Starp citu, Joška nav puika, bet ir ausainā eža (Hemiechinus auritus) sieviešu kārtas pārstāve. Pagājušajā vasarā Jeļena nopirka Jošku Maskavas slavenajā Putnu tirgū. Kolekcionāre lēš, ka Joška ir aptuveni gadu veca.
Lai labi klājas
Pasaulē kopumā mīt septiņpadsmit dažādu ārēji pat ļoti atšķirīgu ežu dzimtas sugu pārstāvju. Mūsu zemē dzīvo Ziemeļu baltkrūtainais ezis (Erinaceus roumanicus), kas mīt visā Latvijā, un brūnkrūtainais ezis (Erinaceus europaeus) - dzīvo tikai Ziemeļvidzemē. Šos visi zinām, cilvēki pret ežiem izturas ar simpātijām, ap viņiem vijas teikas un ticējumi, piemēram, tāds - vajagot izraut no eža kažoka vienu adatiņu un, cimdā iespraustu, nēsāt to līdzi, tad klāsies labi.
Jeļena Kustova iepazīstina ar Jošku - mazu ezīti ar gudrām ačtelēm un simpātisku, mazliet uzrautu deguntiņu. Jošīte jau ir pieaugusi, bet ērti iekārtojas uz Jeļenas plaukstas. No Latvijā dabā sastaptiem ežiem ausainie atšķiras ar nelielo augumiņu, garākām kājām un kustīgām, nedaudz atpakaļ atliektām ausīm. Lielākie «ausaiņu» eksemplāri var sasniegt 25-30 cm garumu plus vēl aste, kas ir ap 1-5 cm gara. Hemiechinus auritus dabīgajā vidē - tuksnešos, pustuksnešos un stepēs, kur nereti ir ļoti karsts, ausis dzīvnieciņiem palīdz regulēt ķermeņa temperatūru.
Kolekcionāre domāja, ka, tāpat kā visi eži, arī Joška uzkrās tauku slāni un dosies ziemas guļā. Taču šī pat negatavojās auksto gadalaiku pārlaist nirvānā, un ēstgriba viņai joprojām ir lieliska. Joška nav izlepusi, ēd gandrīz visu. Ezis pieder kukaiņēdāju kārtai. Taču tas nebūt nenozīmē, ka viņš pārtiek tikai no kukaiņiem. Joška reizi vai divas nedēļā notiesā pa laboratorijas pelei, neatsakās no kādas salakas vai citas zivs, ēd suņu un kaķu sauso barību un konservus, augļus, biezpienu, sieru, olas. Viņas kārums ir vīnogas. Ēdot Joška labpatikā skaļi šmaukstina.
Savukārt dabā dzīvojošie ausainie eži pārtiek no tā, ko Dievs devis, visbiežāk no kukaiņiem - vabolēm, skudrām, bet ēd arī tārpus, gliemežus, vardes, čūskas, ķirzakas, putnu olas un mazāka izmēra lidoņus. Netiek smādēta zaļbarība - augļi, dārzeņi, puķes. Eži ēd daudz, bet labumā viņiem neiet, jo ir strauja vielmaiņa.
Ar buldoga tvērienu
Pēc maltītes Joška rotaļājas, rosās, pukšķ, īpaši viņas aktivitātes izvēršoties naktīs. Jeļena skaidro - cilvēki bieži saka: «Tas pat ezītim skaidrs,» uzskatot, ka šie dzīvnieciņi nav nekādi intelektuāļi, taču Joška ir gudra un neatlaidīga - viņa vienmēr panāks savu. Gribēs tikt uz skapjaugšas, atspiedīsies ar kājām pret sienu, ar muguru pret skapi, un - augšā būs! Jeļena apgalvo, ka Joškai ir īsts buldoga tvēriens! Kolekcionāre ļauj dzīvnieciņam ieķerties pirkstā un karāties - mazliet sāpīgi tas esot, bet āda netiek pārkosta.
Kolekcionāre stāsta, ka eži viegli padodas apmācībai. Viņa gan neesot mēģinājusi Jošku dresēt, bet pirms gadiem piecpadsmit kādā Krievijas pilsētā cirkā redzējusi parasto un ausaino ežu šovu. Dzīvnieki iejūgā pa arēnu vadājuši karieti, pēc komandas ar adatām pārdūruši balonus, tad dresētājs ielicis ezi kastē, «uzspridzinājis» to, un no kastes izskrējusi dzeloņcūka! Jeļena neplāno Jošku dresēt.
Joškai ir īsas, smalkas adatiņas. Tās nav tik asas, kā es iedomājos. Parastajam ezim esot ap 7000 adatu, cik Joškai, Jeļena nav skaitījusi. Droši vien tikpat daudz, tikai mazākas un maigākas. Uz krūtīm un vēderiņa viņai mīksts bālgans matojums, bet noglaudīt to man nav atļauts - kā pastiepju roku, tā Joška saraujas kamoliņā, un adatas gaisā! Labi, labi, vai man vajag, labāk un drošāk mājās glaudīt savu kaķi! Kā visiem ežiem, Joškas pēdām ir pieci pirksti.
Sekss nepatīk
Ausainie eži nav sabiedriski radījumi, faktiski viņi ir īsti vientuļnieki. Arī Joška ir ļoti pašpietiekama. Cita lieta, kad nāks precību laiks, kas mātītēm iestājas aptuveni gada, tēviņiem - divu gadu vecumā. Zināms, ka ezienei pretējais dzimums vajadzīgs tikai tajā vienīgajā reizē, un arī tad šī ne labprāt mīļojas ar precinieku, taču pēc tikšanās viņa tēviņu patriec un bērnus audzina viena. Ezis aiziet labprātīgi un par pēcnācējiem vairs neliekas ne zinis - kam viņam liekas rūpes?
Grūtniecība ilgst aptuveni pusotru mēnesi, tad aizsargājošā plēvē piedzimst 3-6 pilnīgi pliki mazuļi, kas pēc pāris stundām pārklājas ar mīkstām adatiņām. Pēc četrpadsmit dienām eža bērniem izveidojas adatu kažociņš, un pēc diviem mēnešiem jaunās radībiņas sāk patstāvīgu eža dzīvi. Nebrīvē ausainie eži var nodzīvot pat septiņus un vairāk gadu.
Joška, palaista izskrieties pa istabu, ir diezgan skaļa, viņa burtiski rikšo pa grīdu, asie nadziņi skrapst uz dēļiem, ezīte sprauslā, sten, pukst, šņāc, dusmās pat rūc, kad nevar palīst zem paklāja. Jeļena smej, ka, dienas laikā aizmigusi, Joška krācot kā īsts mačo! Kolekcionāre ir priecīga, ka iegādājusies Jošku, tomēr ausaino ezīti turēt kā mājdzīvnieku viņa nenovēl, pretējā gadījumā no naktsmiera būs jāatvadās. Ja nu kāds tomēr izšķiras par labu ausainajam ezim, Jeļena Kustova iesaka: «Dzīvnieciņa turēšanai nepieciešams būris (ap 1 m garumā), būra grīdai jābūt klātai ar smiltīm vai skaidām. Turpat jāiekārto maza guļamistaba, kur ezītim noslēpties, kad viņš alkst pēc vientulības. Jābūt izklaides objektiem - alām, tuneļiem, skrejritenim, zariem un akmentiņiem. Neaizmirstiet par tualetes telpu - kastīti ar smiltīm.» Jeļena atgādina, ka jebkurš mājdzīvnieks prasa rūpes un uzmanību - ezīša mājoklis jāuzkopj reizi dienā, un dzīvnieciņam katru dienu jātrenējas - jāizskrienas pa plašāku telpu.
Atvadoties Jeļena Kustova man saujā ieliek dažas Joškas kažoka adatiņas - laimei un veiksmei!