Pēc Latvijas okupācijas Lāčplēša dienas atzīmēšana ilgu laiku tika liegta, pirmoreiz to neoficiāli atsāka trešās atmodas laikā 1988. gadā, kad arī meklējami svecīšu vakara tradīcijas aizsākumi. 1989. gada 10. novembrī Latvijas Padomju Sociālistiskās Republikas Augstākā Padome to noteica par atceres dienu – Lāčplēša jeb Varoņu piemiņas dienu –, togad godinot vēl dzīvos Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus. Gadu vēlāk – 1990. gada 3. oktobrī – jau pieņēma likumu Par svētku, atceres un atzīmējamām dienām, 11. novembri nosakot par atceres dienu, kurā piemin Latvijas atbrīvošanas karā kritušos karavīrus.
Tā 11. novembra nozīme paplašinājās, un tie kļuva par svētkiem, kuros piemin ne vien Lāčplēša Kara ordeņa kavalierus un kara invalīdus, bet visus Latvijas brīvības cīnītājus. Vēsturnieki nespēj nosaukt konkrētu iemeslu, kas 1988. gadā pamudināja iedzīvotājus masveidā aizdegt neskaitāmas gaismiņas pils mūrī un ap to, taču visdrīzāk tā bijusi viena no tautas pašapziņas izpausmēm, kuru pamodinājis dažādu faktoru kopums.
Sākās ar dzejoli
Latvijas Nacionālā vēstures muzeja pārstāvis Toms Ķikuts zina teikt, ka tradīcijas sākums cieši saistīts ar sarkanbaltsarkanā karoga reabilitēšanu, proti, 1988. gadā vēsturnieks Elmārs Pelkaus publicēja nelielu rakstu par karoga vēsturi, kam visai drīz sekoja plašas diskusijas gandrīz visos republikas laikrakstos. Domu apmaiņā arvien biežāk izskanēja arī aicinājumi to legalizēt. Gada otrajā pusē Augstākās Padomes Prezidijs izveidoja darba grupu šai jautājumā iesniegto priekšlikumu apkopošanai. Latvijas nacionālā karoga kā latviešu nācijas suverenitātes simbola publicitātes atjaunošana noritēja bez nopietnas pretestības no komunistiskās elites puses, un jau 11. novembrī ar varas iestāžu atļauju Rīgas pils Svētā Gara tornī pilnīgi legāli svinīgā gaisotnē tika uzvilkts sarkanbaltsarkanais karogs.
Ķikuts min arī, ka tās dienas rītā pastkastītēs un kioskos nonāca laikraksta Padomju Jaunatne numurs, uz kura vāka bija publicēts Jura Kunnosa dzejolis. Tas sākās ar vārdiem: "Aizdedzināsim svecītes mēs, kas atrodamies uz trotuāra, kapos, sniegājos, meža galotnēs." Esot pieļaujama doma, ka šīs rindas neapzināti noderējušas kā sava veida pamudinājums.
Visu rakstu lasiet šīs nedēļas žurnālā SestDiena!
Kritušo dvēseļu gaisma
Par neatņemamu Lāčplēša dienas sastāvdaļu kļuvušas tūkstošiem mazu svecīšu liesmas, kas, godinot varoņus, ik gadu tiek atstātas Rīgas pils mūrī. Taču tā nav bijis vienmēr, tradīcija dzimusi tikai atmodas laikā un šogad norisināsies 29. reizi
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.