Ārā lijis. Tādu detaļu piemin Helēna Mirena (74), atceroties, kad pirmo reizi apzinājās, ka varētu kļūt par kinoaktrisi. Padsmitnieces gados viņa kādā noplukušā, smirdīgā zaņķa tipa Braitonas kinoteātrī noskatījās Mikelandželo Antonioni Piedzīvojumu/ L’Avventura (1960) ar Moniku Viti galvenajā omā. No tipiskas darba šķiras ģimenes – māte austrumlondoniete Ketlīna, tēvs Kurjanovā Smoļenskas apgabalā dzimušais Vasilijs (vēlāk angliskojies par Bazilu) – nākušajai Mirenai tā bijusi transformējoša kino pieredze. Tā viņai atklājusi Eiropas kino, spēcinot pārliecību, ka kino tomēr piedāvā arī interesantas sieviešu lomas.
Šā gada 27. februārī Berlīnes Starptautiskā kinofestivāla centrālā ekrāna mājvietā Berlinale Palast Mirena saņēma godalgu – zeltīto Berlīnes kino lāci – par mūža ieguldījumu kinomākslā. Tai sekoja, iespējams, globālā mērogā vispopulārākās Mirenas lomas seanss – Elizabetes II portretējums Stīvena Frīra biogrāfiskajā filmā Karaliene/The Queen (2006), par ko arī saņemta Oskara balva kā labākajai aktrisei. Tiesa, Mirena Oskara balvai nominēta vēl trīs reizes: par karalienes Šarlotes tēlojumu kostīmdrāmā Karaļa Džordža neprāts/The Madness of King George (1994), Vilsones kundzi fascinējot šajā Roberta Oltmena šķiru un sabiedrības uzbūves pētījumā Gosforda parks/Gosford Park (2001) un Ļeva Tolstoja sievas Sofijas tēlojumu Pēdējā stacija/The Last Station (2009).
Apšaubu, vai tas ir mistificētā Oskara efekts, bet Mirenas karjera pēdējās divās desmitgadēs uzrāda fundamentālas pārmaiņas kinoindustrijā.
Proti, eidžisma iezīmju mazināšanos un lomas bez ciniskā ''derīguma termiņa'', īpaši aktrisēm sievietēm. Londonā dzimusī un Sautendonsī Eseksas dienvidaustrumos uzaugusī Mirena vairākkārt sacījusi, ka viņas ģimene bijusi izteikti antimonarhiska. Pieļaujams, ka Elizabetes II loma un pērn gada nogalē Latvijā skatāmais HBO un Sky miniseriāls Katrīna II Lielā/Catherine the Great (2019), kura ainas uzņemtas arī Rundāles pilī, daļai skatītāju iezīmējis Mirenu kā kinoaktrisi, par kuras rokrakstu var uzskatīt pārtapšanu britu karaļnama pārstāvēs, dižciltīgās vēsturiskās varonēs un stoiskās varas sievietēs. Šo priekšstatu spēcina arī karalienes Elizabetes I loma bēdīgi slavenā mūzikla Kaķi/Cats (2019) ekranizācijas autora Toma Hūpera režisētajā divdaļīgajā seriālā Elizabete I/Elizabeth I (2005).
Tādas mulsinošas vārdkopas kā ''aktiermākslas karaliene'' un vēl citi līdzīgā manierē vērpti izteikumi parādās berlināles laikā izdotajā Variety specizdevumā, aprakstot Mirenu un viņas daiļradi. Šo lasāmvielu nolieku malā. Aktrises profilā IMDB uzskaitītas 132 lomas, un no tām trīs projekti ar Mirenas dalību gaidāmi uz ekrāniem šogad, tostarp kolorītā loma kā aktiera Džeisona Steitema atveidotā Šova mātei Magdalēnai Ātrs un bez žēlastības/Fast and Furious lielekrāna seriāla devītajā laidienā F9. Te arī atklājas Mirenas pašironiskā daba, jo īpaši attieksmē pret lomu izvēli. Savu humorizjūtu rūpīgi veidotā monologā etīdē Mirena izspēlē arī berlināles preses konferencē, uzsverot scenārija nozīmi un to, kā atlasa lomas: ja scenārija pēdējā lappusē izlasāms viņas varones vārds, viņa izlasīs scenāriju. Ja tēla pēdējā replika ir scenārija vidū vai varonei ir epizodisks raksturs, viņa centīsies izprast, kāds ir tēla potenciāls kopējā dramaturģijā.
Domāšana tēlos viņai ir svarīga – to aktrise vairākkārt uzsvērusi arī intervijās.
Personīgi man visspilgtākā Mirenas loma ir Džordžīna, buržuāziskās kulinārijas apsēstā gangstera (Maikls Gembons) sieva Pītera Grīneveja iedzīvinātajā Pavārs, zaglis, viņa sieva un viņas mīļākais/The Cook, the Thief, His Wife & Her Lover (1989), kas skatāma arī Mirenai veltītajā retrospekcijā berlinālē. Tāpat arī jāmin otrā plāna loma itāļu provokatora Tinto Brasa grafiskās vardarbības un pornogrāfisku ainu piesātinātajā darbā Kaligula/Caligula (1979) – tajā viņa atveido imperatora Kaligulas ceturto sievu Cezoniju, kura pārtop par absolūtās varas, visatļautības un nihilisma akciju novērojošu tēlu.
Tomēr sarežģītāk aptverama ir viņas radošā biogrāfija uz skatuves un viņai tuvās Šekspīra lomas. Karjeru Mirena sākusi 18 gadu vecumā, strādājot Nacionālajā jaunatnes teātrī (National Youth Theatre), kam sekojuši gadi Karaliskajā Šekspīra kompānijā (Royal Shakespeare Company). Vēlāk arī prestižākās teātra nozares atzinības: Lorensa Olivjē vārdā nosauktā godalga, Tony un Drama Desk balvas.
Ja būtu lineāri jāizkārto Mirenas biogrāfija, vajadzētu sākt ar teātri. Uz to viņa sarunā arī pati uzvedina, atgādinot, ka mūža balvām ir retrospektīvs raksturs – tās liek sakārtot atmiņas.
Taču, atgriežoties vēl pāris dienu senā vēsturē, īsi pirms norunātās intervijas ar aktrisi, – īsti nevaru atrast ''pareizos'' jautājumus un vietu, kur nolikt pilošo lietussargu, jo laika nav daudz, tikai padsmit minūšu. Taču man veicas – mūsu tikšanās izvēršas ilgākā sarunā. Intervija ar Mirenu notiek klusajā Berlīnes centrā, starp citām viesnīcām labi maskētajā Hotel Titanic Gendarmenmarkt. Atzīstu – Mirenas fiziskā klātbūtne, mums abām sēžot uz sofas tādā kā salona tipa istabā ar zeltītām karnīzēm un ziedu rakstiem uz tapetēm, rada mulsumu, ko nespēju noslēpt. Sasodīts, nodomāju un noticu šim karalienes efektam. Un par savu nošņurkušo lietussargu pēc tam pilnīgi aizmirstu.
Kā jūs jūtaties, saņemot balvu par mūža ieguldījumu kino Berlīnē?
Jūtos patiešām lieliski. Jāņem vērā, ka vietējie Berlīnes skatītāji un profesionāļi no visas pasaules ir apķērīga, visai sarežģīta publika. Viņi ir kritiski, zina, ko meklē un vēlas atrast, skaidri nosaka savas gaumes horizontus. Turklāt, kas izriet no laikmeta iespējām, skaļi pauž savu neapmierinātību vai sajūsmu par redzēto. Citos festivālos visi klātesošie, rīkotāji un skatītāji, ir aizdomīgi pieklājīgi, komplimentāri un vienkārši jauki. Berlīne ir pavisam cits gadījums. (Smejas.)
Visu interviju lasiet žurnāla SestDiena 6.-12. marta numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!
a ko ta nu?
Pūķins