Neesmu revidents. Intervija ar scenāristu un dramaturgu Matīsu Gricmani

Matīsu Gricmani (28) var dēvēt par pēdējo gadu ražīgāko scenāristu Latvijā. Zīmīgākais, ka arī par vienu no retajiem konsekventajiem ekrāna scenāristiem. Kā Matīss pats secina, viņš lūkojas atpakaļ. Meklē atbildes pagātnē. Tiesa, nereti viņa darbu varoņi ir vēsturiskas vai reālas personas no nesenās vēstures. Te jāmin Žanis Lipke un darbs pie scenārija nesen kā Latvijas izvirzītajam pieteikumam Oskara balvai, Dāvja Sīmaņa filmai Tēvs Nakts (2018), vai gadu tapušais scenārijs Normunda Puča un Armanda Zvirbuļa vēsturiskajai spiegu un partizānu televīzijas drāmai Sarkanais mežs (2019). Kā stāsta Gricmanis, viņš novērtē Sīmaņa kā pasniedzēja uzticību, jau studiju gados nonākot kino telpā. Šobrīd Latvijas Kultūras akadēmijā Gricmanis pats pasniedz scenāriju un dramaturģijas rakstīšanu. Vēl viena Gricmaņa scenāriju un teātra darbu iezīme ir sabiedrības un stereotipu konfrontēšana – dokumentālajā filmā Apgāztā mēness zīmē (2018) tandēmā ar režisoru Kārli Lesiņu abi ieņēma labā un sliktā policista tēlus, pētot Latvijas islāma kopienu un šķetinot islamizāciju un radikalizēšanos.

Nesenākais Gricmaņa darbs lielajam ekrānam ir veidotais scenārijs izaugsmes drāmai Jelgava ‘94 (2019), kas šobrīd skatāma kinoteātros. Tur arī veidojas hronoloģiska sakritība. Kad uz Jāņa Joņeva romāna Jelgava ‘94 tekstuālās bāzes tapis scenārijs, Dirty Deal Teatro notikuši Gricmaņa un Valtera Sīļa izrādes Būt nacionālistam (2017) mēģinājumi. Abi darbi ir tuvcīņa ar jaunības pieredzi, nesaudzīga tās konfrontācija. Joņevam tā ir Jelgava, pusaudžu gadi un metālistu subkultūra 1994. gadā. Gricmanim – ideoloģiski nacionālās formācijas un politiskās aizkulises pirms nepilnas desmitgades, biedrība Tēvijas sargi un partija Visu Latvijai!, kā arī darbs Saeimā pēc vidusskolas absolvēšanas pie toreizējā deputāta Imanta Parādnieka. Starp Ābeles filmas protagonistu Jāni (Bruno Bitenieks) un Sīļa izrādes nacionālistu Matīsu (lomu atveido viņš pats) ir zināmas paralēles. Kā pats rezumē: par sevi rakstīt vieglāk, tāpat kā par sevi domāt ir vieglāk. Kā uzsver scenārists un dramaturgs, līdzības starp sabiedrības mehānismu toreiz, agrīnajos kapitālisma gados, un šobrīd vēl joprojām pastāv. 

Rakstot filmas Jelgava ‘94 scenāriju, režisors Jānis Ābele esot skatījies savas skolas laika fotogrāfijas. Vai tu arī līdzīgi mērcējies skolas atmiņās, gatavojot scenāriju?

90. gadus neesmu piedzīvojis, tāpēc iztiku ar to, ko vecāki stāstījuši, un Joņeva grāmatā izlasāmo. Uz 1994. gadu raugos kā totālu sabiedrības sabrukuma periodu. Iepriekš radītie noteikumi, ar to domājot padomju laiku, apliecināja, ka sistēma no iekšpuses bija izkurtējusi, kam sekoja apziņa, ka tālāk tā vairs nevar dzīvot. Sabiedrība vienkārši nefunkcionē: filmā tieši direktore un Jāņa mamma ir tās, kas cenšas "sistēmu" uzturēt. Tajā pašā laikā viņas izmanto pavisam nepareizus līdzekļus – ar šodienas acīm pārspīlētā bardzība, kontrole izskatās kuriozi. Savukārt tie jaunieši, kuriem nepieciešams sabiedrības akcepts vai iniciācija, vēršas cits pie cita. Meklē baru. Tāda dzīvnieku sabiedrība. To var manīt alkohola patēriņā, smēķēšanā un veidā, kā jaunieši runā. Tas ir absolūti nepieņemami, tāpēc kļūst smieklīgi.

Man tas neliekas smieklīgi, drīzāk pašsaprotami, ka cilvēkam vajag atrast savu piederību, īpaši konkrētajā vecumposmā, kad ir saasināta vēlme apliecināt pseidoneatkarību. Filmā tas ir protesta žests.

Personīgi mans stāsts ir visai līdzīgs kā Jānim – skolas laikā, 2000. gados, iegāju pilnīgi citā subkultūrā. Vai sektā... Pat nezinu, kā to nodēvēt. Atminos, ka, nākot mājās, redzēju grāvjos guļošus, pārdzērušos jauniešus. Piegāju klāt, saprotot, ka neko nevar izdarīt. Jāsauc ātrā palīdzība, tad tiek ziņots vecākiem, bet svarīgākais: kāpēc tā ir noticis? Kāpēc jauniešiem nav novilktas robežas, ko var un nevar darīt? Kāpēc pārdevēji pārdod alkoholu nepilngadīgajiem? Atbilde mīt tanī, ka sabiedrība ir disfunkcionāla.

Domā, ka šī brīža situācijā Latvijā var vilkt tiešas paralēles ar 1994. gadu?

Jā, protams, sistēmas disfunkcionalitāte vairs neatrodas priekšplānā, tā palikusi fonā. Vēl joprojām neprotam aizstāvēt vājākos sabiedrības locekļus, īpaši jaunas sievietes. Runāju par plašāku publisko telpu – kopīgajām dzīves telpām, darba vidi, ielām un bāriem. Kā redzam, neviens nerunā par vardarbību, kas kļuvusi ikdienišķa. Par priekšniekiem, kas paceļas uz savu darbinieku pleciem, par sievietēm, kuras darbavietā pazemo. Nevis tāpēc, ka tā nebūtu, bet tamdēļ, ka baidāmies atzīt, ka liela daļa sabiedrības "cienījamo" cilvēku ir skaistas fasādes, aiz kurām slēpjas briesmoņi. Nekas nemainās, visi tikai turpina pulēt savas fasādes. Sabiedrība tam ir spogulis. Skaidrs, ka, atrodot vienu vaininieku un izpildot publisko tiesu, viss netiks atrisināts. Runāju par to, ka sabiedrība ir apsēsta ar kapitālisma tirgus vērtībām un tā ideoloģiju.

Drīzāk kapitālisma apgūšanu.

Pārsteidzošākais – jā, vēl joprojām. Tā paaudze, kurai šobrīd ir 40 un 50 gadu, savulaik cēla Latvijas kapitālismu un centās to apgūt. Tur arī radās darba ētikas mehānismi: jābūt aukstam, nežēlīgam, lai dzīvē tiktu uz priekšu. Kamēr mēs šo paaudzi "neizsitīsim" no vietas, nekas nemainīsies.

Tu arī nosacīti esi pieskaitāms 90. gadu "produktiem", tiesa, krietni jaunāks par Joņevu. Kuras vēsturiskās un personīgās detaļas veido tavu izpratni par šo laikposmu?

1994. gadā man bija trīs gadi. Mans tēvs centās apgūt 90. gadu biznesu – patiesību sakot, jau 80. gadu beigās viņš mēģināja kaut ko pārdot. Nākamajā desmitgadē, apgūstot nežēlīgā tirgus likumus, viņš sāka braukāt ar melnām mašīnām. Viņam bija oficiāls darbs, bet paralēli tam allaž kādas "izrēķināšanās". Viņš neko par to nestāstīja. Atminos vien melno "bumeru" un zināmu spriedzi. Redzēju, ka viņš centās saglabāt to, lai mazā biznesa lokā sabiedrība turpinātu funkcionēt kā iepriekš. Viņam bija nepieciešams risināt notiekošo pēc paša iedibinātajiem likumiem.

Domāju, ka šāda veida domāšana ir stipri nosēdusies cilvēkos: jo mazāk likumu, jo mazāk mēs par kaut ko runājam. Jo mazāk mēs kaut ko nosodām, jo labāk citi varēs izmantot savus bara likumus. Joņeva grāmatā tikpat kā netiek pieminēti vecāki – gribēju parādīt, ka arī vecāki ir sociālo struktūru bezizejā. Vienkārši noteikumi nedarbojas. Tēvs iet uz darbu, par ko viņam nemaksā, bet viņš turpina to darīt inerces dēļ. Savukārt māte mēģina turēt kopā ģimeni, bet tieši tā, kā to darītu vīrietis. Bet viņa līdz galam to nespēj – žēl puikas. 

Tas noved pie tā, ka filmas varonis Jānis norobežojas. Tomēr māte nevienā mirklī viņu nenosoda – tur iezogas bezpalīdzība.

Manuprāt, autoritāšu bezpalīdzība ir būtiska. Māte cenšas piespiest tēvu, bet nesekmīgi. Tajā pašā laikā tēvs vēlas, lai viņam samaksātu par darbu, bet viņš nevar piespiest darba devēju. Arī kaimiņa tēls, kas cenšas panākt to, lai visi iesaistītos viņa biznesā. Arī tas neizdodas. Nav mehānismu, kā mēs varētu kopā darboties. Arī jauniešiem – draudzība ar metāla puišiem sākas ar to, ka viņi Jāni apceļ, bet tikai tad kļūst par draugiem. Savā saknē tur kaut kas ir nepareizi. Varētu teikt, ka viņus vieno mūzika un ideoloģija. Paiet ilgs laiks, kamēr Jānis ierauga, kā viņa draugi Nāve un Zombis dzīvo. Ielūkošanās viņu dzīvē kļūst par īsto draudzības katalizatoru.

Tur, manuprāt, visvairāk vieno atrašanās aiz kopējās "pret" līnijas. Atgriežoties pie Jelgava ‘94 scenārija, vai tajā esi iestrādājis savas personīgās atmiņas?

Skatoties filmu kopā ar sievu (kinorežisore Elizabete Mežule-Gricmane – aut.), sapratu, ka viņa ir no tiem retajiem, kas pamanīja autobiogrāfiskās detaļas. Sevis "iestrādāšanu" izmantoju kā emocionālu mehānismu, lai piespiestu sevi rakstīt. Tomēr nevēlējos būt pašmērķīgs, cenšoties saglabāt pašu grāmatu, izturoties pret to godīgi un izmantojot tās potenciālu. Tajā pašā laikā, lai to neapkalpotu. Man patīk Joņeva attieksme pret dzīvi – viņš ir ārkārtīgi piezemēts, pazemīgs, kautrīgs un vienmēr vēlas stāstīt anekdotes. Manuprāt, tā mums pietrūkst – jāmācās pazemība, necenšoties vienmēr būt uzmanības centrā. Man tas šķiet daudz vērtīgāk nekā pašizpausme. Grāmatas struktūru veido atmiņas – tie ir fragmentāri stāstiņi. Varbūt laikā neloģiski notikumi. Filmā nevēlējos izjaukt laika plūdumu un grāmatas loģiku, jo tieši lasīšanas process mūs ieved jaunā mākslas telpā. Turpretī filmā mēs meklējam naratīva loģiku – tādu pašu, kādu mēs sagaidām no saturīgas sarunas. Ja cilvēks mums ko stāsta, vēlamies, lai stāsts būtu saprotams un vienots. Bet tomēr ir līdzība, kā mēs risinām atmiņas, – caur apziņas virzīšanu no mazām detaļām izveidojam stāstu. Tāpat kā Būt nacionālistam.