Īss bija laiks no laikraksta Diena dibināšanas 1990. gada 23. novembrī līdz 1991. gada janvāra barikādēm, un vēl īsāks bija laiks, kad jaunā avīze iznāca lielajā formātā – jau 1991. gada pirmajā numurā, 4. janvārī, Dienai lasītājus nācās uzrunāt, it kā taisnojoties: "Jūs noteikti esat vīlušies, turot rokās šo mūsu avīzes numuru, kurš ir gan mazāks, gan plānāks nekā iepriekšējie. Diemžēl politisko kaislību savijumos ir cietusi arī Diena. Lūdzam mūs atvainot un ceram, ka drīz varēsim atkal strādāt ar pilnu jaudu."
Politiskās kaislības samilza pēc okupēto Baltijas valstu praktiskajiem soļiem neatkarības atjaunošanā, izmantojot Padomju Savienības kompartijas un PSRS Valsts drošības komitejas jeb čekas cīņu par varu (tā, kā tagad redzam un zinām, beidzās ar čekas pilnīgu uzvaru, bet cīņas neparedzēta blakne bija tā saukto «savienoto republiku» atdalīšanās no plukatu impērijas skavām, ko Putina čekistiskais režīms tagad mēģina labot). 1990. gada nogalē kaislības bija samilzušas tiktāl, ka jau 1991. gada 2. janvārī OMON (Rīgas pilsētas iekšlietu pārvaldes speciālo uzdevumu milicijas vienība jeb "melnās beretes", kuras vēl 1990. gada 15. maijā bija aizstāvējušas Latvijas Republikas Augstāko Padomi (AP) no interfrontes atbalstītāju agresīvajiem mītiņotājiem) bija ieņēmis Preses namu, kurā prese tika arī drukāta (Dienas redakcija Preses namā neatradās, tās pirmā mājvieta bija Pils ielā blakus radiomājai, vārdu sakot, faktiski pašā barikāžu epicentrā).
Dienas atgriešanās pie "normālā" formāta tik drīz nenotika, avīzei mazā formātā un uz raupja dzeltenīga papīra (kur fotogrāfijas, ja arī kāda bija, tad briesmīgas kvalitātes) nācās iznākt visu 1991. gada janvāri un februāri. OMON veiktā Preses nama ieņemšana 2. janvārī bija tikai ziediņi, drīz vien lija arī asinis. Lai gan Latvijas sociāldemokrātu patriarhs Brūno Kalniņš bija brīdinājis, ka bez asinīm neatkarību neatgūst, upuru uz neatkarības atjaunošanas altāra Latvijā bija mazāk nekā, piemēram, vēlākajā Maksimas traģēdijā, prāmja Estonia katastrofā, Preiļu dzidrā sāgā, kur nu vēl kovidpandēmijā. Vai tas nozīmētu, ka atgūtā neatkarība nav īsta? Nē, jo 1991. gada janvāra barikādēs, kuras kalpoja par paraugu vēlākajām 1991. gada augusta puča barikādēm Maskavā, latvieši (bija arī pa kādam krievam) stāvēja, nezinādami, cik asiņaina šī pretstāve var izvērsties, taču nav jābūt apveltītam ar lielu iztēli, lai saprastu, kā varētu beigties padomju armijas uzbrukums neapbruņotiem parlamenta aizstāvjiem. 1991. gadā par brīvību latvieši bija gatavi mirt.
Visu rakstu lasiet žurnāla SestDiena 10. - 16. janvāra numurā! Žurnāla saturu gan drukātā, gan digitālā formātā iespējams abonēt mūsu jaunajā mājaslapā ŠEIT!