Vienkārši un ikdienišķi – tā var raksturot 41 gadu vecos Ivanu Bordunu un Rodionu Hrihorjanu, kad abi februārī uz pāris dienām ierodas Rīgā. Tomēr aprīlī apritēs divi gadi, kopš abi uzturas Donbasā un brauc uz fronti, uz kuru Ukrainas armijai ved gan karā, gan sadzīvē nepieciešamas mantas. Latvijā abi ieradušies, pateicoties diviem latviešu draugiem – cēsniekam Renāram Sproģim un Stokholmā dzīvojošajam Ērikam Šneideram, kuri pēdējos divos gados paši bijuši Ukrainā, tostarp kara skartajos apgabalos, pilsētās un ciematos. Pēdējos braucienos viņiem pievienojās arī kinorežisors Jānis Vingris, kurš par brīvprātīgajiem Ukrainā uzņēmis filmu.
Neticēja, ka nonāks tik tālu
"Agrākajā dzīvē" Ivans ikdienā Kijevā strādāja par šoferi, izvadādams pa veikaliem bērnu rotaļlietas. Darba devējs Ukrainas rietumu Ļvovas apgabalā dzimušā Ivana lēmumu doties uz fronti atbalstīja, dodams ne tikai busiņu, bet arī saglabādams algu, lai gan viņš uzņēmuma labā jau krietnu laiku neko nav darījis. Kad pienāks laiks atgriezties Kijevā, darbs viņu gaidīs. Starp citu, darba devēja rīcība ir viens no daudzajiem piemēriem par brīvprātīgo iesaistīšanos Ukrainas armijas atbalstā, pašiem ne tuvu neesot klāt. Arī Rodions tagad ir kijevietis, lai gan dzimis Krivojrogā Ukrainas centrālajā daļā. Viņš stāsta, ka pirms Krimas aneksijas viņam bijis kāds ar tūrismu saistīts bizness, kas darbojies tieši šajā pussalā. Taču, kopš Krima ir nonākusi Krievijas kontrolē, bizness pajucis.
To, ka abi nonāks Donbasā un kļūs par brīvprātīgajiem, neviens no viņiem neparedzēja. Vēl 2013. gada izskaņā Ivans un Rodions bija Maidanā. Tiesa, abi toreiz vēl savstarpēji nepazīstamie vīri nepiedalījās grautiņos ar Berkut vienībām. Rodionam gan pa jakas kabatu trāpījusi gumijas lode, taču no sāpīga ievainojuma paglābusi tur ieliktie cimdi. Tomēr niknums par asociācijas līguma nenoslēgšanu ar Eiropas Savienību, visaptverošā korupcija un, kā saka Rodions, "valsts reiderisms" bija nokaitinājis arī viņus. Proti, valsts esot atņēmusi labus privātuzņēmumus, izskaužot mazo un vidējo biznesu. "Vēl pāris gadu, un Ukraina būtu atmesta nezin kur. Kam labāki sakari un nauda – tas ieguva un uzvarēja," stāsta Rodions.
"Visvairāk nogursti no tā, ka tu neesi nekas. Policija, prokuratūra – viss ir korumpēts. Neviens tevī neklausās," piebilst Ivans. Asiņainās sadursmes Maidanā raksturoja ukraiņu pārpildīto pacietības kausu. Tomēr neviens tobrīd neesot prognozējis karu. Pirmās runas par Krievijas vai tās atbalstītu spēku gaidāmo darbību Ukrainā sākušās 2014. gada februārī – vēl pirms Krimas aneksijas. Rodions saka, ka pat tobrīd neesot iedomājies, ka būs karš...
Vesti pat prezervatīvi
Rodiona brīvprātīgā darbs sākās, strādājot par antistresa treneri – proti, vadot lekcijas Ukrainas armijas karavīriem par uztraukuma un stresa noņemšanu. Tomēr drīz viņš sapratis, ka lielāku ieguldījumu dotu, braucot uz fronti un vedot dažādas mantas karavīriem. Ap to laiku ar savu busiņu ieradies Ivans, kura izvēli sapratusi un atbalstījusi arī ģimene un draugi. Kopš 2014. gada pavasara abi pa Donbasa ceļiem ir nobraukuši vairāk nekā 100 000 kilometru un ir bijuši visos tā sauktajos karstajos punktos: pie Doņeckas lidostas, Marjinkā, Mariupolē, Širokinā, Debaļcevē un citur.
Dodoties piecu dienu garajos izbraukumos pa Donbasu, busiņš parasti tiek piekrāmēts līdz pēdējam. Ir bijušas reizes, kad pat autovadītāja kabīnē tiek ielikta kāda manta. Sākotnēji un vēl joprojām uz fronti daudz ved dažādas militārās preces, piemēram, nakts redzamības iekārtas, snaiperu aprīkojumu, rācijas, planšetes ar ģeogrāfiskām un topogrāfiskām kartēm, kuras elektroniski kā brīvprātīgie ir izstrādājuši programmētāji. Rodions un Ivans atzīst, ka preces ved tikai tādiem cilvēkiem, kuriem uzticas vai par kuriem galvo citi. Viņi ar smaidu atzīst, ka reizēm cilvēki, kuriem vēl trūkst pieredzes un kuri nesen pievienojušies armijai, nesaprot, ko nepieciešams pasūtīt un cik daudz preču vispār ir iespējams saņemt.
Piemēram, armijnieks var prasīt vienu preci, kaut patiesībā domā ko citu, vai arī prasa nakts redzamības iekārtu visiem 20 vienības karavīriem, kas nav iespējams. Daudz vestas arī sadzīves lietas: ūdens, ziepes, zobu pasta un zobu birstes, jo, sākoties sadursmēm, Donbasā karavīriem trūka arī elementārāko lietu. Veduši pat prezervatīvus, kam beidzies derīguma termiņš, lai tos liktu uz ieroča, neļaujot iekļūt netīrumiem un ūdenim. Kopumā armija cieta no pamatīgas valsts izzagšanas, jo daļa no valsts piešķirtās naudas līdz karavīriem nekad nenonāca. Tāpēc karavīriem nebija ko vilkt mugurā – militārā forma bija humpalas ar Lielbritānijas, Vācijas, Izraēlas un citu valstu karogiem. Galdā parasti bija sausā pārtika. Tikai pēdējos mēnešos lietas ir mainījušās uz labu.
Par benzīnu busiņam maksā fonds Narodnij til, kas saņem līdzekļus no iedzīvotāju un uzņēmēju ziedojumiem. Tā kā vestas tiek ziedotāju sagādātas lietas vai mantas, kas pirktas par viņu naudu, ir jāatskaitās, ka nauda vai lietas patiešām ir nonākušas pie karavīriem. Pieredze rāda, ka reizēm mantām pieaug kājas un tās nonāk, piemēram, komandieru kabatās. Tāpēc brīvprātīgajiem vedējiem, nododot atvestās preces vai militāro aprīkojumu, ir jāsaņem zīmogs no vienības komandiera un štāba. Turklāt vēl jānofotografē karavīrs ar iegūto mantu – attēlam jābūt tādam, lai redz mantas numuru, modeli, ražotāju, izskatu. Pēc tam šo foto ieliek Facebook, lai ziedotāji varētu pārliecināties, ka viņu nauda ir nonākusi mērķī. Reizēm karavīrs personīgi piezvana no Rodiona telefona ziedotājam un pasaka paldies, apstiprinot, ka attiecīgā ierīce par ziedoto naudu ir nonākusi pie karavīra.
Laiks ir dzīvība
Saziņa vienas – parasti piecu dienu ilgās – tūres laikā ar karavīriem frontē notiek telefoniski. Dienas nav jau iepriekš saplānotas, jo nevar zināt, kā pavērsīsies karš. Turklāt drošības nolūkos tikšanās ar karavīru vienībām tiek sarunātas neilgi pirms tām – sēžot mašīnā vai ceļmalā. "Nav šaubu, ka [kaujinieki] mūs noklausās – tur vispār cits citu noklausās," saka Rodions. Reizēm abas puses bloķē vai cenšas bloķēt ienaidnieku telefona sarunas. Tāpēc bijuši gadījumi – lai saņemtu īsziņu, telefons tiek pamests gaisā. Ja telefons ir rokās, ziņas nav iespējams saņemt, taču, uzmetot to augstāk, – viss notiek. Sarunās viņi cits cita vārdus gandrīz nekad nesauc. Tam ir domātas iesaukas.
Busiņu stūrē Ivans, savukārt Rodions ir tas, kurš "sēž uz telefona" un kārto dokumentāciju. Laiks tā sauktajā pretterorisma zonā ir nevis nauda, bet gan dzīvība. Tāpēc laiks ir dārgs un skrupulozi tiek skaitītas minūtes, kas pavadītas ceļā vai kādā no štābiem. Kādreiz nākamajā dienā karavīrs piezvana un pasaka paldies par to, ka atvestās nakts redzamības iekārtas iepriekšējā naktī ir izglābušas dzīvības, tāpēc nedrīkst kavēties, stāsta Rodions.
Donbasā ir dažādi cilvēki – gan tādi, kas atbalsta Ukrainu, gan tādi, kas nostājušies Krievijas pusē. Ir arī tādi, kas, līdzko pamana Rodionu un Ivanu, uzreiz zvana Kremļa atbalstītājiem vai pat prokremliskajiem karavīriem jeb, kā viņi paši saka, "separiem". Viņiem gan neesot šaubu, ka ienaidnieku vidū esot arī Krievijas regulārās armijas karavīri. Vīri lēš, ka, piemēram, Azovas piekrastes pilsētā Mariupolē aptuveni 50% vai pat vēl vairāk ir prokremliski noskaņoto.
Visu rakstu par brīvprātīgajiem Ivanu un Rodionu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!