Ja esi noguris pēc darba nedēļas, bet alksti pēc kāda piedzīvojuma savvaļā, kas neprasa daudz enerģijas, taču sniedz iespēju baudīt dabas daudzveidību, dodies ceļā, kur smaržo pēc sveķiem, purvi elpo miglu un zem kājām čaukst sūnas! Kaut šķiet, ka Ķemeru Nacionālais parks jau nu gan ir vieta, kas pārgājienu mīļotājiem zināma kā sava kabata, te tomēr var atrast mazāk populāras pērles, piemēram, Zaļās kāpas taku.
Neskaitīt kilometrus, bet ļaut, lai taka ved
Ķemeru Nacionālajā parkā atklājams kāds īpašs maršruts – aptuveni 22 kilometrus garš loks, kuru var saīsināt līdz 15 kilometriem, ja izlemts nesasniegt Kaņiera pilskalnu. Ceļu var sākt tur, kur sirds vēlas, – no Ķemeru dzelzceļa stacijas, Partizānu ielas vai jebkuras citas vietas, jo maršruts atgriežas sākuma punktā.
Kaut maršruts ir apļveida, to vairākos posmos ir iespējams pagarināt vai saīsināt, un šoreiz, dodoties to izstaigāt līdz ar pirmajām pavasara vēsmām, ļāvāmies, lai mūs vada sajūta un enerģijas resursi, tāpēc noietos kilometrus nemērījām, taču tie varēja būt ap 15 un dažu stundu laikā bija pieveicami arī mūsu kompānijā esošajai piecgadniecei.
Mēs ceļu sākām Ķemeros, Partizānu ielas galā, kur civilizācijas kņada pamazām atkāpjas, dodot vietu dabas balsīm. Tur ir ierīkots stāvlaukums automašīnām un atrodams arī informatīvs stends par apkārtnē sastopamajām dabas vērtībām. Pa meža ceļu ved stiga, tās abās malās urdz strautiņi un plešas mitrājs, kur aug gan skujkoki, gan lapu koki. Ūdens saulē vizuļo, un, kaut ejot ir silti, to patiesībā klāj ledus kārtiņa, sasalusi īpatnējā leduspuķu rakstā. Vēlāk ainava mainās un kļūst tipiska purvam, bet vēl pēc laiciņa nonākam slaidu bērzu audzē, kas no abām pusēm ietver taku. Nevar saprast, vai tie ir jauni kociņi vai purvainām vietām raksturīgi augumā nelieli, bet gados veci bērzi. Skaisti ir tik un tā!
Ar cieņu pret dabas vērtībām
Tomēr, kādu krietnu posmu ejot, piemeklē sajūta, ka ceļš ir vienmuļš, taču tad atkal nāk pārsteigums – pēkšņi tas beidzas un priekšā kā stāva smilšu siena slejas Zaļā kāpa. Šis majestātiskais, priežu nosargātais smilšu valnis ir senā Litorīnas jūras piemiņa, kas te paceļas jau vairāk nekā četrarpus tūkstošus gadu. Toreiz, kad jūra atkāpās, dzima šis klusais milzis, kuru šodien sargā meži un purvi. Šī vieta ir ērti sasniedzama arī ar velosipēdu, taču pāri kāpai, kur zeme jūtama dzīva un elpojoša, drīkst dodies tikai kājām – ļauj velosipēdam atpūsties kādas priedes pakājē! Zaļā kāpa ir liela, bet trausla, savā ziņā kā dzīva būtne – tā jūt cilvēka soļu vieglumu vai smagumu. Lai drošāk kāpai un ērtāk skaistu skatu cienītājiem, uz tās virsotni ved kāpnes, bet augšā ierīkota skatu platforma.
Zaļā kāpa stiepjas tālu un augstu kā meža viļņi, šķērsojot purvu un skujkoku mežu valstību. Austrumos to pavada noslēpumainais Raganu purvs, rietumos – Zaļais purvs. Dažās vietās ceļš vijas cauri slapjām joslām, kur vēl manāmas vecu koka laipu atliekas. Mitrā laikā šīs vietas var prasīt apavus, kas nebaidās no ūdens, bet sausos mēnešos te viss ir viegli pārvarams.
Antiņciemu neatradām
Aiz kāpas maršruts it kā sazarojas, bet vēlāk atkal saplūst skaidri samanāmā takā, kas ved tālāk uz Antiņciemu – vietu, kur civilizācijas vēji atnāca vēlu, tikai XX gadsimta 70. gados, kad šeit ievilka elektrību. Nekādu norāžu gan dabā uz vietas nav – mēs ticam tam, ko mums saka karte telefonā un apraksti tūrisma ceļvežos. Antiņciemā pavērsies izvēle: vai nu doties atpakaļ uz Ķemeriem pa īsāko, bet nelīdzeno Antiņciema ceļu, vai pagarināt pastaigu līdz Kaņiera ezera krastiem, Lapmežciemam un Jaunķemeriem, ļaujoties 15 kilometru bagātai ainavu galerijai. Trešais ceļš ved vēl tālāk – uz Valguma ezera apvidu, kur atkal gaida ūdeņi un meži. Godīgi sakot, mežā esot, mēs to nesaprotam un vienkārši ejam tur, kur taka ved. Līdz Antiņciemam tā arī nenonācām.
Meža ainavu nomaina purva ainava, vietām ir laipas, bet lielākoties nav. Spriežam, ka vasarā te noteikti būs ļoti daudz melleņu, jo vietām mētras zemi klāj kā vienlaidu paklājs.
Purvu valstības Sēra dīķi
Zaļo kāpu ieskauj pat veseli trīs purvi: Raganu, Zaļais un Čaukciema purvs – kāpu saliņu arhipelāgs, kurš slēpj daudz neatklātu dabas vērtību. Tur vietām no dzīlēm iztek sērūdeņi un, protams, sastopami dažādi purva un meža putni.
Kad jau sajūsmu par dabu un saulaino dienu sāka nomainīt sagurums, nokļuvām krustcelēs, kur beidzot bija arī izvietotas norādes, kas vēstīja, ka varam nogriezties uz Kaņiera ezeru vai doties atpakaļ uz Ķemeriem. Mēs, protams, izvēlējāmies šo variantu un takas vietā nu mērojām maršrutu pa grants ceļu. Gājām un gājām, purvs pa labi, mitrājs pa kreisi, ceļš arvien platāks, un regulāri garām aiztraucās arī mašīnas.
Neparasts šī ceļojuma dārgakmens ir Sēra dīķi – īsts Latvijas dabas brīnums. Tie mīt Raganu purva klēpī, pusceļā starp Ķemeriem un Antiņciemu, par kuru uz vietas nekādas norādes nemanījām. Koka laipas, kas ved uz dīķiem, sākumā vijas cauri sausam, pundurpriežu klātam purvam, vēlāk pāri atklātām vietām, kur dīķi ļoti mierīgi un vēja pūsmu šķietami netraucēti elpo zem debesīm un izskatās zeltaini mirdzoši. Tas tāpēc, ka pavasarī, kad dzīve purvā mostas, Sēra dīķu ūdens iekrāsojas dzeltenīgs, – mikroorganismi, kas apdzīvo šo sērūdens paradīzi, rada gleznainu skatu.
Peejot tuvāk, gaisā spēcīgi ož pēc puvušām olām – tas ir sēra pieskāriens, kas kādreiz tika godāts dziedniecībai. Tas ir dabas dziedinošais rokraksts, kas reiz devis spēku ceļiniekiem un, kā jau zināms, arī kalpojis par resursu kūrortu un dziednīcu izveidei.
Taka pa laipu veido loku – tā ļauj apiet Sēra dīķus, izbaudīt augstā purva plašumus un atgriezties pie sākuma punkta bagātinātam ar jauniem iespaidiem un drusku nogurušam, jo te, gan atšķirībā no posma aiz Zaļās kāpas līdz grants ceļam, arī citu dabas baudītāju netrūkst.
Tālāk jau gan vairs nav nekādas romantikas, jo, nonākot Ķemeros, vēl gabaliņš ceļa jāmēro garām privātmājām pa visparastāko asfaltēto ielu. Cenšamies sevi uzmundrināt, priecājoties par plaukstošajiem pavasara ziediem dārzos un dažādajiem pūpolu veidiem ceļmalas krūmājos.
Neparasti un reti
- Sēra dīķi ir Latvijā reti sastopama dabas parādība. Tā ir vieta, kur no avotiem virszemē izplūst sērūdens un uzkrājas vairākos dīķos.
- Ar sēru bagātais ūdens ir iemesls īpatnējai florai un dīķu ūdens nokrāsai. Dīķu ūdenī pavasarī savairojas mikroorganismi, kas ūdeni iekrāso dzeltenā krāsā.
- Sēravotiem raksturīgs spēcīgs puvušu olu smārds, tomēr, pirms raukt degunu, jāatceras, ka sērūdeņiem piemīt dziednieciskas īpašības.
- Latvijā zināmākie sēravoti ar dziednieciskām īpašībām ir Ķemeros un Baldonē.
- Populārākais Latvijas sēravots ir tūrisma objekts Ķirzaciņa Ķemeros, kas ieplūst netālu esošajā Vēršupītē.
- Siguldas novada Mores pagastā atrodas Zušu sēravoti – vairāki nelieli avotiņi.
- Sēravots atrodas arī Čužu purvā Kandavas pagastā.