Ēkas Brīvības ielā 61 (labāk zināma ar adresi Stabu ielā 12) dzīves lappusēs ir maz gaišuma. It īpaši tas sakāms par 1940.–1941. gadu un arī pēckara laiku, kad tā kalpoja par Valsts drošības komitejas (VDK) jeb, kā tautā dēvēja, čekas sēdekli.
Patlaban pagājušā gadsimta sākumā jūgendstila un neoklasicisma ietekmē celtais īres nams (valsts nozīmes vēstures piemineklis un vietējās nozīmes arhitektūras piemineklis) tikai no ārpuses priecē acis – un tas arī vienīgi tāpēc, ka pirms dažiem gadiem atjaunota fasāde un nomainīts jumts. Iekšpuse atgādina īstu spoku māju, jo nu jau 13 gadu ēka netiek izmantota, tikai 8% no tās aizņem Latvijas Okupācijas muzeja (LOM) ekspozīcija par Stūra mājas baigajiem notikumiem.
Padomju laika aura
Par to pārliecinās arī SestDiena, kad Valsts nekustamo īpašumu (VNĪ) valdes priekšsēdētājs Renārs Griškevičs un vēl trīs VNĪ pārstāvji, kuri iejūtas gidu lomā, izrāda ēku, sākot no augšstāva līdz pat pagrabiem. Nekas daudz kopš pēdējā iemītnieka – Valsts policijas – laikiem (tā te darbojās līdz 2008. gadam) nav mainījies. Atverot ārdurvis, joprojām ienācēju sagaida kambarītis, kurā sēdēja dežurants. Jūgendstila lifts gan ir īsts vēstures piemineklis, kāds reti kur vairs apskatāms. No tiem laikiem saglabājušās arī vitrāžas logos. Pārējais gan ir aizslaucīts vēstures mēslainē.
Kāpnes, kuras rāda izdrupušas zobu rindas, ved uz sesto stāvu. Nepievilcīgo ainu mazliet kliedē skats, kas paveras no augšstāva logiem uz Brīvības ielu, taču pati telpa tikai nedaudz ļauj iztēloties tās sākotnējo izskatu – plaša, ieapaļa, daudziem logiem un durvīm uz balkonu. Vienā stūrī sakrautās flīzes pirms tam segušas balkona grīdu. Tās tiks saglabātas kā materiāla liecība. Jo nekas daudz no autentiskā nama interjera nav palicis, tāpēc katra detaļa ir vērtīga, skaidro Griškevičs.
Kāpjot lejup un ielūkojoties ēkas pārvaldnieka luktura izgaismotajos garajos, drūmajos un tukšajos gaiteņos, sajūta ir kā padomju laika kopmītnēs, kurās abas sienas izraibinātas ar durvju rindām. Atverot telpas, kuru logi paveras uz pagalma pusi, skatienam atklājas mazi skabūzīši. Atminos, ka 2006. gadā vienā no tādiem intervēju divus izmeklētājus – kabinetā tikvien bija kā galds, pāris krēslu un stūrī seifs. Toreiz gan tur, gan visā mājā valdīja pārceptu zivju smārds. Policisti paironizēja, ka ventilācijas trūkuma dēļ vienmēr var pateikt, kas tiek gatavots policijas lejasstāva ēdnīcā. Savukārt otrpus gaitenim kabineti ar logiem pret Brīvības ielu bijuši daudz plašāki, un arī apdare tajos ir mazuliet labāka, tādā 70. gadu kantoru klasikas stilā – acīmredzot tie bija paredzēti lielākiem priekšniekiem. Vienā otrā no tiem vēl saglabājušies galdi, plaukti un skapīši. Taču visilgāk acis pakavējas pie seifiem, kas kā milzu relikti ar atvērtām tukšām mutēm čurn visas šīs pamestības vidū. Tie, šķiet, te stāv, kā mēdz teikt, no mēra laikiem. Laikam jau bijuši pārāk smagi, lai tos izdabūtu laukā. Ko tie glabāja – tagad var tikai minēt.
Vēl drūmāka aina atklājas pagrabstāvā. Tur tiešām negribas ilgi uzkavēties. VNĪ pārstāvji gan bilst, ka nu jau tie daudzmaz iztīrīti un savesti kārtībā, bet pirms tam te bijusi īsta elle. Visapkārt atliekas no dažādu laiku apkures sistēmām un citām komunikāciju iekārtām, un uzraksti uz durvīm krievu valodā liecina, ka tas ir vēl padomju laika mantojums.
Liels mīnuss ir tas, ka nav atrodama dokumentācija, plāni, kāds tad bija ēkas sākotnējais izkārtojums. Vecākās rakstveida liecības ir no četrdesmitajiem gadiem, kad Baigajā gadā notikušās zvērības mēģināja izmeklēt un restaurēt jauniešu organizācijas Nacionālā sardze biedri, teic LOM darbiniece Mariona Baltkalne. Par laimi, gandrīz neskarta palikusi ieeja ar vestibila daļu no Brīvības ielas puses. To izmantoja vēl pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, kad te bija mājvieta dažādām iestādēm, bet padomju gados – tā bija slēgta. Saglabājušās zaļos toņos ieturētās grīdas flīzes, spoguļi abpus vestibilam, griestu un sienu apdare. Sajūtos, it kā būtu nonākusi citā pasaulē, citā laikmetā – tādā, kādu to radīja arhitekts Aleksandrs Vanags, – ar plašiem, skaistiem dzīvokļiem, Ķeizariskās krievu Mūzikas sabiedrības mūzikas skolu augšstāvos, bibliotēku un vairākiem veikaliem apakšstāvā.
Diemžēl ēkas radītāja liktenis bija gaužām līdzīgs tam, ko nācās piedzīvot viņa garabērnam – šim namam, kurā savulaik bija iekārtots arī viņa būvbirojs. 1919. gada 10. martā, apvainojot kontrrevolucionārā darbībā, boļševiki Vanagu arestēja un 19. martā smilšu pauguros pie centrālcietuma kopā ar daudziem citiem cilvēkiem nošāva.
Ne nomnieku, ne pircēju
Izejot iekšējā pagalmā, vislabāk var pārliecināties par ēkas apjomiem. "Tās kopējā platība ir 8552,80 kvadrātmetru, muzejam iznomāti tikai 690 kvadrātmetru. Lielākā daļa jeb gandrīz 92% no ēkas platības ir neapdzīvota, valstij to ilgstoši nākas uzturēt ar nopietniem zaudējumiem. Kopš 2014. gada tie mērāmi vairāk nekā pusmiljona eiro apmērā. 2020. gadā vien pirmajos desmit mēnešos nama apsaimniekošana izmaksāja 56 130 eiro," skaidro Griškevičs. Īpašuma tehniskās apsekošanas atzinumos fiksēts, ka visas ēkas inženiersistēmas uzskatāmas par nederīgām, un muzeja telpās tās ir uzstādītas kā pagaidu risinājums. Ēkas sakārtošanā būtu jāiegulda aptuveni 10 miljoni eiro, no kuriem 683 000 eiro jānovirza LOM biedrībai nomāto telpu sakārtošanai (tas būtu jāveic kompleksi ar visas ēkas remontdarbiem). Ja tas netiks darīts, nākamo piecu gadu laikā ēku, iespējams, būs jāpārtrauc ekspluatēt, rezumē VNĪ vadītājs.
Lai tas nenotiktu, VNĪ uzrunājuši gan komercsektora pārstāvjus, gan Rīgas pilsētas pašvaldību. Sarunas gan nav nesušas rezultātu – ne valsts budžeta iestādes, ne privātie uzņēmēji, ne Rīgas pilsētas pašvaldība uz piedāvājumu neatsaucās, nomas tiesības uz 30 gadiem neviens negribēja iegūt, un izsoles 2019. gadā uz tām beidzās bez rezultātiem.
Galu galā pagājušā gada sākumā tika pieņemts lēmums namu atsavināt, nodrošinot valsts interešu ievērošanu, norāda VNĪ valdes priekšsēdētājs. Pārdošanas noteikumos iestrādāts punkts, kas paredz "Komunistiskā režīma represīvo iestāžu darbības vietas – "Stūra mājas"" izmantošanu un saglabāšanu. Muzeja nomas tiesības līdz 2050. gada beigām nostiprinātas zemesgrāmatā, un tās jaunajam ēkas īpašniekam būs saistošas. Tika noteikta izsoles summa – 4,2 miljoni eiro. Pirmā kārta beidzās 14. septembrī. Nams nopirkts netika. Tad cena tika samazināta par 20 procentiem, sarūkot līdz 3,4 miljoniem eiro. Atkal nekā. Tad vēl par 15%, summai nokrītot līdz 2,7 miljoniem eiro. Izsolei vajadzēja būt novembra beigās, bet tā nenotika.
VNĪ apgalvo, ka bijuši vairāki interesenti un potenciālie investori, taču neko konkrētu minēt nevarot. Tas, ka tie nebija gatavi uzreiz naudu likt galdā, skaidrojams ar to, ka ēka desmit gadu stāvējusi tukša, tajā nepieciešami lieli ieguldījumi. Tādos gadījumos potenciālie pircēji rūpīgi izsver savas finansiālās iespējas. Pārdošanas process tik lieliem objektiem var būt ilgstošs, kas esot normāla prakse. Tā, piemēram, noticis arī ar Latvijas Nacionālās bibliotēkas veco ēku Krišjāņa Barona ielā 14, kuru pēc vairākkārtējiem piegājieniem pārdeva par 1,9 miljoniem eiro (sākotnējā cena bija 3,87 miljoni eiro).
Izsole, ņemot vērā LOM un ēkas pārraugošās iestādes – Kultūras ministrijas (KM) – lūgumu, tika apturēta līdz nozares lēmumam par tālāko rīcību. VNĪ kā racionālāko risinājumu joprojām saskata nama pārdošanu, saglabājot vietu muzejam. Vienlaikus iestāde gatava turpināt pārvaldīt ēku, ja nozare Tetera nama atjaunošanai un tālākai lietošanai rod finansējumu un saturu.
"Esam vienmēr bijuši atklāts un uz sadarbību vērsts partneris, tāpēc esam pārsteigti par pēkšņu iestāžu viedokļa maiņu. Lai arī LOM un KM oficiālās vēstulēs, kā arī Nacionālās apvienības Visu Latvijai!–Tēvzemei un brīvībai/LNNK publiski paustais liecina par līdzšinējo kopīgo lēmumu un nodomu maiņu, VNĪ izprot iestāžu vēlmi saglabāt vēstures liecības un ir gatava arī turpmāk pārvaldīt ēku, ja nozare piedāvā savu risinājumu un rod tam finansējuma iespējas, kas ļautu ēku ilgtspējīgi sakārtot, ja tai tiek piešķirts vēsturiska notikuma vietas statuss," norāda Griškevičs.
Neskatoties uz sākto izsoles procesu, VNĪ, pamatojoties uz tehniskās apsekošanas atzinumu par pagalma pārsegumu (zem iekšpagalma) stāvokli, ir noslēguši projektēšanas līgumu Par būvprojekta izstrādi minimālā sastāvā 21 000 eiro apmērā pārsegumu stiprināšanas darbu veikšanai. Būvdarbu izmaksas pēc būvprojekta saņemšanas lēšamas 209 000 eiro, un, ja nepieciešamie darbi drīzumā netiks veikti, nomniekam telpas būs jāatbrīvo un turpmāka ēkas ekspluatācija būs liegta.
Jauns statuss
Ēkas liktenis aktualizējies ik pa laikam. Notikušas diskusijas, konferences, kurās izskatītas dažādas iespējas. Ir bijuši ierosinājumi paplašināt pašreizējo ekspozīciju, nevis būvēt piebūvi LOM namam Strēlnieku laukumā, bet izmantot tā vajadzībām Stūra māju, izvietot ēkā VDK dokumentāciju, arhīvus, ierīkot dokumentu izpētes centru. Bija arī priekšlikums īstenot tēlnieka Kristapa Ģelža ideju nokrāsot māju melnu, lai nekad un nevienam neļautu aizmirst mūsu jaunāko laiku vēstures notikumus. Arhitekts Pēteris Blūms vietnē Arterritory rosināja uz namu paskatīties no dažādiem rakursiem: "Ir daudzi veidi, kā attiekties pret senu pāridarījumu: viena versija – ignorēt, ļaut liecībām apsūnot; otrs veids – nokrāsot melnu un regulāri sev atgādināt par senām sāpēm, kaisot pelnus matos; trešais variants – nokrāsot baltu un pateikt, ka neviena nakts, pat šausmu nakts, nevar būt tumšāka par rītausmu. Un atstāt vietu, kur sev, ticīgajiem, neticīgajiem, īsticīgajiem, nākamajām paaudzēm, līdz sāpēm atgādināt un mācīt patiesību par šausmu naktīm."
Savukārt dzejniece Liāna Langa pauda daudzu viedokli: "Latvijas politiskās varas nepietiekamā izpratne par Stūra mājas kā visspēcīgākā totalitārā režīma noziegumu pieminekļa nozīmību, līdz ar to – politiskās gribas trūkums uzņemties par šo ēku atbildību – apliecina, ka desovjetizācijas process Latvijā vēl nebūt nav noslēdzies un totalitārisma nosodījums sabiedrībā līdz galam nav iedzīvināts."
Nu KM sasparojusies un spērusi soli tālāk, lai nams tomēr nenonāktu investoru rokās un nepārtaptu par viesnīcu vai apartamentiem. Par nākotnes plāniem gan tā šobrīd izvairās stāstīt ko konkrētu un norāda, ka atrast ēkas izmantošanas veidu ir visas valdības uzdevums un par to ir jāvienojas koalīcijas politiskajiem spēkiem. Kultūras ministram Naurim Puntulim (NA) gan ir zināms ieskats, ko tur varētu darīt: "Pirmkārt, aktualitāte ir pagraba, kur atrodas čekas kameras un kur ved ekskursijās Okupācijas muzejs, pārseguma remonts. Tas nepieciešams, lai arī turpmāk muzejs pagrabā varētu vest ekskursijas. Otrkārt, nepieciešama arī ēkas vēsturiskā izpēte, kuru uzsācis Okupācijas muzejs un, cerams, to arī turpinās, jo pētniecības darbs ēkas noslēpumu un tajā notikušo noziegumu atklāšanā ir ļoti nozīmīgs. Runājot par nākotni, ir jāizstrādā un jāizvērtē dažādi scenāriji – iespējams, Okupācijas muzejs varētu saimniekot arī citās Stūra mājas telpās, kur tas līdz šim nav vedis ekskursantus un izvietojis ekspozīciju. Apsverama doma ir arī ēkas pārveide par nevalstisko organizāciju (NVO) mītni – vides aktīvistu, darba ņēmēju, kultūras u. c. Šādu ideju Ministru kabineta un NVO memorandā ir izvirzījis Eiropas kustības Latvijā vadītājs Andris Gobiņš."
Andris Gobiņš tik tiešām atbalsta KM lēmumu – pārtraukt izsoli un māju nepārdot par sviestmaizi. Viņš ir pārliecināts, ka šai ēkai var atrast citu izmantojumu. Savulaik taču bijušas šaubas par LOM paplašināšanos un Nākotnes nama būvniecību, bet – re, viss notiek, un projekts tiek īstenots! Kāpēc gan Stūra mājā nevarētu izveidot, piemēram Laikmetīgās mākslas muzeju vai start-up uzņēmumu centru? Varbūt tas turpmāk varētu nest Brīvības nama vārdu. Ne tikai tāpēc, ka atrodas Brīvības ielā, bet arī tāpēc, ka cilvēki, kas tur tika mocīti, – tādi kā Lidija Lasmane, Gunārs Astra, Ģederts Melngailis un citi – cīnījās par Latvijas brīvību. Nav finansējuma? Iespējams, to var atrast Eiropas Savienības piešķirtajos līdzekļos, kas paredzēti Covid-19 seku mazināšanai. "Viena no finansējuma līnijām ir ilgtspēja, tiesiskums, stabilitāte, un Brīvības mājas projekts tieši tai atbilstu," uzskata Gobiņš un piebilst, ka vajadzīga tikai politiskā griba, lai rastu jēgpilnus risinājumus.
Gada nogalē Nacionālā kultūras mantojuma pārvalde (NKMP) nolēma izvirzīt valsts nozīmes vēsturiska notikuma vietas statusa piešķiršanai visu ēku. Nākamais solis – kultūras ministram jāapstiprina dokuments un jāievieto informācija Latvijas Vēstnesī. NKMP atgādina, ka jau 1986. gadā Stūra māja tika iekļauta Rīgas pilsētas vietējās nozīmes arhitektūras pieminekļu sarakstā, bet 2009. gadā daļai ēkas noteikts valsts nozīmes vēsturiska notikuma vietas statuss. Uz jautājumu, kas pa šiem gadiem ir mainījies, lai tiktu pieņemts šāds lēmums, pārvalde skaidro, ka ir veikti papildu apsekojumi un pierādīts, ka represīvo iestāžu darbības liecības atrodamas visā ēkā. "Ir noteiktas vēsturiskā notikuma vietas saglabājamās vērtības, kas ir gan vēsturiskais konteksts, gan notikumu raksturojoši un apliecinoši autentiski elementi. Visa ēka ir saglabājusi vēsturisko patinu un noskaņu, kas kopā ar nemateriālajām liecībām un informācijas kopumu vēsturiskā mantojuma kontekstā rada vienotu, nedalāmu veselumu," norāda NKMP pārstāve Elvita Ruka.