un gulēja kopā,» Liene stāsta.
Kādā ģimenē ikreiz, kad meita pīkstinājusi mantiņu, sesks vārdā Hamlets agresīvi meties bērnam virsū. Vecāki Lienei piedāvājuši paņemt vienu no trīs seskiem, uz ko viņa atbildējusi: «Kā – vienu no viņiem? Ņemšu visus trīs. Visi draudzīgi nodzīvoja līdz aptuveni septiņiem gadiem.»
Nav trūcis arī stresainu brīžu. «Sesku meitenīte sāka staigāt, sašķiebusi galvu uz sānu. Vidusauss iekaisums. Nu ko, vedu pie vienīgās sesku dakteres, kas praktizē Jelgavā. Hamlets vienu nakti dikti pīkstēja, no rīta viss bija dzeltens. Aknas. Nojautu, ka līdz Jelgavai neizturēs. Bija puņķi un asaras, bet izšķīros par eitanāziju. Esmu pārliecināta, ka saimniekam tad ir jābūt savam mājdzīvniekam blakus. Narkoze, pēdējā «pote» un aizmigšana manās rokās,» tā Liene.
Nākamā problēma – kur apglabāt? Liepājā, vismaz pagaidām, jautājums par dzīvnieku kapsētu vai kremāciju nav sakārtots. Laukos ir vienkāršāk, bet kur beigto mīluli likt pilsētniekam? Ne jau miskastē! Neoficiāli kaut kur norakt? Gaidīt, kamēr lapsas «nokopj»? Vetārsti un patversmes mājdzīvnieku mirstīgās atliekas turot saldētavā, līdz tās savāc pārstāvji no attiecīgas firmas Lietuvā.
«Cilvēk, domā ko dari!» nobeigumā rezumē Liene un aicina atcerēties arī par neapdomīgi paņemtiem mājdzīvniekiem, akvārijā turētām piraijām, kas paaugušās izlaistas Daugavā, par milzu čūsku, kas nožņaugusi saimnieku, un eksotiskām radībām, kas pēcāk «nejauši» nokļūst dabā.