Artūram ir trīsdesmit viens gads, vēstures skolotāja izglītība un auto modelīšu kolekcija. Viņš nekad nav redzējis sauli, bet ir pārliecināts, ka tā ir vienā tonī ar vecajiem Ikarus autobusiem, nav skatījis kupenas, bet pazīst skaņu, ko rada krītošas sniegpārslas, un ar tausti spēj atpazīt gluži vai katru dzimtās Liepājas nostūri. Savā mākā redzēt krāsainu pasauli arī aizvērtām acīm vīrietis labprāt dalās, strādājot par gidu ekskursantu grupām.
Viens atestāts pēc otra
Vēl nesen redzes trūkums nozīmēja arī krietni ierobežotas karjeras iespējas, taču līdz ar tehnoloģiju attīstību pasaulē ir arī neredzīgi juristi, tulki, bibliotekāri, masieri, iestāžu vadītāji un citu arodu pratēji. Dažādu veidu izglītība ne gluži bez trūkumiem, bet ir pietiekami pieejama. Ir dzirdēts par Latvijā dzīvojošiem neredzīgiem skolotājiem, oficiantiem un citu nozaru pārstāvjiem, tomēr ar gida sertifikātu var lepoties tikai liepājnieks Artūrs.
Tagad viņa pūrā ir Liepājas Universitātē iegūtais bakalaura un maģistra grāds, bet pirmos soļus zinībās viņš spēris Rīgas Strazdumuižas internātvidusskolā. Tā ir vienīgā mācību iestāde Latvijā, kurā viss process pilnībā pielāgots vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem. Atskatoties uz tur pavadīto laiku, pār vīrieša lūpām birst atzinības vārdi, taču viņš nenoliedz, ka būt tik tālu no mammas tolaik mazajam puikam bijis grūti. Ar laiku un pieredzi gan pie visa pierodot. "Toreiz tā bija vienīgā iespēja mācīties, taču tagad pamazām šādus bērnus integrē arī parastajās skolās jeb, kā mēs kādreiz teicām, – masu skolās," stāsta Artūrs. Iespējams, mācīties tuvāk mājām būtu bijis vieglāk, taču tieši Strazdumuižā viņš guvis ticību saviem spēkiem: "Tur bija vēstures skolotāja ar redzes traucējumiem, kas man deva lielu motivāciju pēc tam studēt. Lai spētu mācīt, viņa zināja visu savu vielu no galvas, tas motivēja un deva saprašanu, ka es arī kaut ko varu darīt, nevis sēdēt mājās." Viņš arī atminas kādu gadījumu, ka klasesbiedrs, kam redze nebija pilnība zudusi, centās nošpikot: "Domāja, ja viņa neredz, nepieķers. Taču, lai izlasītu, viņam vajadzēja grāmatu pielikt ļoti tuvu acīm, nesaprata, ka skaņa taču ir, un skolotāja uzreiz uzķēra, teica: "Sēdi, sēdi, tev divnieks.""
Jāpiebilst, iedvesmas avots, par kuru vīrietis, sajūsmas pilns, stāsta, ir Valija Briede – sieviete visu savu mūžu veltījusi Strazdumuižas audzēkņiem un par ieguldījumu apbalvota ar Triju Zvaigžņu ordeni. Pēc Strazdumuižas absolvēšanas Artūram sākotnēji studijās palīdzējusi mamma, kas sēdēja auditorijās blakus dēlam un konspektēja lekciju saturu, bet vēlāk talkā nācis diktofons. Lai arī nu atestāts jau sen kā kabatā, universitātes pasniedzēji vīrieti joprojām labi atminas. Daži saka, ka ar Artūru bijis viegli – viņam nebija iespēju mānīties, tāpēc skaidrs, ka visas zināšanas vienmēr bija galvā. Citi vēl piebilst, ka neredzīgais students ar savu varēšanu ielicis sapratnes un iedvesmas devu arī kursabiedros. Lai gan iegūtais arods Artūram mīļš, uz darbu parastā skolā viņš skatās izvairīgi – tā esot sveša vide. Šādi secinājumi nākuši prakses laikā, kad neilgi tomēr klases priekšā bijis jāstāv un savas zināšanas jānodod tālāk.
"Biju gan lauku skolā, gan pilsētas, pirmajā bija vieglāk, jo bija mazāk skolēnu, mazāks troksnis. Kā es mācīju? Man bija dažādas metodes, reizēm stāstīju no galvas, reizēm rādīju filmas un liku rakstīt esejas, kuras man pēc tam mājās nolasīja priekšā. Domāju, ka viņiem bija interesanti," atceras gids.
Gids kā iemesls ekskursijai
Kad Liepājas neredzīgo biedrības vadītājs Māris Ceirulis Artūram piedāvāja apgūt gida arodu, viņš ilgi nešaubījās. "Man nebija ko zaudēt, tas noteikti bija daudz labāk nekā nedarīt neko, un šodien, kad darbs iegājies, esmu tikai ieguvējs," atzīst vīrietis. Viņa ierastais maršruts sākas saules pielietajā Rožu laukumā un noslēdzas Kūrmājas prospekta galā pie pieminekļa bojāgājušajiem jūrniekiem jeb, Artūra vārdiem, – "pie mammas", kas gaida pārnākam dēlu, mīļoto vīrieti un ikvienu, ko jūras viļņi aiznesuši sev līdzi. Ekskursijā atpūtniekiem dota iespēja pilsētu iepazīt visām maņām – degunā spēlējas ziedu smarža, kājas min gan asfaltu, gan vēsturisko bruģi, rokas sasveicinās ar slavas alejā esošajiem mūziķu plaukstu oriģinālatlējumiem, balss izdzied pilsētas himnas vārdus, bet ausis pabaro gida vēstures zināšanas. "Katrai grupai jāpielāgojas individuāli – es jūtu, kāds ir viņu noskaņojums. Reizēm var daudz jokot, bet savu reizi arī jāpiebremzē. Taču, kas visiem ir kopīgs, – nevar ilgi stāstīt par vēsturi, citādi puse no grupas aizmigs, bet otra puse sāks garlaikoties," Artūrs atklāj amata specifiku. Atpūtnieki parasti neesot pārsteigti, ieraugot, ka viņu priekšā stāvošais rokās tur baltu spieķi, nebūs arī melots, ka dažiem tas ir pat galvenais ekskursijas iemesls. Gids priecājas, ka var savu pilsētu izrādīt gan vietējiem, gan ārzemniekiem, taču vislielāko lepnumu sagādā vājredzīgas un neredzīgas grupas, kurām beidzot dota iespēja atklāt līdz šim nezināmo.
Visu rakstu par neredzīgo liepājnieku Artūru lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!