Varbūt ir pieejamas liecības, kā Vasarsvētki Torņakalnā tika svinēti, piemēram, pirmās brīvvalsts laikā?
Šeit Vasarsvētkos vienmēr ir bijis dievkalpojums, bet šādā veidā, kā to tagad darām mēs, laikam gluži ne. Lai gan ir liecības, ka, piemēram, 30. gados Torņakalna baznīcā ir organizēti dažādi brīvdabas pasākumi, Jāņu vakarā dievkalpojums ārā pie ugunskura. Tā ka zināms radošums un inovatīva pieeja šeit ir bijuši arī iepriekš.
Minējāt, ka svētki notiks jau 17. reizi. Tā ir vienkārša Vasarsvētku svinēšana vai tomēr ar dziļāku jēgu?
Vienu laiku bija doma, ka ar šiem svētkiem aktualizējam kādu kopīgu un visiem svarīgu tēmu. Ilgstoši dievkalpojumos vācām ziedojumus kādam konkrētam, svarīgam mērķim – saistībā ar Vecāku māju, paliatīvo aprūpi, dzīvnieku patversmei, suņiem asistentiem. Beidzamajos gados esam pievērsušies tēmai, kas ir baznīca un kāpēc tā ir, ko tā var dot un kāds ir tās vēl maz izmantotais potenciāls šim gadsimtam, varbūt pat šim gadu tūkstotim. Pa šiem gadiem draudzē šis pasākums kļuvis par ļoti lieliem svētkiem – varbūt tie pat ir otri lielākie pēc Ziemassvētkiem.
Vai kādreiz ticis domāts arī par Vasarsvētku ballēm, kuras kādreiz bija ļoti populāras?
Tā gaisotne, kura valda pēc Citādā dievkalpojuma, – tie ir tādi dārza svētki, kuros jebkurš cilvēks var piedzīvot draudzīgu kopību un justies iederīgs. Tā ka varbūt kaut kādā ziņā tā ir Vasarsvētku balle, jo pēc dievkalpojuma, izmantojot žargonu, ārā pie baznīcas notiek īsts tusiņš – ar brīvdabas kafejnīcu, zupas staciju, pankūkām, radošām darbnīcām... (Smaida.)
Torņkalnieši ir pieraduši, ka Vasarsvētkos jādodas ciemos pie jums?
Jā, un man bija prieks pagājušogad tieši Vasarsvētkos redzēt, ka baznīca atkal bija pilna pēc kovidlaika. Tieši Vasarsvētki ir tas brīdis, kad baznīcā atkal ir astoņsimt un pat vairāk cilvēku; daudzi mums nāk talkā kā brīvprātīgie. Vēl kaut kas līdzīgs šeit notiek, kad septembra otrajā vai trešajā svētdienā svinam Torņakalna svētkus, kas gan nav tik ilglaicīga tradīcija, un arī Ziemsvētku laikā.
Mūsu nākotnes iecere ir baznīcas dārzu attīstīt vēl vairāk kā garīgo kultūrtelpu, parādot, ka tā ir izveidojusies kā īpaša vieta ar savu raksturu, gaisotni un garīgu virsvērtību.
Kāds ir Vasarsvētku galvenais vēstījums?
Man liekas, Vasarsvētki, kuros svinam Svētā Gara saņemšanu, vēstī par jaudu un spēku, kas nāk no Kristus, kas pamazām, lēni, cauri vēsturei transformē cilvēci. Rainis par to raksta poēmā Daugava, ka ļaunums aprīs pats sevi, cietēji beigs ciest, saņems spēku, iegūs balsi, celsies – jo nāk jauna pasaule, nāk jauns Gars, kas izliesies pār visiem. Šim Garam Dievs taisa ceļu mūsos un jautā: vai esat gatavi dzīvot Garā, vai esat gatavi sekot šim Garam? Vai staigāsit šajā Garā? Svētā Gara svētki vēstī, ka pie Dieva tā pa īstam var nonākt tikai tad, kad tu esi atzinis mīlestību par vislielāko, visnoteicošāko šīs realitātes patiesību.
Tieši mīlestība ir tā, zem kuras sabrūk cilvēku naids, nevēlēšanās ieklausīties. Tas arī raksturo šo dievkalpojumu – ka mēs ļoti apzināti to veidojam pieejamu ikvienam cilvēkam, ka nevajag nekādas priekšzināšanas. To var vienkārši baudīt kā koncertu, jo mūzika jau arī ir kaut kas līdzīgs Garam – kaut kas neredzams un netverams.
Šķiet, Vasarsvētki nav tik populāri kā, piemēram, Lieldienas vai Ziemassvētki. Vai tas varētu mainīties?
Tam ir zināms skaidrojums, jo abos pārējos svētkos ir kaut kas taustāms: Ziemassvētki ir saistīti ar Jēzus bērniņu silītē, Lieldienās tas ir Jēzus tukšais kaps vai, piemēram, krustā sistais. Vasarsvētkiem varbūt mazliet pietrūkst simbolikas, tēlojuma. Bībelē rakstīts – Gars ir kā vējš, bet vēju ir grūti attēlot; var attēlot tikai to, ko vējš izraisa. Manuprāt, būtu ļoti svarīgi, ka Vasarsvētki un Svētā Gara tēma gan teoloģijā, gan cilvēku apziņā ieņemtu līdzvērtīgu vietu – tāpat kā Ziemassvētki un Lieldienas. Tas varbūt arī ir bijis mūsu intuitīvais nodoms – izcelt šos svētkus un padarīt tos redzamākus.
Daudziem Vasarsvētki droši vien asociējas ar ziedošiem dārziem, bet kas varētu kļūt par šo svētku skaistāko tradīciju?
Priecāties par ziedošiem dārziem jau nav nepareizi, jo šie svētki vēstī par ļoti lielu potenciālu, kas atrodas katrā cilvēkā, – tā ir Dieva Gara klātbūtne, un katrs nes šo Dieva klātbūtni, varbūt vienīgi ne katrs to apzinās. Manuprāt, Vasarsvētki iezīmē to, kas kristīgā ticība patiesībā ir, – ka es ticu, ka otrs cilvēks ir tikpat vērtīgs un nozīmīgs kā es; ka es otrā cilvēkā redzu Kristus klātbūtni. Ja es otru cilvēku tā redzu, tas uzreiz maina manu attieksmi pret viņu – tad viņš ir tāds pats kā es, un, tāpat kā man ir vajadzīga mīlestība, arī otram cilvēkam ir vajadzīga mīlestība. Man liekas, ka Vasarsvētki mūs aizved līdz pašai lielākajai vajadzībai – būt mīlētam. Bieži vien ļoti daudz posta rodas no tā, ka šī vajadzība netiek piepildīta.
Tāpēc Vasarsvētki nav tikai papildinājums kaut kam. Tāpēc tās pašas meijas un ziedošie dārzi vēstī, ka cilvēces pilnbrieds un augļi varbūt nav redzami un ka varbūt mēs pat vēl neapzināmies, kas mūsos var tapt, ka vēl ir iespējas, kā cilvēks var mainīties un pārveidoties. Nevis – ka ir labi tā, kā ir, un tā mēs dzīvojam.