Anša tīklojums

Pieļauju, ka kāds, ieraugot šo rakstu, sarauks uzacis – kas viņš ir? Otrai daļai Ansis Rūtentāls, neraugoties uz pēkšņi un absurdi pārtrūkušo dzīvi 2000. gada rudenī tikai 51 gada vecumā, joprojām ir klātbūtnīgs. "Principā pagātnei laika izteiksmes nav. Ir tikai aktualitātes izteiksme. Tas, ko mēs aizmirstam, un tas, kas mūsos ir," saka viena no viņa plašās, praktiski nesaskaitāmās "kustoņu" saimes – Rita Grīnfelde, kura turpina Anša Rūtentāla kustību – pedagoga darbību, strādājot Latvijas Kultūras akadēmijā ar topošajiem aktieriem. Tiešā veidā gan Ansi nav iespējams ne kopēt, ne turpināt, ne atdarināt, uzsver visi viņa audzēkņi, kas pēc Rūtentāla pēkšņās aiziešanas turpina viņa zemes darbus. Var tikai ik pa laikam pieķert sevī, ka "tas ir no Anša" un arī tas ir no Anša. Piemēram, Ritai tā ir vienkārši iešana pa ceļu brīvām rokām.

Ansis Rūtentāls noteikti nav specifiska Kultūras Dienas tēma, tāpēc gribējās par viņu uzrakstīt plašāk – SestDienai. Kā iedvesmas stāstu tam, ka enerģijas nezūdamības likums tiešām pastāv. Tam, cik tālejoša un spēcīga var būt viena cilvēka ietekme uz citu dzīvi un prātu nosacīti neilgā laikposmā. Formāli viņš bija amatierteātra režisors un pedagogs, praktiski – spožs talants Latvijas mākslā (arī profesionālajā), daudziem – arī dzīves skolotājs. Anša Rūtentāla "labvēlīgās dalīšanās gaismas aplī" vilšus vai nevilšus ir iekļuvuši ļoti daudzi. Caur "kustoņu" skolu apmēram 20 gadu laikā ir izgājuši apmēram 600 cilvēku, bet arī viņa skolnieki dalījās tālāk ar saviem draugiem un domubiedriem. Un tā tālāk. Arī es kā lielu dārgumu, īstu jaunības laika trofeju, glabāju savu pirmo Tomu Veitu – Rūtentāla ierakstītu baltu kaseti. Tā sen vairs nav balta, un vāciņš, vairākkārt pārvācoties, saplaisājis, bet izmest to kaut kā nav iespējams.

Vēl svarīgāka ir "Anša zīmoga", kā saka Rita Grīnfelde, nospieduma garīgā, iracionālā daļa, par kuru grūti runāt vai pierādīt, bet kas vienkārši bija. Līdzīgi kā viņa vieglais, lidojošais, pantomīmas izmīcītais veidols Rīgas ielās. Man ļoti patika skatīties, kā viņš iet pa ielu. Tas bija vienkārši skaisti. Likās, ka uz viņu attiecas cita veida gravitācija. "Smalks" ir vārds, kas visbiežāk atkārtojas visās sarunās ar Rūtentāla skolniekiem. Bet smalks ne kā modīgs vai manierīgs, bet drīzāk kā trausls, netverams, caurspīdīgs, piemēram, zirnekļtīkla tīmeklītis. Smalks profils, lakoniski japāņu haikām līdzīgi ieraksti dienasgrāmatās, melna bītlene, noslēpums, kuru, tuvu un mājīgi pielaižot, atstāja tomēr minamu. "Viņš nekad nepacēla balsi, neko nerisināja ar konflikta stratēģiju," atceras viena no bijušajām Anša Rūtentāla teātra vadošajām aktrisēm Zane Kreicberga. Šobrīd – Latvijas Kultūras akadēmijas asociētā profesore. Ansim Rūtentālam – Zaķis. "Laikam jau es ar šo iesauku atnācu pie Rūtentāla, bet viņš mani noteikti sauca par Zaķi, jo es ļoti labi, atsperīgi lēkāju," smejas asociētā profesore.

Arī videofilmā Tabula rasa, kurā Rūtentāls izmēģināja dabas, cilvēka ķermeņa un buto iedarbību, Zane tup pļavā kā īstens zaķis. Rūtentāls bieži "kustoņus" veda plenēros – pie jūras, mežos, pļavā, purvos. "Nozīmīgi bija aiziet prom no civilizācijas un sakariem ar tiem. Iespēja iedziļināties sevī, dabā, kolektīva attiecībās. Šodien ir grūti izplēst laiku mākslai, bezvārdu sarunai par kaut ko būtisku. Viņam radīšanas process bija eksistenciāla nepieciešamība. Svarīgi nepārtraukt patieso pirmavota saikni," atceras Guna Bīriņa.

Pīnas Baušas brālis

"Ansis publiskajā telpā nav jau 20 gadu," saka Bīriņa un pati tam lāgā netic. Viņa ir no Rūtentāla 1978. gadā izveidotās Latvijas Universitātes Studentu teātra Kustību un plastikas grupas (kas vēlāk pārtapa par Anša Rūtentāla Kustību teātri) vecākā "metiena" un jūtas atbildīga, lai atmiņas un arī priekšmetiskās liecības par skolotāju nepagaistu. "Tas notiek tik šausmīgi ātri…" saka Guna Bīriņa un darbina Anša Rūtentāla Kustību teātri joprojām, rūpējoties, lai Rūtentāla izrādes savestu kopā ar jaunākās paaudzes horeogrāfiem. Un rezonē! Sadarbībā ar Latvijas Kultūras akadēmijas jaunajiem horeogrāfiem tapusi izrāde Rezonanse. Trīs. Guna Bīriņa pat piedzīvojusi, ka, izliekot izstādes afišu pie galerijas, par Ansi ar dziļu respektu izteikušies arī garāmejošie jaunieši, kas nav viņu nekad dzīvē satikuši un nav redzējuši nevienu izrādi. "Ansis ir leģenda, Ansis ir – jā!" tā viņi esot izsaukušies.

Līdz 12. oktobrim Galerijā Istaba Rīgā skatāma arī ievērojamajam kustību māk-sliniekam, režisoram un pedagogam veltīta piemiņas izstāde Es mīlu jūs visus. Pēc tam izstāde ceļos uz Ventspili. Tajā iekļautais fotomateriāls, skices, dienasgrāmatas zīmējumi no Rūtentāla ģimenes un Kustību teātra arhīva mijiedarbībā ar scenogrāfijas elementiem ļauj reizē intelektuāli un jutekliski uztvert tos impulsus, no kuriem dzimusi Anša personība. No 1963. līdz 1973. gadam viņš ir bijis mīms Rīgas pantomīmā. Redzams Rolanda Kalniņa filmā Četri balti krekli ainā, kur Uldis Pūcītis grimētavā runājas ar mīmu par mākslas jēgu un zemteksta spēku. Pēc tam piecus gadus pavadījis radošos meklējumos, uzstājoties kā solists, kā arī strādājot Maskavā starptautiskas trupas sastāvā. Stāsts par Anša ienākšanu, viņa trupas veidošanu un Kustību teātri sākas ar Āriju Geikinu. Viņš uzaicināja Ansi veidot kustību partitūru Jāņa Jurkāna Dzērvītei.

Pirmā viņa izrāde bija 1978. gadā. Un tālāk, kā raksta pats Rūtentāls, "jaunieši mani nelaida prom". Bez Anša Rūtentāla Kustību teātra nebūtu iedomājama arī Latvijas performanču kustība – "kustoņi" ir piedalījušies gan kinoforuma Arsenāls norisēs, gan Bruno Birmaņa nepieradināto tērpu skatēs, gan leģendārajā jauno mākslinieku izstādē Maigās svārstības, gan 90. gadu biznesmeņu jauno produktu prezentācijās. Rūtentāls ir radījis 13 pilnmetrāžas izrādes, četras videofilmas, neskaitāmas kustību kompozīcijas, performances dabā un urbānā vidē.

Rūtentāls bija pasaules klases režisors, izcils mīms un talantīgs Latvijas Kultūras akadēmijas pedagogs, kurš nav pat kārtīgi ierakstīts Latvijas mākslas vēsturē. Bet šāds liktenis ir piemeklējis ne vienu vien alternatīvās mākslas talantu, kuru aktīvā darbība iekrita laikposmā no 60. līdz 80. gadiem. Spilgti to parādīja 2010. gadā sarīkotā Laikmetīgās mākslas centra izstāde Un Citi meklējumi, virzieni, parādības Latvijā 1960–1984. Zane Kreicberga runā par fenomenu, ka, neraugoties uz atšķirīgo situāciju 70./80. gados, kad varēja redzēt tikai retu videoierakstu, garīgā ziņā Ansis gāja kopsolī ar pasaules izcilākajiem māksliniekiem. Skatoties, piemēram, Pīnas Baušas Millera kafejnīcas ierakstu, kas cirkulēja pa Rīgu, tas bijis nepārprotami. "Pilnīgi cita tehnika, cits līmenis, bet domāšanas veidā tie visi ir tavi dvēseles radinieki. Simt punktu! Tas bija tieši tā, kā mēs domājam," – Kreicberga uzskata, ka pirmkārt mums pašiem ir svarīgi "atlikt atpakaļ klucīti īstajā vietā", "novērtēt kā savu kultūras un mākslas sastāvdaļu". Un iespēju robežās izplatīt to arī starptautiski. Gan par Ansi Rūtentālu, gan Modri Tenisonu, Hardiju Lediņu un citiem.