Rāznas Nacionālais parks ir jaunākā īpaši aizsargājamā dabas teritorija Latvijā, tas dibināts 2007. gadā.
Ierobežojumi ir korekti
«Rāznas Nacionālā parka teritorija ir unikāla un skaista,» uzsver A. Zeize un bilst, ka «Daugavpils Universitātes zinātnieki vienmēr aktīvi iesaistījušies šīs teritorijas pētniecībā». 1997. gadā tieši Daugavpils Universitātes mācībspēki izstrādāja rekomendācijas Rāznas ezera sateces baseina funkcionālajam zonējumam, bet pēc diviem gadiem Latvijas Dabas aizsardzības fonds piešķīra finansējumu Daugavpils Universitātes projektam par dabas parka Rāzna izveidošanu.
2001. gadā astoņas pagastu pašvaldības - Andrupenes, Andzeļu, Ezernieku, Čornajas, Kaunatas, Mākoņkalna, Lūznavas un Rundēnu - parakstīja nodomu protokolu par Rāznas Nacionālā parka izveidošanu. «Tas, ka šai teritorijai ir nacionālā parka statuss, lielā mērā ir pašvaldību nopelns. Pašvaldības bija ieinteresētas mērķtiecīgā teritoriju attīstībā, lai varētu pieteikties Eiropas Savienības (ES) finansējumam un te ieplūstu ES nauda,» uzsver A. Zeize.
Ar nacionālā parka statusu saistītie ierobežojumi pašvaldību vadītājus nav biedējuši, jo, kā saka A. Zeize, - lai teritoriju saglabātu, ierobežojumiem jābūt. «Mērķis bija realizēt dabai draudzīgu saimniekošanu. Arī tagad, ja uzņēmēji pie mums atnāk ar nolemtības sajūtu «te jau neko nedrīkst», mēs vaicājam, ko tieši uzņēmējs vēlas. Saimniekot mežā drīkst, būvēt drīkst. Ja vēlas apsaimniekot pļavas, mēs par to tikai priecājamies, jo pamestu pļavu ir daudz. Būtībā ierobežojumi ir ļoti korekti,» saka A. Zeize.
Nacionālā parka teritorija ir sadalīta trīs zonās - ir dabas lieguma, dabas parka un neitrālā zona. Dabas lieguma zona aizņem nepilnus trīs procentus no visas teritorijas, turklāt daudz zemes tajā pieder valstij. Pārsvarā ir dabas parka zona, kurā saimnieciskās intereses tiek sabalansētas ar dabas aizsardzību. Neitrālā zona - ciemati, vasarnīcu rajoni - kalpo teritorijas attīstības interesēm, tur ierobežojumu nav. «Mūsu attīstības pamatvirziens ir dabas tūrisms. Kā teica kādas reģiona pašvaldības vadītājs - vienīgais, kas mums ir, tā ir daba. Tā jāizmanto, jāpiedāvā citiem, bet, lai varētu piedāvāt, daba jāsargā,» uzsver A. Zeize.
Situācija stabilizējusies
Būtiska Rāznas Nacionālā parka vērtība ir ūdeņi. Parka teritorijā atrodas 148 ezeri un dīķi, no kuriem 125 ir lielāki par vienu hektāru un 137 lielāki par 10 ha. Parka lepnums ir Rāznas ezers, kurā ietek 23 strauti un no kura iztek Rēzeknes upe. Pēc tilpuma tas ir lielākais, pēc platības (57,564 kvadrātkilometri) - otrs lielākais Latvijas ezers. Par unikālu vērtību tiek atzīts Rāznas ezera tīrais ūdens - pēc galveno biogēno elementu koncentrācijas tā kvalitāte atbilst augstākajiem ES standartiem.
Tiesa, XX gadsimta 80. gadu beigās Vides aizsardzības komitejas pētījumā pirmo reizi tika akcentēta Rāznas ezera ekoloģiskā stāvokļa pasliktināšanās salīdzinājumā ar šā gadsimta 50. un 60. gadiem. Kā stāsta A. Zeize, XX gadsimta 80. gados ezera krastos tika uzcelts ļoti daudz fermu - pīļu fermās pat aploki tika ierīkoti ūdenī, tādējādi paaugstinājās organiskā piesārņojuma daudzums. Direktore skaidro: «Salīdzinot ar ķīmisko piesārņojumu, organiskais piesārņojums nav tik agresīvs, tas ātri sadalās. Tā sekas ir ezera aizaugšana, jo organiskais piesārņojums ir kā papildu mēslojums ezera gruntij. Taču vēlāk fermas tika likvidētas, un ekoloģiskā situācija Rāznas ezerā ir stabilizējusies. Tagad ezera aizaugums ir mazs - nepilni seši procenti.» Jāpiebilst, ka vietējie Rāznas iedzīvotāji ēdienu gatavošanā ezera ūdeni izmantojuši jau izsenis, un arī tagad vecie ļaudis to mēdz lietot kā dzeramo ūdeni.
Te var apmaldīties
Vēl viena Rāznas Nacionālā parka dabas vērtība ir Ežezers, par kuru brīdinoši nostāsti liecina - šajā ezerā patiesi var apmaldīties. Ežezers ir salām bagātākais ezers Latvijā, Baltijā un Eiropā - tajā ir aptuveni 36 salas ar kopējo platību 77,6 hektāri. Salas mainās atkarībā no ūdens līmeņa - tās atdalās, savienojas, pazūd zem ūdens. Lielākā ir 46 ha plašā Lielā Lāča sala. XX gadsimta 20. gados uz tās atradās apkārtnes senākā viensēta, kurā ēkas bija celtas bez naglām, - diemžēl līdz mūsdienām tā nav saglabājusies.
No 1977. līdz 1997. gadam visas Ežezera salas bija botāniskais liegums. Kā stāsta DAP Latgales reģionālās administrācijas vecākā eksperte Sanita Putna, pašlaik ar platlapju un boreālajiem jeb vecajiem skujkoku mežiem klātās Ežezera salas kopā ar krastā esošajām Piloru un Pahatnieku pussalas ozolu audzēm iekļautas dabas lieguma zonā. Savulaik daudzi ozoli tikuši izcirsti, taču Piloru un Pahatnieku saglabāto ozolu gadu skaits lēšams ap diviem trim simtiem.
DAP Latgales reģionālās administrācijas dabas aizsardzības vecākais speciālists Dainis Tučs stāsta, ka dabas vērtības visbiežāk posta individuālo noteikumu pārkāpēji, kuri pa ūdeņiem pārvietojas ar laivām, kam ir iekšdedzes dzinēji, un maluzvejnieki: «Visvairāk pārkāpumu ir pavasaros, zivju nārsta laikā. Šogad martā aizturējām divus pārkāpējus ar 400 metru garu tīklu. Tajā bija 16 līdakas un divas iepinušās pīles.» Naudas izteiksmē dabai nodarītais zaudējums lēšams vairākos tūkstošos eiro. D. Tučs atzīst, ka pēdējos gados maluzvejniecība samazinājusies: «Lai arī bargā sodu sistēma iedarbojas efektīvi, svarīgi cilvēkiem arī izskaidrot pārkāpuma būtību. Trūcīgi sadzīves apstākļi nav attaisnojums, jo pie ezeriem dzīvojošajiem ir iespēja izņemt makšķerēšanas licenci pašpatēriņam.»
Padarīt dabu pieejamāku
«Mēs ne tikai sargājam dabu, mūsu uzdevums ir arī dabu padarīt pieejamāku cilvēkam, tāpēc veidojam tūrisma infrastruktūru, lai organizētu cilvēku plūsmu un informētu par vietām nacionālajā parkā, kuras vērts redzēt,» saka A. Zeize. Pašlaik nacionālajā parkā tiek īstenots projekts Zaļie maršruti bez šķēršļiem, atpūtas vietu Piloru ozolu audzē labiekārtojot kā pieejamu arī cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Nesen izveidota infrastruktūra ap Lielo Liepukalnu. «Tā ir trešā augstākā virsotne Latvijā, tās apkārtnē lielākā dabas vērtība ir gravu un nogāžu meži. 2011. gadā ar Kohēzijas fonda atbalstu Lielā Liepukalna pakājē uzbūvējām stāvlaukumu, uz tā virsotni vedošu dabas taku ar soliņiem un lapenīti, bet virsotnē - 34 metrus augstu skatu torni. Tagad tas ir augstākais skatu punkts Latvijā,» ar paveikto lepojas A. Zeize.
Rāznas Nacionālajā parkā Lipuškos Igaunijas, Latvijas un Krievijas pārrobežu sadarbības projekta Cilvēki un daba ietvaros izveidots arī Dabas izglītības centrs Rāzna, tā misija ir sabiedrības dabas apziņas veidošana. «Pirmajos gados pašiem bija jāpiedāvā skolām vadīt nodarbības, taču pēdējā laikā izglītības centra darbiniecēm pietrūkst laika, lai apmierinātu skolu pieprasījumu. Vides izglītība mums ir milzīga prioritāte,» teic A. Zeize un atzīst, ka tik daudz paveikts tāpēc, ka notikusi iesaistīšanās ļoti daudzos ES projektos. Piemēram, pērn noslēdzās projekts par starpvalstu aizsargājamās dabas teritorijas izveidi Augšdaugavā un pie Braslavas ezeriem ziemeļu daļā. «Divus gadus mūsu zinātnieki strādāja kopā ar baltkrievu kolēģiem - pārņēma pieredzi, apzināja dabas vērtības, izstrādāja kopēju teritorijas pārvaldības plānu. Tagad mums ar Baltkrieviju ir kopēja īpaši aizsargājamā dabas teritorija, lai arī esam divas dažādas valstis un, lai nokļūtu Baltkrievijā, nepieciešama vīza. Dabai robežu nav,» saka A. Zeize.