Jau agrā vecumā Šabala bija viens no talantīgākajiem savas paaudzes futbolistiem Latvijā. Bija trīs vadošās komandas: Skonto, Šitika Futbola skola (ŠFS) un Liepāja, un katrā no tām bija savs līderis, vārtu gūšanas mašīna. Skonto tas bija Valērijs, ŠFS — Ēriks Punculs, kurš tagad spēlē Jūrmalas Spartaks rindās, bet Liepājas līderis bija Dāvis Ikaunieks, nevis viņa jaunākais brālis Jānis, kurš šosezon debitēja spēcīgajā Francijas čempionātā. Valēriju vienmēr vilināja vārtu gūšana: visu laiku bija uzbrucējs, lai gan vienubrīd gribēja būt arī vārtsargs. "Tētis teica - ja iestāšos vārtos, visu mūžu tur arī palikšu un laukumā nedrīkstēšu iet, tāpēc tomēr paliku uzbrukumā."
Pēc daudzsološā karjeras sākuma bija skaidrs, ka Valērijam jāsper nākamais solis un ka tas ir tikai laika jautājums. Aizvien pārliecinošāk aizvadot katru nākamo sezonu Virslīgā, Šabala piesaistīja sev lielāku uzmanību ārzemēs. Jau 2011.gadā uzbrucējs bija pārbaudēs angļu Arsenal, Watford un itāļu Udinese. 2012.gadā tika baumots par viņa pievienošanos Maskavas CSKA, bet pēc rezultatīvās 2013.gada sezonas (15 vārtu 24 spēlēs) Skonto apstiprināja, ka par uzbrucēja iegādi saņemti piedāvājumi no Turcijas augstākās līgas kluba Trabzonspor, Itālijas A Sērijas kluba Hellas Verona un beļģu Club Brugge. Šabala izvēlējās pēdējo variantu, un pagājušā gada vasarā pievienojās spēcīgajam un ambiciozajam Briges klubam.
Pārcelšanās uz Beļģiju bija vēl grūtāka, nekā gaidīts. Un ne tikai valodas barjeras dēļ. Svešs bija viss arī kultūras ziņā. "Man negaršoja turienes ēdiens. Pirmajā reizē nospriedu, ka varbūt veicu nepareizo izvēli, bet, kad tas visu laiku atkārtojās, sapratu, ka tāds nu tas ēdiens tur ir. Tur ne reizes neēdu tāpēc, ka garšotu, bet tikai lai uzņemtu enerģiju." Tomēr ne jau ēdiens, protams, bija pie vainas tam, ka Šabala nenostiprinājās kluba vadošajā spēlētāju grupā. Jautāts par to, kas neizdevās, Valērijs atbild vienkārši — tur ir ļoti liela konkurence. "Nav tik viegli uzreiz ielēkt tajā līmenī. Neko citu nevaru pateikt. Treneris teica, ka ir ļoti apmierināts ar to, kā es strādāju soda laukumā, pie vārtiem, bet viņš gribot redzēt no manis labāku sniegumu kustībā ārpus soda laukuma. Man jāuzlabo atvēršanās piespēlei."
Neskatoties uz jaunību, Valērijs nu jau gadu pusotru ir viens no Latvijas izlases līderiem. Gan spēles kvalitātes, gan citu pamācīšanas ziņā, ko Valērijam pārmetis ne viens vien Latvijas futbola speciālists. "Vai man ir zvaigžņu slimība? Nezinu. Tas varbūt no malas labāk redzams." Ja es esmu tas no malas, tad sliektos teikt, ka tā viņam nepiemīt. Valērijs allaž ir bijis atklāts un sirsnīgs sarunu biedrs (starp citu, vienmēr runā latviski). Jā, mēdz būt dīvaini gadījumi, kad, piemēram, tobrīd vēl tikai Skonto spēlējušais uzbrucējs izlases mača gaitā nokaitināts aizrādīja Vācijas Bundeslīgas snaiperim Artjomam Rudņevam par neprecīzi izpildītu piespēli, taču to var traktēt dažādi. Viens teiks, ka tā ir zvaigžņu slimība, bet man tas vairāk liecina par milzīgu gribasspēku uzvarēt un pilnveidoties (arī pašam), kā arī par to, ka laukumā viņam nav nekādu autoritāšu ne starp pretiniekiem, ne savējiem. Un tas ir ļoti labi. Savu vietu viņš zina, un nav dzirdēts, ka runātu pretī treneriem. Lai runā statistika! 17 mačos valstsvienības kreklā 20 gadus vecais Valērijs guvis jau sešus vārtus. Latvijas leģendārajam uzbrucējam Mārim Verpakovskim tajā vecumā bija viens mačs izlasē un vieni vārti. Tā ka, ja Šabala strādās tikpat neatlaidīgi kā līdz šim, ir visas iespējas izpildīt savu mērķi - labot Verpakovska rezultativitātes rekordu Latvijas izlasē, kas ir 29 vārti 104 spēlēs.
Visu rakstu par Valēriju Šabalu lasiet žurnāla Sestdiena 12.jūnija numurā!