Tiekamies, kad pagājis pusotrs mēnesis kopš olimpiskās medaļas izcīnīšanas. Vai ir iespējams pāris teikumos aprakstīt, kā tev šajā laikā gājis?
Mani rausta uz visām pusēm. Protams, es arī cenšos visur tikt un sevi reklamēt, pastāstīt savu stāstu, kā man šis ar grūtu darbu ir izdevies. Cenšos braukt uz skolām, arī šodien pēc šīs intervijas došos uz Jelgavu, kur gan satikšos ar vietējiem šorttrekistiem, gan Endijs Vīgants mani uzaicinājis uz vienu no skolām. Katru dienu ir darāmie darbi, vienīgi sestdienās un svētdienās varu atpūsties un nedaudz atvilkt elpu.
Kāds bijis interesantākais pasākums, kur esi ticis aicināts?
Balvu pasniegšanas ceremonijās bija interesanti redzēt, ka man kā balvas pasniedzējam tiek vairāk aplausu nekā tam, kurš saņem šo balvu. Zelta mikrofonā Ventspilī ovācijas bija ļoti iespaidīgas. Ja pasākuma vadītāja nebūtu tās apturējusi, aplausi turpinātos vēl diezgan ilgi. Tas pats notika arī Rīgā, Gammā. Ļoti patīkami, ka Latvija par mani priecājas.
Un kā ar autogrāfiem, to prasīšana joprojām ir modē?
It sevišķi skolās, kad aizeju un pastāstu savu stāstu, visi nāk gan taisīt bildes, gan prasīt autogrāfus. Tas notiek ne tikai uz papīra lapiņas – cits iedod savu maiku, cits džemperi, cits vēlas parakstu uz telefona vāciņa, cits uz kurpēm. Mēģinu visus arī iepriecināt.
Ne viens vien sportists stāstījis, ka pēc šāda liela panākuma gūšanas ir jāmācās pateikt nē. Tu šobrīd arvien ej cauri gandarījumam un arī nogurumam, bet vēl neesi iemācījies atteikt?
Es cenšos visiem atrast laiku, bet, protams, ir arī situācijas, kad nākas pateikt nē. Viens no šiem nē man pagaidām bija jāpasaka vienam no saviem pirmajiem treneriem Mārim Birzulim, kurš Kuldīgā ir skolotājs. Viņš mēģina mani dabūt uz savu skolu, bet grafiks ir tā pārpildīts, ka īsti nevienā brīdī nevaru atrast laiku aizbraukšanai uz Kuldīgu, lai tur atrādītu sevi. Centīšos to izdarīt aprīlī, kad atgriezīšos Latvijā.
Ko tu redzi bērnu acīs?
Redzu, ka mirklī, kad ienāku skolas aktu zālē vai kādā no klasēm, vairums bērnu manī klausās tiešām ar interesi, daudzi no viņiem uzdod sev svarīgus jautājumus. Es nemēģinu bērnus raut tieši uz šorttreku, bet cenšos pateikt, ka katram cilvēkam jāatrod lieta, kas viņam dzīvē interesē, un tad viss pārējais jāpakārto tam, kas patīk un izdodas. Ja būs viens lielais mērķis, agrāk vai vēlāk viņam sanāks.
To visu palīdz darīt arī tas, ka traumas dēļ nedevies uz pasaules čempionātu, līdz ar olimpiskās medaļas izcīnīšanu sezonu noslēdzot.
Rehabilitācijas periods lēnām iet uz beigām. Gribētos, lai tas notiek ātrāk, trauma sadzīst daudz ātrāk un foršāk, bet ir, kā ir. Atbraucot uz Latviju, man bija neliels pārsteigums, ka ir ne tikai labā ceļa sānu saites daļējs plīsums, bet arī kreisās kājas ceļa priekšējā saite ir iekaisusi. Tas, iespējams, bija tāpēc, ka kreisajam celim vajadzēja kompensēt labo kāju. Kad būs pagājuši pilni divi mēneši, kājai vajadzētu vairs nesāpēt un varēšu lēnām pielikt intensitāti svaru zāles treniņos. Šobrīd gandrīz katru darbdienu eju vingrot. Ja salīdzina ar to, kā strādāju sezonas laikā, tad šo tiešām varu nosaukt tikai par vingrošanu. Smagi treniņi šobrīd nenotiek.
Kad pirms braukšanas uz Milānu tev prasīja par mērķiem, ko atbildēji?
Atbildēju, ka gribētu tikt A finālā. Šo mērķi izdevās sasniegt jau pirmajā distancē, tomēr tajā A finālā finišēju tikai piektais starp pieciem dalībniekiem. Starpība no pirmās līdz piektajai vietai tur bija 0,1 sekunde (0,144 – aut.), līdz ar to zināju, ka mēs visi atrodamies vienā līmenī, tāpēc 1500 metru distancē vienkārši jādodas ar vēsāku galvu. Jau tad sapratu, ka 500 metros nesanāks startēt, un atdevu visu, ko varēju, garākajai distancei.
Kā uzzinājām Milānā, tu skrēji ar noteipotu celi un arī biji mēģinājis lietot ortozi.
Pēc traumas gūšanas 1000 metru distances pirmajā skrējienā bija dienas pauze. Tajā aizgāju uz treniņu un kopā ar fizioterapeitu Jāni Lāci eksperimentēju, kas man strādā un kas ne. Milzīgs paldies Jānim un dakterei Lailai Ušackai, kuri palīdzēja tikt vaļā no sāpēm. Mana kāja bija pilnībā noteipota, no hokeja fizioterapeitiem pat paņēmām cieto teipu un šādi aizvadījām 1000 metru distances atlikušos skrējienus. Tālāk atkal sekoja brīvdiena un pirms 1500 metru distances izmēģinājām ortozi. Ja būtu vairāk dienu pierašanai, varbūt es liktu gan ortozi, gan teipus, tomēr treniņam bija dotas tikai 50 minūtes, man tajā līdz galam nepatika, kā šī ortoze manu celi notur, līdz ar to atgriezāmies pie tā, kas strādā. Jānis bija ļoti centīgs, zvanīja citiem speciālistiem, konsultējoties, ko darīt šādā situācijā. Viņš gāja uz maksimumu, tomēr olimpiskās spēles arī ir tā vieta, kur iet uz maksimumu un riskēt.
Visu rakstu lasiet žurnāla Sporta Avīze aprīļa numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu mājaslapā ŠEIT!