Izdzīvotāji. Lībieši. Saruna ar līvu valodnieku un dzejnieku Valtu Ernštreitu

Vairāk vai mazāk mēs, latvieši, visi esam lībieši – līvi senāk apdzīvoja virs 30% Latvijas teritorijas. Lībieši ir Latvijas pamattauta, mūsu kultūra un valoda veidojusies lībiešu un seno baltu cilšu – latgaļu, zemgaļu un kuršu – saskarsmē. Ierakstīti Latvijas un starptautiskas nozīmes dokumentos, lībieši nu pretendē arī uz iekļaušanu UNESCO nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā. Kādēļ tas ir tik svarīgi?

Vispirms jau tādēļ, lai pati kopiena saprastu un apzinātu savas vērtības, kas ikdienas skrējienā var šķist pašsaprotamas. Taču daudz svarīgāk tas ir visai valstij, jo bieži vērojama institūciju un politiķu neizpratne par lībiešu statusu un lomu Latvijas vēsturē. "Tā ir svarīga lieta visai Latvijai, lai varētu runāt par to, kas mēs esam. Palīdzība šādai kultūrai nevienu neapdraud," SestDienai uzsver līvu valodnieks un dzejnieks, Latvijas Universitātes Lībiešu institūta vadītājs Valts Ernštreits. Pirmām kārtām – lībietis. Par to pēc neatlaidīgas cīņas liecina arī ieraksts Latvijas pilsoņa pasē.

Zīmīgi, ka Valts nule saņēmis Igaunijas Izglītības un zinātnes ministrijas Radu tautu programmas padomes balvu Ilmapuu (Pasaules koks), ko ik gadu (kopš 2010. gada) piešķir vienam somugru pirmiedzīvotāju pārstāvim par pilsonisku aktivitāti, kas cieši saistīta ar tautas kultūras identitāti un saglabāšanas centieniem. Valtu droši var dēvēt par vienu no aktīvākajiem lībiešu valodas un kultūras atdzīvinātājiem.

Kad saka līvs un kad – lībietis?

Līvs ir XIX gadsimta dzejas valodas parādība. Tobrīd valodā ienāca saīsināti vārdi, piemēram, mīla, latvis, brīve. Līvs ir no tās pašas sērijas un nostiprinājies līdz ar Lāčplēsi. To, ka līvs ir jauns vārds, var redzēt, kad mēģina to pateikt sieviešu dzimtē. Līvs tiek izmantots poētiskākā valodā, bet latviešu valodā tradicionālais vārds tomēr ir lībietis. Principā starpības nav. Man pašam labāk patīk latviskais lībietis, jo tam ir saknes jau no laika pirms XII gadsimta. Pirmo reizi lībieši parādās jau Novgorodas hronikās ap XI–XII gs. Aptuveni pirms septiņiem gadiem Novgorodā izraka virkni ar bērzu tāsīm, kur arī šī sakne parādās.

Kā bērzu tāsis var tik ilgus gadsimtus saglabāties?

Novgorodā cilvēki rakstīja vēstules uz bērzu tāsīm, un tās ir viens no tā laika informācijas avotiem. Tās bija dubļos un kūdrā – purvs tās iekonservēja. Arī cilvēki, kurus atrod purvos, ir labi saglabājušies. 

Vai esat pētījis, kā izcēlusies jūsu – Ernštreitu – dzimta?

Cik Latvijā vispār varam tālu aiziet? Ziņas ir līdz XIX gs. sākumam. Man sanāk kopā divas dzimtas. Viena dzimta, kas pienāk klāt, ir Prinču dzimta, kurā ir pirmie lībiešu dzejnieki – Jānis Princis vecākais un jaunākais. Viņi arī bija pirmie tulkotāji, kas tulkoja uz lībiešu valodu, piemēram, 1863. gadā iztulkoja Mateja evaņģēliju. Jānis Princis arī bija faktiski otrais dzejnieks, kuram iznāca dzejas krājums latviešu valodā. Pirmais bija Neredzīgais Indriķis, un pēc viņa 1845. gadā Jelgavā iznāca Jāņa Prinča Jūrnieku svētās dziesmas un lūgšanas. Tad vēl nebija latviešu dzejas tradīciju, bet pēc tam jau parādījās visa mūsdienu latviešu kultūra. Lībiešu literatūras tradīcijas īpaši daudz neatšķiras no latviešu literatūras tradīcijām.

Kā jūs zināt, ka esat lībietis?

Kā mēs zinām, ka esam latvieši? (Smejas.) 

Vecāki par to daudz stāstīja?

Nē, vecāki tik daudz nestāstīja, bet saskare ar lībiešu kultūru bija gana liela jau bērnībā – abi vecāki dziedāja lībiešu dziesmu ansamblī Līvlist. Manis paša padziļinātā interese par lībiešiem sākās 1988. gadā līdz ar atmodu. Atceros, ka 1990. gadā, kad omonieši pēdējo reizi bija Latvijas Augstākās padomes pusē, bija interfrontes uzbrukums parlamentam 15. maijā. Tad visi bija atnākuši ar Latvijas karogiem, un pa vidu mēs bijām ar lībiešu karogu. Nesen ieraudzīju šo CNN nofilmēto materiālu, un tur ļoti labi varēja pamanīt, ka visiem Latvijas karogiem pa vidu bija arī viens lībiešu karogs. Bet es dabūju no omoniešiem pa galvu.

Kā nonācāt līdz tam, ka lībiešu kultūrtelpai nepieciešams UNESCO "lietussargs"? Kāpēc jums tas ir svarīgi?

Mūsu stāsts mazliet atšķiras no citām UNESCO nemateriālās kultūras vērtībām. Šajā sarakstā tiek iekļautas vērtības, kas nav taustāmas, bet kam pasaules līmenī ir nozīme. Suiti un Dziesmu svētki uz šo lielo sarakstu aizgāja uzreiz, jo tajā brīdī vēl nebija pieņemts Nemateriālā kultūras mantojuma likums, kas ievieš divpakāpju sistēmu. Sanāk, ka valsts vispirms pati definē, kuras ir tās nemateriālās vērtības, ko gribam saglabāt, un tad skatās, kuras no tām virzīt pasaules līmenī. Latvijas nacionālais saraksts būtībā atzīst lībiešu kultūrtelpu par aizsargājamu Latvijas kultūras vērtību. Lībiešu iekļaušana UNESCO lielajā sarakstā būtu vēl viens posms, jo lībieši jau ir ierakstīti gan dažādos Latvijas likumos, gan uz tiem ir attiecināma ANO pirmiedzīvotāju deklarācija. Kā Latvijas pamattautība lībieši pirmo reizi atzīti likumā par kultūras autonomiju jau 1992. gadā. Tāpat arī Valsts valodas likumā 1999. gadā lībieši ir ierakstīti. Arī Satversmes preambulā esam, bet formulējums ir diezgan neveikls.

Kas tur neveikls?

Tur rakstīts, ka Latvijas identitāti Eiropas kultūrtelpā kopš senlaikiem veido latviešu un lībiešu tradīcijas, taču tradīcijas ir ļoti miglains jēdziens.

Viss un nekas…

Jā, tas nav izdevies formulējums, bet lībieši preambulā ir, un tas ir svarīgi. Taču lībiešu statuss un nozīme ir atrunāta sen pirms tam vēl citos dokumentos. Arī ANO pirmiedzīvotāju deklarācija tapa vēl pirms Satversmes preambulas un tika pieņemta 2007. gadā. Pirms tam bija diskusijas 30 gadu garumā.

Atgriežoties pie UNESCO saraksta…

Lībieši ir arī Latvijas Kultūras kanonā un UNESCO apdraudēto valodu atlantā. Statuss ir fiksēts visur, bet doma par to, ka lībiešiem būtu vērts iet uz UNESCO nemateriālā mantojuma sarakstu, bija, ņemot vērā lībiešu plašāko nozīmi – ne tikai lībiešu lomu mūsdienās, bet arī viņu ietekmi visā reģionā. Tā pati Indriķa hronika, ko parasti uzskata par Latvijas un Igaunijas vēstures avotu, būtībā ir stāsts par lībiešiem un viņu kaimiņiem. Arī Livonijas izveidošana ir cieši saistīta ar lībiešiem.

Tā kā šis saraksts ir divpakāpju, lībiešu mantojums vispirms ir jāiekļauj Latvijas nemateriālā mantojuma sarakstā – tas ir izdarīts. Šis saraksts ir ļoti labs instruments divu iemeslu dēļ. Viens ir tas, ka tiek identificētas lietas, kuras valstiski tiešām ir būtiskas un kurām nepieciešama valsts aizsardzība un rūpes, kuras nevar atstāt pašplūsmā. Otrkārt, arī pašiem lībiešiem tas ļauj labāk novērtēt to, kas mums ir, un saprast, kuras lietas ir pelnījušas saglabāšanu un attīstību un kā to izdarīt. Tas arī dod cilvēkiem papildu izpratni par savām vērtībām. Veidojot lībiešu pieteikumu UNESCO, man daudzas lietas kļuva daudz skaidrākas