Kultivēt enerģiju. Saruna ar dramaturgu Jāni Balodi

Dramaturga Jāņa Baloža darbos personiskais allaž ir politisks un politiskais ir kopējā lieta jeb res publica. To var attiecināt gan uz viņa Veiksmes stāstu (2016) par Latvijas ekonomikas reanimāciju pēc 2008. gada ekonomiskās krīzes, gan Pēdējo pionieri (2016) par pēdējo pionieru paaudzi, gan Mežaini (2018) par Jāni Pīnupu, kurš vairāk nekā 50 gadu slēpās no padomju varas. Savukārt visjaunāko viņa darbu – Nacionālajā teātrī (NT) veidoto dokumentālo mūziklu Zem diviem karogiem, kas pirmizrādi piedzīvos 9. maijā, – var dēvēt par nesenās Latvijas mūzikas vēstures revīziju. Izrādi par grupas Jumprava vēsturi, tā laika radošo paaudzi un dziesmu tekstu autoru Ritvaru Dižkaču dramaturgs veidojis kopā ar ilggadēju radošo domubiedru režisoru Valteru Sīli.

Kā uzsver Balodis, tolaik, 80. un 90. gadu mijā, viņš pats bijis vēl tikai bērns, tāpēc viņam tā nav dzīvā atmiņa. Izrāde šoreiz vairāk bijis mēģinājums ne tik daudz reflektēt par atmodas laiku, cik rekonstruēt Jumpravas muzikālo enerģiju, kurā mīt nospriegojums, neziņa un mākslinieciskā konfrontācija. Viscaur gan tai vijas arī laika gars, tāpēc izrādē būtiska ir Dižkača lirika no grupu Jumprava un Aurora repertuāra. "Viņš varēja uzrakstīt to, ko, iespējams, daudzi domāja, bet nevarēja atrast veidu, kā noformulēt," saka Balodis.

Pretēji pieņēmumam, ka latviešu valoda nevar būt dusmu, rakstura un spīta uzlādēta, viņaprāt, Dižkača teksti un Jumpravas mūzikas skanējums pierāda pretējo.

Izrādē grupas radošajā sastāvā pārmiesosies NT jaunāko paaudžu aktieri, kuri tolaik tikai dzimuši un uzauguši jau pēc Latvijas neatkarības atgūšanas. "Izrādē Zem diviem karogiem netiek veidota arheoloģiska bedre, bet gan tas, kas tur bija un kā tas izraisa kaut ko tagad. Šis darbs ir kaut kas, kas ir izraisījies," viņš stāsta. Nozīmīgs ir izrādes nosaukums, kurā "karogiem" vietā sākotnēji bijis vārds "skatieniem". Nenoliedzami, sociālpolitiskais zemteksts ir klātesošs, un Balodis to vēl papildina, sakot, ka daudzveidība ir pamats demokrātiskai un atvērtai sabiedrībai.

Vēl jāpiemin, ka laikā, kad notiek Zem diviem karogiem mēģinājumi, Balodis turpina studijas maģistrantūrā Amsterdamas Mākslas augstskolā DAS Theatre (savulaik DasArts).

Kas bija pirmais Zem diviem karogiem impulss – ideja par dokumentālu mūziklu, 80. gadu beigu jauno cilvēku vai grupas Jumprava mantojumu?

Kad ar Valteru Sīli veidoju izrādi Mārupīte (2012), nejauši uzgāju interviju ar Ritvaru Dižkaču. Viņa teksti ir pamatā daudzām Jumpravas dziesmām. 1992. gadā viņš devās prom uz Kanādu un izveidoja tur dzīvi un ģimeni. Viens no aizbraukšanas iemesliem bija atkarība no narkotikām, taču, iespējams, viņa aizbraukšanas leģendu iemesls ir iztēlošanās, ko vēl Ritvars varbūt būtu izdarījis mākslā, ja būtu palicis šeit.

Manuprāt, viņam būtiski bija aizbraukt un nomainīt visu: cilvēkus, lietas un vietas.

Tiesa, Dižkača darbi vēl joprojām ir unikāli. Varu piekrist Jumpravas dalībnieku sacītajam: ja iepriekš šķita, ka latviešu valodā nevar izteikties skarbi, šie teksti pierāda pretējo.

Dižkačs piešķīra jaunu, sirdīgu raksturu?

Jā, tolaik, 80. gados un 90. gadu sākumā, viņš varēja uzrakstīt to, ko, iespējams, daudzi domāja, bet nevarēja atrast veidu, kā noformulēt. To mēs arī cenšamies izrādē pateikt. Ir pieņēmums, ka latviešu valoda ir jauka – nevar tapt dusmīgs teksts. Dižkačs sajuta laikabiedrus un to, kas vēl varētu būt, un ieņēma ļoti aktīvu pozīciju. Tajā pašā laikā tā ir poētiska valoda, bet ar šausmām, tumsu un visai spēcīgu enerģiju. Tas bija viens no elementiem, lai uzrunātu daudzus cilvēkus.

Mūzikas kritiķis, rokmūzikas vēsturnieks Artemijs Troickis piesauc Kino, Akvarium, DDT, Mašina Vremeņi un citas būtiskas 80. gadu beigu Padomju Savienības grupas, kurām rokmūzika kā no Rietumiem ienācis skanējums bija protesta forma. Vai arī Jumpravu var pieskaitīt pie pastāvošās kārtības ārdītājiem, protesta grupām?

Kaut kādā ziņā noteikti, kaut vai minot reakciju, kuru viņi izsauca pēc leģendārās 1986. gada uzstāšanās republikas skatē Liepājā. Tajā pašā laikā viņi vēlas spēlēt cilvēkiem – zālē ir jābūt klausītājiem. Viņi meklēja ceļu starp ierobežojumiem un cenzūru, jo jāapstiprina bija gan notis, gan vārdi. Viņi negāja andergraunda ceļu. Dižkača tekstos var sajust protestu, bet nevarētu apgalvot, ka dziesmu veido tikai lirika – būtisks ir pats skanējums, mūzika. Lituanika 87 uzstājās Jumprava, un tajā pašā festivālā uzstājās arī grupa Kino. Pēc festivāla tika intervēts Aigars Grauba un Edmunds Zazerskis. Tolaik Grauba izteicies, ka Viktors Cojs viņam nav šķitis interesants…

Tas tieši ir laiks, kad Cojs un Kino kļuva par stadionu grupu. Varbūt kaut kas tika zaudēts no margināļa tēla…

Jumpra vai Kino kā grupa nav tik saistoša mūzikas aspektā. Jā, viņu dziesmās ir sociālpolitiski vēstījumi, bet, pašuprāt, mūzika un kompozīcija tur paliek sekundāra. Kino daudzas dziesmas savā skanējumā nav komplicētas – tikpat labi to vēstījumu varēja pateikt citādi. Tad kāpēc bija jābūt mūzikai?

Zem diviem karogiem tiek citēts mūzikas kritiķis Klāss Vāvere, kurš saka, ka Jumprava idejas un paņēmienus aizguvusi no tā laika aktuālās pasaules popmūzikas. Viņi gājuši līdzi tendencēm. Vai piekrīti?

Tajā brīdī tiem, kas bija saistīti ar mūziku, pa dažādiem kanāliem bija pieejami ārzemju videoklipi un koncertieraksti. Tā arī radās priekšstats par to, kas ir Depeche Mode, Kraftwerk un arī neatkarīgās scēnas mākslinieki. Tā replika, ko saka Klāss, tapusi pēc 1986. gada uzstāšanās Liepājā – Jumprava ir paņēmusi no citiem un veiksmīgi to ielikusi savā materiālā un izskatā. Tas ir laiks, kad viņi ir pārgājuši no sarkanām žaketēm un sārtiem vaigiem uz melnām drēbēm un dermatīnu. (Smejas.) Un šī ēna ir tikusi vilkta līdzi gadiem.

Izrādē vēlējos uzsvērt, ka tieša kopēšana nedarbojas – tu nevari radīt ko īstu, ja tikai kopē.

Un Jumprava nekopēja, jo tas, kas ir tikai nokopēts, nevar turpināt būt nozīmīgs un iedarbīgs vēl joprojām. 1986. gada skatē izpildītās dziesmas, piemēram, Upe joprojām spēj kaut kā iemaukt.

Tolaik muzicē arī Līvi, Zodiaks, Jauns mēness un padomju avangarda grupas – mūzika ir gan pašizpausme un attieksmes paušana, gan arī eskeipisms.

Būtisks ir veids, kā es skatos uz 80. gadu nogales mūziku un kontekstu. Tas ir pastarpināts. Kad Jumprava uzstājās, es tikai piedzimu. Manas zināšanas veido viņu mūzika un ieraksti, raksti, intervijas, fanu vēstules un vēstures izpēte. Tajā laikā uzstājas tā sauktās supergrupas – Pērkons, Līvi un citas –, bet zīmīgi, ka viņu fanu bāzes tikpat kā nepārklājas. Te var arī minēt NSRD un Hardiju Lediņu – viņi skaidri apzinājās, ka nepiedalīsies skatēs, un to viņiem nevajadzēja. Protams, tajā pašā laikā ir daudzas citas elektroniskās grupas: Liberālo labirintu laboranti jeb LLL, Asociāciju sektors ar Dižkaču, Aigaru Grāveru un Jāni Kurzemnieku, arī Bedre un Aleponijas senatori. Tomēr mums ar Valteru tas laiks vairāk asociējas ar Jumpravu.